Koka burvību saudzējot 0
Ināra Groce, žurnāls “Baltijas Koks”
Kultūras mantojuma aizsardzība ir cieši saistīta ar profesionālu restaurāciju, kuras procesā no iznīcības un pamestības tiek izglābtas un atdotas sabiedrībai daudzas kultūras vērtības, arī koka kultūras mantojums. Koka restaurācijas prasmes vidējā profesionālajā līmenī tiek apgūtas mākslu izglītības kompetences centrā Latgales Mūzikas un mākslas vidusskola. Tiekamies ar izglītības programmas Restaurācija vadītāju pedagogu Andri Anspoku, kuram koks ir tuvs un labi pazīstams kopš bērnības un tā atjaunošana ir ne tikai darbs, bet arī aizraušanās un vaļasprieks.
Mežinieku aicinājums un koka vēsturiskais mantojums Latgalē
Anspoks ir nācis no Ludzas novada. Vecāki strādāja mežniecībā, un bērnība pagāja mežinieku mājā, lejā bija kantoris, augšā dzīvokļi. Vectēvs arī darbojās mežos – bija mežsargs. Māsa izvēlējās mežinieku profesiju – studēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Arī Andris apsvēra ideju turpināt dzimtas profesiju, tomēr studiju ceļš aizveda uz Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, izvēloties koka izstrādājumu dizaina izglītības programmu. «Dizaina darbs dažādos materiālos, mēbeļu ražošana, līdz aplis noslēdzās un atgriezos Mākslas un dizaina vidusskolā kā pedagogs, pabeidzu arī bakalauru pedagoģijā,» stāsta Andris. Restaurācijas izglītības programma tika izveidota uz koka izstrādājumu dizaina izglītības bāzes jau 2004. gadā. Tas bija Eiropas Savienības pirmsiestāšanas fondu finansiālais atbalsts, pamatojot programmas nepieciešamību ar plašu vēsturiskā koka mantojuma pieejamību Latgalē: koka izstrādājumi baznīcās, kokgriezumi māju apbūvē – logu dekori un mežģīnes.
«Koka apbūve daudzviet laukos iet bojā, brauc pa ceļu, nesen bijusi skaista māja, bet tiek noņemti logu dekori, uzlikti plastmasas logi un apšuvums. Kāpēc to nenovērtējam? Piemēram, Skandināvijā ir valsts finansiālais atbalsts, lai saglabātu tradicionālo lauku vidi un koka mantojumu. Ja mājas īpašnieks izvēlas krāsot apdari tradicionālajā karmīnkrāsā, izdevumus palīdz segt valsts, jo tā krāsa ir uz miltu bāzes un ik pēc pieciem gadiem māja ir jāpārkrāso.
Mūsu situācijā ir vajadzīgs gan burkāns, gan pātaga. Pirmām kārtām vajag atbalstīt tos, kuri grib saglabāt, un paskolot tos, kuri šaubās vai neprot rīkojies, lai lielāks cilvēku loks novērtē restaurācijas nozīmi, to, kas ir saglabājams un kam ir vērtība.
Koka materiāls, tiklīdz ir āra apstākļos, ik pēc brīža ir jāatjauno. Pie mums muzejos plaši fondi – interjeri, koka mēbeles. Pēdējā laikā parādās tendence, ka arī cilvēki vēlas senlaicīgu koka interjeru, kuram nepieciešama atjaunošana. Koka interjeru var raksturot dažādi, tas atšķiras ar izcelsmi un kvalitāti, vai nācis no zemnieka mājas vai muižkungu pilīm. Pagājušā gadsimta sākumā juku laikos mēbeles pārcēlās no muižām uz lauku mājām, pēc 1905.gada revolūcijas zemnieki ar zirgiem tās pārveda no muižkunga uz savām mājām. Vēl nesen par vērtīgu uzskatīja 100 gadu vecu mēbeli, tagad jau 50 gadu ir pietiekams vecums, lai to restaurētu un lietotu ikdienā. Restaurēt ir vērts arī tautas amatniecības darbus – koka silītes un abras. Diemžēl Latvijā kopumā nav daudz vērtīga koka mantojuma. Gari padomju laiki ir bijuši, un visas vērtīgās mantas ir aizceļojušas uz Maskavas un Sanktpēterburgas muzejiem. Tautas māksla ir palikusi, vēl tagad kādā pažobelē var atrast skaistu koka brīnumu. Parasti tas nav pārāk labā tehniskā stāvoklī, vairākkārt remontēts, bet ir saglabājams un atjaunošanas vērts.
Restaurācijas izglītība
Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai restauratora profesija tika apgūta stažēšanās procesā, biežāk Maskavas vai Ļeņingradas darbnīcās. Šobrīd restauratora profesiju vidējā profesionālajā izglītībā Latgalē var apgūt Latgales Mūzikas un mākslas vidusskolā, augstākā līmeņa studijas piedāvā Latvijas Mākslas akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte. Daudzi koka materiāla cienītāji praktiskās iemaņas iegūst, stažējoties pieredzējuša restauratora vadībā. Katrai skolai ir sava attieksme pret restaurējamo objektu, kas tiek raksturota kā saudzīga vai ar aktīvu ķīmijas līdzdalību objekta atjaunošanā. Eiropas un Amerikas restauratoru uzskats ir tāds, ka jāizdara tikai pats nepieciešamākais objekta veseluma saglabāšanā. Tas tiek īstenots arī Latvijā restaurācijas nozarē un izglītībā. Rēzeknē iegūstamā restaurācijas izglītības programma ir daudzpusīga, te iepazīst mīksto mēbeļu restaurāciju, koka logu ķitēšanu, tiek atjaunotas kumodes un skapji, dažādas koka detaļas un priekšmeti.
Restaurācija saglabā autentisko un vērtīgo koku
Anspoka vadībā izglītības programmas jaunieši izvēlas diplomdarbu tēmas arī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Daudzos Latgales ciemu ceļu krustojumos redzama reģionam raksturīga tradīcija – ceļmalu lūgšanu krusti. Vairākums seno krucifiksu ir nezināmu autoru darbs, veidoti pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Koka skulptūras laika gaitā zaudē sākotnējo veidolu, un, lai saglabātu to autentiskumu, topošie restauratori iesaistās atjaunošanā. Pirms dažiem gadiem viena studente atjaunoja 19. gadsimta pirmajā pusē tapušo un nostāstiem bagāto Ružinas krucifiksu Rēzeknes novada Silmalas pagastā, Degteru krustu Ludzas novadā un vairākus citus. Koka detaļu atjaunošanai tika izmantotas dabiskās krāsas – vai nu uz linsēklu eļļas, vai uz koka darvas bāzes. Rūpīgi noņemti padomju laikā uzliktie uzslāņojumi, saudzīgi atjaunotas trūkstošās detaļas. Vairāku gadu laikā izglītības programmas audzēkņi kopā ar Anspoku ir atjaunojuši vairāk nekā desmit ceļmalu krustus Latgalē.
«Šajās ekspedīcijās pa ceļu krustiem Latgalē tika iepazīti ciemi un ceļu krucifiksu stāsti. Daži bija bojāti, tos var eksponēt tikai telpās. Tika pievērsta uzmanība tiem krustiem, kurus iespējams atjaunot un kuri atradās apdzīvotās vietās. Svarīgi, lai tas ceļmalu krusts būtu pie cilvēka mājām vai kādā apdzīvotā ciemā. Jo neapdzīvotās vietās nepieskatīti krusti iet bojā. Latgales ciemiem bija raksturīga koka māju apbūve, ciemata vienā un otrā ceļa malā – koka krucifikss. Pie tiem vēl aizvien dažās vietās notiek Maija dziedājumi par godu jaunavai Marijai.» Andris atceras arī vēsturiskos nostāstus, kurus jaunieši izzināja, izpētot un atjaunojot ceļmalu krustus. «Balvu pusē Bērzpils ciemā tas bija vienīgais saglabātais ceļmalu krusts. Padomju laikā kolhoza priekšsēdētājs ar savu šoferi bija apbraukuši visus ciemus, krustus aplasījuši, sametuši kaudzē un sadedzinājuši. Rīkojās, kā jau īstiem komunistiem pienākas. Tikai viens saglabājās, kuru arī restaurējām. Sākot izpēti, tika atrasts, ka Jēzus tēls ir sašauts, jo tajā kāds bija trenējies šaušanā.»
Ne visi krucifiksi ir saglabājušies. Anspoks uzskata, ka sabiedrību šajā jomā nepieciešams izglītot, lai cilvēks saprastu vērtību un saglabātu savai videi raksturīgās un unikālās iezīmes, kuras izpaužas koka arhitektūrā un dizainā. «Piemēram, koka krucifiksiem, kas tiek atjaunoti, tagad izmanto metāla vai pat plastmasas Jēzus tēlus. Tie atlējumi, jāsaka, diezgan vienādi, aizbraucot uz jebkuru ciemu, var ieraudzīt to pašu. Tāpēc ir interesanti atjaunot tieši koka krucifiksus, īstās koka skulptūras, saglabājot tos ilgāk un paturot Latgalei īpašo un raksturīgo.»
Restauratora baušļi un rakstura īpašības
Restaurāciju var raksturot kā lēno darbu, filozofiju un darīšanu. Restauratoram jābūt atbildīgam, lai neizmainītu objekta dokumentalitāti, kas atklāj tā vēsturisko izcelsmi – jebkuru informāciju par priekšmeta izgatavošanas laiku un veidu. Un šajā gadījumā nav nozīmes, vai priekšmets ir tautas mākslas radīts sadzīves lietošanai vai arī augstvērtīgs mākslas darbs. Tieši priekšmeta dokumentālais raksturs nākotnē vēstīs vēsturniekiem un etnogrāfiem par mūsdienu un senākiem notikumiem. Restauratora darbs ir pacietība un uzmanība, atjaunojot jebkādu objektu. Līdz ar to restaurācijas procesā ir būtiski novērtēt, cik tālu drīkst iejaukties konkrētā objekta dzīvē. Izglītības iestādēs tiek attīstīta restaurācijas speciālistu roku meistarība un sniegtas arī teorētiskās zināšanas, lai spētu izvērtēt restaurācijas procesu. Tāpēc meistari ir izstrādājuši restauratora ētikas kodeksa baušļus, kas raksturo šīs profesijas būtību.
Restauratora 10 baušļi
- Neuzņemies un neuzsāc darbu, ja tev nav tam atbilstošas kvalifikācijas.
- Apstrādā visus objektus ar vienādu atbildību.
- Dari, cik maz vien iespējams, bet tik labi, cik vien iespējams.
- Nemākulība nav attaisnojums sliktam darbam.
- Esi vienmēr kritisks pret savu darbu.
- Respektē objekta patiesās dokumentālās vērtības.
- Objektu vērtē augstāk par paša personību.
- Tālāku izglītību, attīstību un pilnveidošanos uzskati par obligātu.
- Atceries, ka nevis objekts, bet darbs ir tas, kas rāda restauratora spējas.
- Esi vērīgs un jūtīgi reaģē uz visu, kas var kaitēt objektam.
Anspoks atzīst, ka viens no interesantākajiem darbiem ir bijis Rēzeknes Zaļās sinagogas restaurācija, kuru kopā ar pedagogu veica Latgales Mūzikas un mākslas vidusskolas jaunieši.
Kāpēc vajadzīga restaurācija
«Baznīcās un muzejos atjaunotie priekšmeti ir vēsturiskās informācijas nesēji. Ikdienā lietojamie priekšmeti – galdi, krēsli – kalpos tikpat labi nākamajai paaudzei kā iepriekšējai. Vecajam ir sava garša. Šodien vēl ir šī iespēja nopirkt divdurvju skapi no īsta koka par nelielām naudiņām. Ja to pasūta meistaram no īsta koka, cena būs vairāki tūkstoši. Nedaudz pacietības, dabiskās krāsas, un rezultātā tiks atjaunota mēbele, kura nokalpos vēl tikpat. Restaurācija ir daļa no zaļās domāšanas. Svarīgi izvēlēties tādu izglītību, kad iegūsti specialitāti, proti izdarīt ar rokām, restaurēt. Jo tālāk, jo darbs ar rokām paliek vērtīgāks. Lietas, kuras tiek ražotas lielās rūpnīcās, tām ir mazāka cena, jo rūpnīcas ražojums paliks lētāks, bet roku darbs aizvien vērtīgāks un vērtīgāks. Un ja autors būs parakstījies, tad meistara darbam būs vērtība. Nevis plastmasas krēslam, kas radīts miljons eksemplāros. To jau nākotnē nerestaurēs.»
