Edvards Kušners
Edvards Kušners
Publicitātes foto

Kušners: Enerģētiskā neatkarība ir populārs lozungs, bet brīvais gāzes tirgus visu neatrisinās. 17

Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Auns – Minhene, Lauva – Parīze: kuru Eiropas pilsētu vajadzētu apmeklēt tavai zodiaka zīmei 12
Kokteilis
VIDEO. “Nākamais apkaunojums aiz Galkina!” Laima Vaikule koncertā dzied ukraiņu valodā, kas nokaitinājis krievvalodīgos
VIDEO. Kaut kas neredzēts! Uz Gaujas tilta pie Cēsīm “atgriezusies ziema” – grūti pat pabraukt 16
Lasīt citas ziņas

Latvijas Bankas Ilgtspējas virziena vadītāja Edvarda Kušnera vārds pēdējās nedēļās izskanējis saistībā ar izteikumiem par it kā pastāvējušajām iespējām pērn nopirkt lētāku gāzi ASV. Taču publikācijā, kurā izskanēja šie izteikumi, tika apskatīti arī daudzi citi problemātiski ilgtspējas politikas jautājumi Latvijā. Šī saruna ir tieši par tiem.

Vietējo energoresursu izmantošana ir bijusi viena no pagājušā gada nozīmīgākajām aktualitātēm – pašvaldības drudžainā tempā pārbūvē katlu mājas, valsts, izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus, to subsidē, un visa šī darbošanās tiek pasniegta enerģētiskās neatkarības mērcē. Vai tas tiešām mūs novedīs pie enerģētiskās neatkarības?

CITI ŠOBRĪD LASA

E. Kušners: Šim jautājumam ir vairākas sastāvdaļas. Enerģētiskā neatkarība gan ir populārs lozungs, bet pagājušā gada kontekstā man šķiet, ka šie vārdi ir piesegs tam, ka kāds ļoti grib pārdot par labu cenu vietējos energoresursus – šķeldu un granulas. Man šķiet, ka, runājot par šo vārdu saturu, būtu vērts atcerēties, ka valsts viens no enerģētikas politikas virsmērķiem ir energoapgādes drošība – proti, tas, lai mēs varam paļauties, ka enerģija vienmēr būs pieejama un tā būs par saprātīgu cenu. Šie jautājumi, no sabiedrības interešu viedokļa raugoties, ir svarīgākie, taču prātā būtu jāpatur arī jautājums par sabiedrības veselību. Vai pilsētu katlu māju pāreja uz šķeldu tuvina mūs šiem mērķiem? Diemžēl cietā kurināmā izmantošana, lai arī tā šobrīd ir relatīvi lētāka izvēle, saistīta ar būtiskiem apdraudējumiem cilvēku veselībai – gan cieto jeb t. s. PM daļiņu izmešiem, gan arī citu veidu izmešiem, piemēram, slāpekļa oksīdu. Tādēļ apkures izvēles jāvērtē nedaudz plašāk nekā tikai jautājums par to, ko ir lētāk dedzināt, lai sasildītos. Šķeldas un granulu pieprasījumam reģionā pieaugot un dabas aizsardzības un sabiedrības interešu vārdā nākotnē samazinot mežizstrādes apjomu, nebūt nav pārliecības, ka tā būs ekonomiski pievilcīgākā un racionālākā izvēle.

Otra atbildes daļa ir saistīta ar to, ko šobrīd vis­efektīvāk būtu darīt, lai tuvinātos enerģētiskajai neatkarībai. Pašreizējā paniskā darbošanās ir saistīta ar to, ka pērn gāzes tirgū valdīja pamatīgs haoss un šī haosa noregulēšana, diplomātiski izsakoties, lielā mērā tika atstāta tirgus spēku ziņā. Tādēļ nekāda drošības sajūta – ne pārliecības ziņā par enerģijas pieejamību, nedz arī cenu ziņā – pēc pagājušā gada sabiedrībā nerodas. Nevarētu teikt arī to, ka šis gads sašķidrinātās dabasgāzes tirgū tiek prognozēts daudz mierīgāks – miers iestāsies varbūt pēc pāris gadiem, kad tiks uzbūvēti visi iecerētie gāzes termināļi. Te mēs nonākam pie, manuprāt, būtiskākā jautājuma – proti, tā, ka šobrīd mēs patērējam daudz vairāk siltumenerģijas, nekā vajadzētu, un tas saistīts ar nerenovēto ēku fondu. Neatkarīgi no tā, ar ko tieši jūs apsildāt māju, jūs varat būt pārliecināti, ka 40–60% no naudas jūs patērējat, sildot gaisu ārpus mājas, – tādu enerģijas ekonomijas efektu caurmērā dod mājas kvalitatīva siltināšana. Vislabākā enerģija ir tā, kas netiek patērēta, tādēļ man šķiet, ka labākais, ko šobrīd var darīt, ir iespējami ātri renovēt un siltināt ēkas. Ja izdotos to pietiekami enerģiski paveikt, valsts iegūtu skaidrāku priekšstatu par to, cik lielas siltuma ražošanas jaudas nākotnē ir nepieciešamas, jo ir acīmredzami, ka pēc ēku renovācijas to būs vajadzīgs daudz mazāk. Tad arī varēs labāk lemt par to, ko un vai mums vajadzētu dedzināt, lai sasildītos. Starplaikā būtu labi, ja valsts ar savu politiku veicinātu sabiedrības pārliecību par energoresursu apgādes un cenu stabilitāti. To varētu paveikt, piemēram, ar ilgtermiņa sašķidrinātās dabasgāzes piegādes līgumu noslēgšanu.

Ja ir nauda, tad no loģikas un izmaksu efektivitātes viedokļa raugoties, pareizais ceļš šobrīd ir ieguldīt būvmateriālos – proti, remontēt un siltināt. Būvmateriāli nākotnē lētāki nekļūs, jo to ražošana saistīta ar lielu enerģijas patēriņu. Savukārt apkures tehnoloģijas šobrīd attīstās tik strauji, ka jebkas, kas šobrīd tiek uzstādīts, pēc dažiem gadiem būs jau novecojis. Īpašu uzmanību es aicinātu pievērst siltumsūkņu tehnoloģiju attīstībai un siltuma uzkrāšanas tehnoloģijām. Piemēram, Somijā izmēģinātais pilnizmēra prototips pierādīja, ka smilšu torņos var vairākus mēnešus saglabāt 500 °C siltumu – tā varētu būt atbilde jautājumam par to, kā uzkrāt enerģiju.

Gribu aizstāvēt pašvaldības – pāreja uz lētāku energoresursu, proti, šķeldas izmantošanu, tieši tagad dod labumu visiem pašvaldības iedzīvotājiem, savukārt dažu māju siltināšana gadā ar perspektīvu pabeigt šo procesu pēc 50–100 gadiem, bet pa to laiku turpināt sildīt ar dārgo gāzi, ir politiska pašnāvība…

Jautājums par to, cik ilgi kurināšana ar šķeldu būs lētāka, ir ļoti diskutabls. Ilgtermiņa stratēģiskos lēmumus nevajadzētu pieņemt mirkļa emociju iespaidā – šo kļūdu daudzi pieļauj akciju tirgos. Energokopienu risinājumi dod iespēju daudz stabilāk kontrolēt enerģijas izmaksas ilgākā nākotnē.

Piedodiet, bet, piemēram, Dobeles, Madonas vai Krāslavas pašvaldībām nav īpašas jēgas sekot zinātniskajiem izgudrojumiem, viņi var uzstādīt tikai tādas apkures iekārtas, kas re­āli nopērkamas tirgū, nevis atrodas kaut kur zinātniskajās laboratorijās. Savukārt, runājot par ēku siltināšanu, pašreizējo tempu nosaka likumdošana, iedzīvotāju aktivitāte, iedzīvotāju finansiālās iespējas un valsts atbalsts. Diemžēl neviens no šiem faktoriem neļauj prognozēt strauju ēku siltināšanas tempa palielinājumu.

Reklāma
Reklāma

Pašvaldību pārstāvji šajā ziņā nu nemaz nav optimistiski noskaņoti un runā par to, ka 2050. gadā situācija īpaši nebūs mainījusies, salīdzinot ar pašreizējo. Varbūt vienkāršāk būtu nojaukt un būvēt jaunas ēkas nekā renovēt un siltināt?

Renovāciju un siltināšanu vajadzētu nošķirt. Kvalitatīva renovācija pagarina ēkas mūžu par nenoteiktu laiku – jautājums ir tikai par to, pēc cik ilga laika jūs renovēsiet atkal. Savukārt siltināšana siltina, taču ne obligāti renovē ēkas brūkošos mezglus. Taču, runājot par pašvaldību izvēlēm un iespējām, jāatzīst, ka renovācijas un siltināšanas procesi šobrīd ne tuvu nav organizēti optimāli. Latvijas Bankas aprēķini liecina, ka ar pašreizējo finansējumu ēku siltināšanas process Latvijā beigtos ap 2300. gadu, kaut gan valdība to cer paveikt līdz 2050. gadam. Savukārt repliku par to, ka daļu no ēkām lētāk būtu nojaukt nekā siltināt, tikko apstiprināja arī Ekonomikas ministrija (EM).

Agrāk “Ēku atjaunošanas ilgtermiņa stratēģijā” diplomātiski bija rakstīts, ka 30% daudzdzīvokļu ēku nav vērts renovēt demogrāfisko pārmaiņu dēļ, taču kādā nesenā komentārā viņi skaidri pasaka, ka minētās ēkas ir tik sliktā stāvoklī, ka renovēt un siltināt tās neatmaksājas. Tur arī nosaukta to ēku grupa, uz kuru remontu EM skatās visskeptiskāk, – tās ir laukos uzbūvētās trīsstāvu daudzdzīvokļu ēkas. Labi, ka veidojas skaidrība vismaz šajā jautājumā, taču tas liek uzdot jautājumu – ko darīsim ar tajās dzīvojošajiem cilvēkiem? Būvēsim telšu pilsētiņas?

Vai tomēr strauji attīstīsim nedārgu sociālo māju būvniecību? Celtnieki man apgalvo, ka jau šobrīd, godīgi un prātīgi būvējot, ir iespējams uzbūvēt ēkas, kurās visas dzīvošanas izmaksas, ieskaitot ēkas amortizāciju, būs zemākas nekā tas, cik minēto “trīsstāveņu” iedzīvotāji šobrīd maksā par apkuri. Ja tas tā ir, tas ļautu pārvarēt aizspriedumu, ka, pārejot dzīvot īrētā īpašumā, izmaksas palielinās.

Kā paātrināt ēku siltināšanu un renovāciju?

Ēku siltināšana nav nekas tāds, ko valsts nespēj risināt. Ēku fonda sakārtošanai jāsākas ar šī jautājuma skaidrošanu iedzīvotājiem un viņu motivēšanu, neizslēdzot te arī zināmu “pātagas” elementu. Iedzīvotājiem būtu jāsaprot, ka to daudzo desmitu miljardu, uz kuriem tiek cerēts, ka valsts tos “piedāvinās” klāt “Altum” līdzfinansējuma veidā, valstij nav. Galvenajai siltināšanas motivācijai būtu jānāk no iedzīvotāju izmaksu samazināšanās. Turklāt siltināšanas paātrināšanai absolūti nepieciešama vēl arī stabila finansējuma plūsma, kas nozīmē, ka šī politika nevar balstīties tikai uz ES finansējumu, nepieciešama papildu līdzekļu piesaiste kredītresursu veidā.

Tas radītu prognozējamu pieprasījumu pēc šiem pakalpojumiem, nevis kā tagad, kad ES nauda tiek viļņveidīgi iemesta tirgū un bieži vien neefektīvi apgūta. Ņemot vērā zemo sabiedrības labklājības līmeni, iespējams, ka stabila finansējuma modeļa radīšanai ar kredītu palīdzību nepieciešama pāreja uz daudz ilgākiem kredītu atmaksas periodiem, tādiem, kas skar jau nevis vienu, bet divas vai trīs paaudzes – kaut ko līdzīgu Zviedrijas modelim. Šī modeļa priekšrocība – krasi nepalielinās kredīta ņēmēja tūlītējās izmaksas.

Stabila finansējuma esamība ļautu arī pāriet uz pakāpi augstākām tehnoloģijām siltināšanā – nevis ar rokām lipināt vati uz sienām, smērēt apmetumu un krāsot, bet gan pāriet uz rūpnieciski sagatavotiem ēku siltināšanas risinājumiem un konstrukcijām, tādiem, kurus atved un piestiprina pie ēkas. Tas ļautu veikt darbus arī ziemā, ne tikai siltajā sezonā kā šobrīd, kas krasi paaugstinātu darba efektivitāti, bet aug­stāka efektivitāte ļautu nodrošināt zemāku cenu. Minētās pārmaiņas prasa jēgpilnu valsts politiku, bet tādas pagaidām nav – valstij ir pieejams milzīgs ne reizi neizmēģinātu līdzekļu klāsts un nodokļu politikas stimuli, bet īpaša aktivitāte nav vērojama.

Energoservisa pakalpojumu uzņēmumi, kas pazīstami arī kā ESKO, ēku renovācijā iegulda savus līdzekļus, atbrīvojot ēku īpašniekus no jauniem hipotekāriem parādiem. Diemžēl valsts politika nav bijusi atbalstoša ESKO attīstībai Latvijā, lai gan virkne projektu ir veiksmīgi realizēta.

Vai, jūsuprāt, Latvijā ir kāda pilsēta, kura veiksmīgi risina siltināšanas un energotaupības pro­blēmas?

Vidzemes pilsētas ir līderi apjomos, bet mūsdienīguma un iniciatīvas līderis, manuprāt, ir Liepāja – tā ir viena no aktīvākajām pašvaldību ēku siltināšanā. Taču diez vai tā ir sagadīšanās, ka tieši Liepājā par izpilddirektora vietnieku strādā Mārtiņš Tīdens, viens no tiem, kas visvairāk pētījis siltināšanas un energotaupības jautājumus pašvaldību līmenī.

Vai jums nešķiet, ka pielāgošanās Zaļajam kursam šobrīd veicina sabiedrības noslāņošanos bagātajos un nabagajos, nevis lielāku vienlīdzību un vienādas iespējas?

Lai arī tas ir pretēji Zaļā kursa mērķiem, Latvijā izpildījums ir tieši tāds. Valsts atbalstu mājsaimniecību pielāgošanai Zaļā kursa idejām šobrīd spēj izmantot tikai turīgākie un izglītotākie. Tie, kuri dzīvo privātmājās un kuri spēj izvilkt no kabatas 80–100 tūkstošus eiro, atslēdzas no gāzes, uzstāda uz jumtiem saules paneļus, apsildi nodrošina ar siltumsūkņiem, pērk elektroauto un rezultātā iegūst tādu kā enerģētisko neatkarību no valsts – viņiem būtībā kļūst vienalga, cik maksā gāze, elektrība un benzīns.

Bet visa pārējā sabiedrība, kas to nevar atļauties, var iekrist enerģētiskās nabadzības plaisā, kas šobrīd tikai paplašinās. Turklāt uz viņu pleciem gulsies arī gāzes infrastruktūras uzturēšanas izmaksas – jo gāzes lietotāju kļūst mazāk, jo lielākas uzturēšanas izmaksas jānes atlikušajiem. Es neesmu dzirdējis, ka pastāvētu kāda valsts politika, kas skaidri pateiktu – vai un cik ilgi vispār turpināsim lietot dabasgāzi, vai to jauksim ar ūdeņradi vai biogāzi. Valda tāda 90. gadu pieeja – brīvais tirgus pāri visam, un tas visu noregulēs. Vai nebūs tā, ka mazturīgākie būs tie, kas paliks pēdējie dabasgāzes lietotāji, kuriem būs jāuztur šī sistēma.

Ļoti raksturīgs šīs politikas piemērs vērojams elektroauto jomā – šobrīd esam atbalsta veidā piešķīruši 10 miljonus eiro, kas palīdzējis atrisināt problēmu ar 0,3% autoparka. Nav īpaši grūti sarēķināt, ka, šādi atbalstot visa autoparka nomaiņu, vajadzēs 333 reizes vairāk naudas – 3,33 miljardus eiro. Šādas naudas nav un nebūs. Tātad – valsts atbalstu būs saņēmuši tie, kas pasteigušies pirmie. Un tie elektroauto augsto cenu dēļ gandrīz noteikti bijuši turīgāko slāņu pārstāvji – tieši pretēji pamata principam, ka atbalstam vajadzētu būt apgriezti proporcionālam saņēmēja turīgumam – jo turīgāks, jo mazāks atbalsts, un otrādi.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.