Kultūra
Teātris un kino

Latvieši “zelta krātiņā”. Saruna ar režisori Inesi Kļavu1


Inese Kļava: “No Eiropas ierēdņiem pie cietumniekiem… Bet tas jau dokumentālistiem forši, ka var visādās vidēs padzīvoties.”
Inese Kļava: “No Eiropas ierēdņiem pie cietumniekiem… Bet tas jau dokumentālistiem forši, ka var visādās vidēs padzīvoties.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Ceļu pa Latvijas kinoekrāniem sākusi studijas “Mistrus Media” dokumentālā filma “Brisele”. To veidojusi režisore ­INESE KĻAVA, kuru pazīstam no sadarbības ar Ivaru Zviedri, īpaši filmā “Dokumentālists”, taču arī kā filmu “Eks Āmen s”, “Rezidenti” un citu veidotāju.

Pēteris, Gints, Ineta un Andris strādā Briselē.

To mēdz saukt par zelta krātiņu vai Briseles burbuli – viņu dzīve ir atrauta no tā, ko Eiropas iedzīvotāji uzskata par realitāti.

Filmas veidotāji ar nelielu ironijas distanci noskatās viņu drošajā, nemainīgajā eksistencē. Taču tieši šādi cilvēki strādā, lai iemiesotu idejas, kuru dēļ 1957. gadā tika dibināta Eiropas Savienība.

Šodien mieru un stabilitāti apdraud terorakti, ASV, Krievijas un Ķīnas arvien agresīvākā politika, kā arī eiroskepticisma vilnis dalībvalstīs. Vai 60 miera un sadarbības gadi nav tikai skaists sapnis, no kura jau rīt būsim spiesti pamosties? Uz to atbildēsim arī mēs katrs, 25. maijā aizejot vai neaizejot uz vēlēšanām.

Filmā ir divas puses – ironiski tvertā, pārticīgā eirokrātu ikdiena un pati Eiropas ideja, kuras kopā saturēšanai un darbības nodrošināšanai ierēdņu tūkstoši nepieciešami. Vai no paša sākuma vēlējāties parādīt abu pušu saistību?

I. Kļava: Principā jau sākotnējā ideja bija izveidot kinolenti par eirokrātiem. Latvija pietiekami ilgi ir ES, un neviena filma par to nav bijusi. Studija mani uzrunāja, jo Gints Grūbe gribēja mazliet ironisku skatu, un es piekritu. Nesen biju lasījusi Agneses Krivades anonīmo vēstuli no Briseles “Rīgas Laikā”, mani tās uzrunāja, un es piekritu, ka pēc līdzīgas formas mēs varētu veidot arī filmu.

Ja dzīve pēdējos piecus gadus Eiropā būtu bijusi mierīga, tad filma tiešām arī būtu tikai par eirokrātiju. Bet, kad mēs pirmo reizi braucām filmēt, sēdos mašīnā, kas mani veda uz lidostu, un tieši tajā brīdī paziņoja, ka Parīzē notikuši terorakti un visur pastiprinātas drošības pārbaudes, arī Briselē. Tad arī bija tā sajūta – vai man jābrauc, vai arī jāpaliek pie bērniem.

Notikumi tikai nāca klāt, arī breksits, kas nevar vien beigties, un līdz ar to filmā ienāca politiskais fons.

Kurš svarīgāks, lai paliek skatītāju ziņā.

Nu jau mēs 15 gadus esam ES, cik svarīga jums šķiet šī ideja?

Protams, mums ir svarīgi būt šajā kompānijā. Esam maza valsts, un mums šo kopību vajag pat vairāk nekā lielajām. Un Eiropas vērtības arī ir svarīgas, kaut vai mums kā māksliniekiem – vārda brīvība.

Man filmā patika iestarpinājumi no Eiropas Parlamenta, arī par to, ka demokrātija ir viena no mūsu vērtībām, un tas nozīmē ļaut izteikties arī tad, ja nepiekrīti. Pēdējā laikā arvien biežāk nākas redzēt, ka cilvēki intensīvi salīdzina PSRS un ES…

Bet tās ir nesalīdzināmas lietas – vai tevi paņem ar varu, vai arī tā ir labprātīga sadarbība. Skaidrs, ka ES ir tik milzīga, 28 valstis, ne viss var ritēt ātri un raiti, ir lēnums, birokrātija. Taču, ja raugās praktiski, visi svarīgie dokumenti tiek tulkoti visās 24 oficiālajās valodās, ja interesē, katrs visu var atrast latviski. Protams, jautājums, cik daudzus tas interesē – tie daži žurnālisti, kas par šiem jautājumiem raksta, visticamāk, prot arī angļu valodu.

Bet tulkotāju darbs Briselē arī nāk par labu latviešu valodai, jo ir termini, kurus te, uz vietas, nav vajadzības lietot, bet tur ir departaments, kas strādā ar to latviskošanu. Tādā veidā latviešu valoda tiek uzturēta, saglabāta, cienīta – patīkami, ka latviešu valoda ES ir tādā pašā statusā kā vācu vai franču valoda.

Man pret filmu bija tikai viens iebildums: tā rada priekšstatu, ka latviešu eirokrātu ir tikai maza saujiņa, bet, tā kā šī ir dokumentālā filma, laikam gribējās zināt ciparus, cik tad mūsējo ir Briseles gaiteņos…

Jā, es pat nemāku atbildēt uz šo jautājumu. Droši vien būtu diezgan vienkārši uzzināt, cik ir latviešu, kuri apkalpo latviešu deputātus un amatpersonas, bet tu jau vari kandidēt uz jebkuru amatu, un apkopot kopējos ciparus būtu sarežģīti.

Eiropas Savienības varas gaiteņi ir ļoti normēta telpa, vai tas neradīja grūtības?

Jā, visgrūtākais bija tas, ka jāparāda ikdienišķais, vienkāršais un pat garlaicīgais, tā, lai tas patiktu arī skatītājam.

Reizēm par filmām dzirdēti pārmetumi – tas varonis jums ir pilnīgi traks, vai tad nevar uztaisīt filmu par normāliem cilvēkiem?

Jā, var, bet neviens normāls cilvēks to neskatīsies (smejas). Filmu “Brisele” mazliet glābj tas, ka viņu normālā vide atšķiras no mūsējās.

Domāju, ka daļai skatītāju varētu šķist ļoti eksotisks fakts par dzīves prognozējamību, par to mieru, ko šādi sev nodrošini.

Jā, tas, ka izturi konkursu, tevi pieņem darbā, un tad tev ir garantēts mūža līgums. Un pa karjeras kāpnēm kāp uz augšu tāpēc vien, ka esi nostrādājis noteiktu laiku.

Filmas scenāriju veidojām kopā ar Agnesi Krivadi, kura pati ilgu laiku strādājusi Briselē, viņa tagad izmanto bezalgas atvaļinājumu, ko katrs ierēdnis var pieprasīt līdz pat desmit gadiem, jo gribēja darīt ko radošu. Bet viņai ir iespēja atgriezties jebkurā brīdī. Protams, ne jau automātiski tajā pašā darba vietā, tāpat sevi jāpiedāvā amatiem, bet viņai ir priekšroka attiecībā pret tiem, kuri nekad Eiropas institūcijās nav strādājuši.

Lai kā tev ietu, tu zini, kur atgriezties. Bet dokumentālists ir neprognozējama profesija…

Jā, neprognozējama gan, bet brīvība atkal ir brīnišķīga.

Vai par karjeru kino domājāt jau bērnībā?

Dzīvoju laukos, uz kino gāju ļoti, ļoti reti vietējā kultūras namā, bērnība ar kino vispār nebija saistīta, bet laikā, kad mācījos vidusskolā, radās reģionālās televīzijas. Dzīvoju Ķegumā, un arī Ogres televīzija meklēja jaunus darbiniekus. Aizgājām ar klasesbiedrenēm pieteikties – domājām, ka varētu taisīt joku raidījumus. Tur pamazām sapazināmies ar operatoriem un citiem televīzijas cilvēkiem, arī ar Ivaru Zviedri. Viņam patika, ko darām, uzaicināja praksē uz Rūjienas pusi, un tā pamazām viss sākās…

Kā izlēmāt pievērsties tieši dokumentālajam kino? Tam, protams, Latvijā ir spēcīgas tradīcijas, taču savā ziņā dokumentālais kino ir nepateicīgāks, to vienmēr noskatās mazāks skaits cilvēku…

Nepateicīgāks, jā, bet es izvēlējos to, kas mani vairāk interesē. Nevaru iedomāties sevi spēlfilmās. Man bija viena īsfilmiņa “Cauri”, kad beidzu Kultūras akadēmiju, ar to pietiek (smejas). Dokumentālie stāsti man šķiet pārsteidzošāki un interesantāki.

Dokumentālajā filmā vienmēr būs pārsteigums, kaut kas tāds, ko nevari iepriekš paredzēt un izdomāt.

Spēlfilmai viss jāizdomā jau iepriekš, un, ja kārtīgi veikti sagatavošanās darbi, atliek tikai uzfilmēt un samontēt.

Tas ir arī milzīgs komandas darbs, bet man patīk, ka varu vienatnē bez stresa ar materiālu spēlēties un kombinēt. Jo scenārijs dokumentālajā kino bieži rodas tieši montāžas procesā. Tas rada grūtības, kad jāraksta projekta pieteikums – par ko būs stāsts, vēl puslīdz var pateikt, bet ar ko beigsies… to pat varonis nezina, kur nu vēl dokumentālists…

Kurš darbs, ko līdz šim esat darījusi, ir vismīļākais?

Protams, tāpat kā lielākajai daļai skatītāju, “Dokumentālists” – šai filmai ir tik daudz slāņu, ka tā uzrunājusi tik plašu skatītāju loku, kā parasti ar dokumentālo kino nenotiek.

Ja par dokumentālo filmu raksta gan dzeltenā prese, gan “Rīgas Laiks”, tad tur kaut kas ir.

(Smejas.) Arī galvenā varone, kura pasaka it kā vienkāršas lietas, bet tik trāpīgi. Un, protams, šajā filmā mēs parādījām arī savu profesiju – kam jāiet cauri, lai tiktu pie materiāla. Jo dokumentālistam gan purvā jāiet, gan uz vēdera jālien, jābūt reizēm nekaunīgam un vienlaikus godīgam.

Tāpat man ļoti mīļa arī īsfilma “Rezidenti” par Latvijas jaunajiem dakteriem. Uzrakstījām pieteikumu, ka taisīsim filmu par jaunu ārstu pāri. Viņi grasījās precēties, divi brīnišķīgi, strādātgriboši, patriotiski jauni cilvēki, bet medicīnas sistēma briesmīga.

Ilgi domājām, kā to visu salikt kopā, lai nesanāktu gaudulīga žēlošanās vai varoņstāsts par patriotiskiem nabaga ārstiem, kas gatavi sevi ziedot Latvijai. Tad radās ideja ņemt piemēru no padomju laiku kinožurnāliem – filmā visu stāstījām un rādījām ar lielu patosu un jūsmu, bet fakti, protams, bija skaudri un patiesi. Šī bija viena no retajām reizēm, kad scenārijs bija skaidrs, pirms sākām filmēt.

Ne jau tikai “Rezidentos” un “Briselē”, ironija vienmēr klātesoša jūsu filmās. Kādēļ tā?

Tad jau var prātā sajukt, ja visu uztver pārāk nopietni. Viena versija jau ir, ka ironija ir aizsardzības mehānisms.

Es pati kļūstu aizdomīga, ja lietas paceļ pārnopietnā līmenī.

Man liekas, ir vieglāk, patīkamāk un jautrāk, ja vari pajokot. Ironija ir spēja paskatīties uz lietām no citas puses.

Kad tikko sāku taisīt filmas un joku raidījumus, biju mazliet pārsteigta, kad saņēmu balvu par to mazo diplomdarba spēlfilmu, žūrijai uzsverot, ka tajā ir humors. Man likās – cilvēki taču visapkārt joko un smejas. Tagad, 20 gadus vēlāk, saprotu, ka jā, es arī labprāt ietu uz kino, kas mani sasmīdinātu. Ja tas izdodas, esmu ļoti priecīga. Smiekli ir veselīgi.

Vai esat profesionāli kašķīga skatītāja?

Saistītie raksti

Nezinu, vai esmu kašķīga, bet reizēm ļoti sabēdājos – tu nāc ar cerībām, bet, ja nesaņem gaidīto emocionālo un intelektuālo pārdzīvojumu, ir skumji. Par laimi, tagad meitas izaugušas un pašas iet uz kino, bet, kad vēl bija maziņas un man ar viņām kopā bija jāiet uz Holivudas multenēm, bija traki. Protams, varoņi ir ļoti mīļi, bet viss veidots pēc vienas shēmas. Ja tu visu laiku esi solīti priekšā, ja iepriekš jau zini, kāds joks sekos un par ko tagad būs jāsmejas, kļūst ļoti bēdīgi (smejas).

Kas šobrīd ir darba plānā?

Ivars Zviedris ir pavadījis mēnesi Brasas cietumā – viņu ielaida filmēt pirms cietuma slēgšanas, tika klāt gan ieslodzītajiem, gan apsargiem. Būs ļoti reālistisks, skarbs materiāls. Te būs otrā galējība – no Eiropas ierēdņiem pie cietumniekiem… Bet tas jau dokumentālistiem forši, ka var visādās vidēs padzīvoties. Es būšu montāžas režisore, un tas man arī vislabāk patīk – sakārtot materiālu, lai veidotos stāsts un filma.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Mans draugs: seriāls
2 dienas
AB
Anda Buševica
Kultūra
Priekšstatu cietumā. Kas tur īsti ir ar to Irānu?
3 dienas
SR
SANDRA RATNIECE
Kultūra
Noskaidroti literāro darbu konkursa “Aicinājums” laureāti
3 dienas

Lasītākie

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Mācību gads nule noslēdzies, bet jau tagad jājautā: kā skolas gatavosies 1. septembrim?
29 minūtes
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
“Jaunais īpašnieks apliks sētu, arhitektūras piemineklis tur stāvēs neredzams!” Biedrība lūdz glābt Anniņmuižu
4 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Spļāviens sejā nacionālai pašapziņai,” Dzintars naudu krievu medijiem salīdzina ar terorisma finansēšanu 1
2 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Gobzems satrakojies. Čalim jumts aizbraucis. Kokaīnu sašņaucies. Kā Saeimas parkets viņu vēl nes! 10
4 stundas
LA
LA.LV
Dabā
“Uz jūru peldēties – vēl nē, nē, nē.” Toms Bricis par stipro vēju un laiku šonedēļ
Intervija 2 stundas