Latvijas Etnogrāfiskajam Brīvdabas muzejam 100! Tas ir latviskās dzīvesziņas simbols 0
Bija jūnija mēnesis kaut kad pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē. Biju uzlicis modinātāja pulksteni un piecēlos agri, jo zināju, ka no rīta būs pasākums, kuru gribēšu apmeklēt.
Runa bija par Latvijas Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju un par faktu, ka katru gadu vienā jūnija dienā muzejs rīko gadatirgu, kur ļaudis no visas Latvijas nāk ar saviem rokdarbiem un cita veida mājražojumiem.
Zināju, ka tur jāierodas agri, agri, jo citādi viss iekārotais jau būs izķerts. Dzīvoju Maskavas ielā, un ceļš uz muzeju sabiedriskajā transportā prasīja zināmi laika posmu.
Pamata informācija man par šo lietu bija tāpēc, ka pagājušā gadsimta 80. gados mana mamma sāka braukt uz Latviju, un pagadījās viena reize, kad draugi viņu aizveda uz minēto gadatirgu.
Mamma man bija liela rokdarbniece, un piestājusies pie galda ar rokdarbiem, viņa sāka runāt ar dāmām, kuras tur sēdēja. Ar laiku viena no tām pasmaidīja un mātei uzdeva jautājumu: “No kura kolhoza jūs, mīļā?”
Mamma bija ļoti lepna, ka viņas latviešu valodas prasme bija tik laba, ka iezemiete padomāja, ka arī viņa ir Latvijas latviete un nevis sieviete, kura kopš bērnības bija dzīvojusi Amerikā.
Pats no gadatirgus togad atgriezos ar milzīgu māla bļodu. Neatceros, cik es par to samaksāju, bet tā bija kā dieva dāvana mīklas raudzēšanai.
Kad pārcēlos no liela dzīvokļa Rīgas centrā uz mazāku dzīvokli Purvciemā, bļoda neatnāca līdzi, jo jaunajā dzīvoklī nebija, kur to glabāt. Taču diezgan ilgā laika posmā es regulāri cepu maizi un citus konditorejas izstrādājumus, kuriem vajadzīga rūgšana.
Par to šonedēļ rakstu tāpēc, ka 2. februārī bija apaļi 100 gadi kopš dienas, kad pieņemts lēmums par jauna brīvdabas muzeja izveidošanu Latvijā. Lēmumu pieņēma Izglītības ministrijas Pieminekļu valde, un tas ir viens no vecākajiem šāda veida muzejiem Eiropā.
1924. g. 2. februārī dzīve mūsu valstī bija daudzmaz nomierinājusies pēc 1. pasaules kara un brīvības cīņu radītās postažas.
Laikrakstā Valdības Vēstnesis todien bija intervija ar valsts jauno ārlietu ministru Ludvigu Vēju.
Neilgi pirms tam bija beigusies otra no divām valdībām, kuras vadīja Zigfrīds Meierovics. Viņa vietā stājās bezpartejiskais Jānis Pauļuks. Viņa valdība noturējās precīzi piecus mēnešus garu laika posmu.
Valdību veidoja seši dažādi politiskie spēki, t.sk. Demokrātiskais centrs, Latviešu zemnieku savienība, Latgales Kristīgo zemnieku savienība, Latvijas jaunzemnieku savienība, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (vienīgā reize pirmās brīvvalsts laikā, kad sociķiem dota vieta pie valdības galda), un Mazinieku partija.
Šīm sešām frakcijām kopā Saeimā bija 69 mandāti. Tā nebūs bijusi problēma koalīcijas ilgtspējai, bet laikā no 1. Saeimas ievēlēšanas līdz Ulmaņa apvērsumam kopumā Ministru kabinetā saimniekoja 13 dažādi koalīcijas varianti mazliet vairāk nekā 11 gadu laikā.
Laikā kopš neatkarības atjaunošanas un 5. Saeimas vēlēšanām likumdevējs apstiprinājis 22 Ministru kabinetus, visnesenāk – Evikas Siliņas vadīto izpildvaru. Runa ir par mazliet vairāk par 30 gadiem.
Pirmās brīvvalsts laikā vidējais valdības termiņa garums bija 317 dienas. Atjaunotās republikas laikā 506 dienas. Krišjāņa Kariņa divas valdības ilga 1696 dienas, un tas bija rekords visā Latvijas vēsturē.
Minētajā intervijā Ludvigs Sēja teica, ka viņa prioritāte būs veidot attiecības ar citām demokrātiskām valstīm Eiropā un pasaulē, bet arī, ka ekonomiskie apstākļi Latvijā 1924. gadā joprojām bija visnotaļ skarbi, un tāpēc arī būs jāmeklē ekonomiskas attiecības un palīdzība.
Lūk, mazs vēsturisks ekskurss attiecībā uz politiku pirms 100 gadiem. Atgriezīsimies tagad pie šīsnedēļas galvenā temata – proti pie Brīvdabas muzeja.
Projekta iniciators, sirds un dvēsele bija arhitekts vārdā Pauls Kundziņš. Viņš dzimis 1888. g. 4. februārī Smiltenē, kas nozīmē, ka komentāra rakstīšanas dienā bija 136 gadskārta viņa piedzimšanai.
Kundziņa kungs izstudēja arhitektūru un etnogrāfiju un cita starpā ilgus gadus bija profesors Latvijas Universitātē, tajā skaitā katedras vadītājs un fakultātes dekāns.
Kā arhitekts, Pauls Kundziņš projicēja pieminekli pirmā pasaules kara varoņiem Cēsīs, estrādi 6. Latvju vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgas Esplanādē (1926. gadā), kā arī sēriju dzīvojamo un sabiedrisko ēku.
Brīvdabas muzeja misiju Kundziņa kungs raksturoja šādi: “Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušajos laikos.
“Kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamu saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos.”
Pauls Kundziņš kļuva par jaunā muzeja pirmo direktoru un amatā palika līdz 1933. gadam. Pirmā celtne, kas transportēta uz jauno muzeju Juglas ezera krastā bija rija no Vidzemes. Tas notika 1928. gadā.
Muzejs apmeklētājiem atvērts 1932. gadā, kad teritorijā bija sešas senas celtnes un to iekārtas priekšmeti.
Pakāpeniski muzeja krājums paplašināts. Naudu šai vajadzībai vāca gan skautu un gaidu organizācijas, gan arī studentu korporācijas.
Laikā pirms 2. pasaules kara muzejā jau bija sētu kompleksi no visiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem.
Kara laikā muzejs turpināja savu darbu, un arī tobrīd turpinājās celtņu apzināšana un transportēšana. Tomēr kara beigām tuvojoties, radās ievērojama problēma.
1944. gada 17. martā Pauls Kundziņš bija viens no 188 politiskiem un kultūras darbiniekiem, kuri parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, kurā deklarēta nepieciešamība tūdaļ pat atjaunot Latvijas suverenitāti.
No tā, kā zinām, nekas nesanāca, taču Pauls Kundziņš bija viens no ļoti daudzajiem latviešiem, kuri brīdī, kad atkal tuvojās Sarkanarmija, nolēma doties trimdā.
Tāpat kā vairums letiņu, Kundziņa kungs vispirms pavadīja laiku vienā no dīpīšu nometnēm Vācijā. No turienes sekoja pārcelšanās uz Zviedriju un tad galu galā uz Kanādu.
Tur Pauls Kundziņš turpināja darbu projektēšanā, etnoloģijā un latviešu tautas celtniecības pētniecībā. Viņš miris 1983. gada novembrī un 95 gadu vecumā.
Padomju okupācijai sākoties Brīvdabas muzejs sāka nīkuļot, jo jaunais režīms īsti nesaprata tā funkcijas un nepieciešamību. Vienubrīd tas tapa aprakstīts ar vārdiem “šķiriski nepareizs,” kas nebija tālu no buržuāzisks un tāpēc no pagājušajā laikmeta un noraidāms kā tāds.
Tomēr pagājušā gadsimta 60. gados režīms sāka saprast muzeju nozīmi tautas izklaidēšanā un izglītībā, un šāda veida muzejiem pienāca sava veida ziedu laiki, ne tikai Latvijā, bet visā Padomju savienībā.
Okupācijas laikā Brīvdabas muzeja teritorija krietni paplašināta. Turp atvestas citas sētas, tajā skaitā viena no Lībiešu zvejniekciema. Tāpat uz muzeju transportētas un no jauna uzstādītas vairākas sakrālas celtnes.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas muzeja ļaudis pievērsās mantojumam no pirmās brīvvalsts laika. 1997. gadā tur uzstādīta jaunsaimnieka sēta no agrāro reformu perioda 1920. gadā.
Kopumā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ir 118 celtnes, kuras pārstāv laika posmu no 17. gadsimta beigām līdz pagājušā gadsimta 30. gadu otrajai pusei.
Dažādajās celtnēs ir vairāk nekā 150 000 ar tām saistītu objektu.
Brīvdabas muzejam ir pāris lauku ekspozīcijas ārpus muzeja kā tāda. Vecpiebalgas novadā atrodas zemnieku sēta Vēveri, kurai ir vismaz 400 gadu vēsture Brīvdabas muzeja ekspozīcija tur izveidota pagājušā gadsimta 80. gados.
Otra lauku ekspozīcija ir Rucavas novada Papes Ķoņu ciemā. Tur ir zvejnieku un zemnieku sēta Vītolnieki.
Jūrmalā ir brīvdabas muzejs, kurā galvenā ir jūrmalnieku senākās nodarbes – zvejniecības vēsture.
Ventspilī ir iestādījums ar nosaukumu Piejūras muzejs, pa kuru brauc vilciens. Muzejs atvērts apmeklētājiem 1962. gadā, un ekspozīcijā ir zvejnieku laivas, vairākās ēkas un citi objekti. Caur teritoriju nudien brauc šaursliežu dzelzceļš.
Latgalē ir Briežuciems, kur strādā un savu prasmi ir gatavi demonstrēt dažādi amatnieki – maiznieki, alus brūvētāji, siera sējēji, pirtsslotu gatavotāji u.tml. Apmeklētāji paši var pamēģināt dažādos procesus, tajā skaitā uzcept maizes kukulīti un tad to pagaršot.
Atsevišķs brīvdabas muzejs mūsu valstī ir Āraišu ezerpils, kuras pirmsākumi ir meklējami 9. vai 10. gadsimtā. Padomju okupācijas laikā notika pils atjaunošana un pārbūvēšana. Tas ir darbs, kurš turpinās joprojām.
Daugavpilī ir Slutišķi, un tur ir atrodama klasiska vecticībnieku sēta. Apmeklētāji var iepazīties ar vecticībnieku dzīvi un kultūru. Atjaunošanas darbi veikti ar vēsturisko darbarīku kopijām, un siltumizolācijai un mitruma izolācijai izmantotas sūnas un bērza tāss.
Taču vecmāmiņa šiem muzejiem ir un paliek Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs. Tas ir latviskās dzīvesziņas simbols. Un, ja labi pacenšas, cilvēks tur var atrast lielu un foršu māla bļodu.
