“Radinām bez piepūles, paša sviedriem un pacietības saņemt kāroto rezultātu” – kādas skolotājas reālistisks stāsts no ikdienas 0
Nesen publicējām kādas skolotājas komentāru par to, kāpēc atzīmes skolā nevajag atļaut labot. Izglītības tēma vispār savu atrašanos uzmanības centrā nav zaudējusi visu vasaru, jo jautājumu joprojām ir daudz, atbilžu – maz.
Pēc iepriekšējā raksta publicēšanas saņēmu vēl kādas skolotājas – Antras – pārdomas par izglītības tēmu. Uzskatu – jo vairāk viedokļu par šo tēmu publicējam, jo labāk iespējams valstij kopumā nonākt pie kāda risinājuma. Jā, tāda nedaudz ideālistes domāšana, taču nerunāt arī nevar.
Tieši tāpēc arī šīs skolotājas vēstuli publicējam! Lai rosinātu diskusiju turpināšanos, lai jauno mācību gadu gan skolēni, gan pedagogi un citi skolu darbinieki, gan bērnu vecāki varētu sākt iespējami pozitīvākā noskaņā.
Skolotāja Antra savas vēstules ievadā norāda, ka parakstās zem katra vārda un domas, ko iepriekš publicētajā vēstulē portālā LA.LV pauda skolotāja, kas uzskata, ka atzīmes labot nevajag. Turpinājumā pilns vēstules teksts.
“Strādāju skolā jau vairākus gadu desmitus. Kādas tik nav bijušas reformas! Skola 2030 ir punkts uz “i” visām. Atzīstu, ka ideja nebija peļama, bet rezultāts – nožēlojami! Es gadu strādāju divās frontēs – tā kā bija iepriekš un pēc Skola 2030, lai saprastu, kas ir tas jaunais. Man likās, jāstājas augstskolā vēlreiz. Tik sadrumstalotu temata un materiālu piedāvājumu, kam bieži nav pieejas avotiem, nebiju pieredzējusi.
Mana darba diena vispār sākas plkst. 8.30 un ilgst līdz 16.00- 16.30, bet reizēm ilgāk, jo skolēns nepaspēj uzrakstīt pārbaudes darbu 40 minūtēs, ziedojos ilgāk.
Man ir arī pēc stundām interešu izglītības pulciņš, klases audzinātājas pienākumi, kāda sanāksme, individuālais darbs. Mājās esmu ap plkst. 17.30. Paēdu, kaut ko piekopju, un tad ķeros pie gatavošanās nākamajai dienai, kas noslēdzas pēc pusnakts ap plkst. 01.00, mazliet vēlāk. Un tā visu gadu. Brīvlaiki tiek atvēlēti plānošanas sapulcēm jomai, skolas attīstībai, pašizaugsmei kursi – mākslīgais intelekts, tehnoloģijas, vērtēšana, skolas pasākumu norise utt.
Gatavot un izveidot n-tos pārbaudes darba variantus ir vienkārši pāri visam. Dienā, kad jāraksta pārbaudes darbs, saņemot to, apskata, paceļ roku, kad varēs pārrakstīt. Pa to laiku pamanās nofotografēt, kas atliek? Sēdi un veido jaunu!
Strādāju uz katru stundu ar tematu, tos pakāpeniski apgūstot, dodot iespēju skolēnam formatīvajos darbos pārliecināties, kas ir saprasts, kas nē. Ja ir mazāk par 30%, mums ir nosacījums būt konsultācijās. Vai atnāk? Retais. Uz stundu nākamo neko pašvadīti – patstāvīgi nedara, neko ne lasa, ne raksta. Kā apgūt konkrēto tematu? Bet temati pārklājas viens ar otru mazpamazām arvien vairāk. Ja nav pamati apgūti, ko var apliecināt un kādu izpratni atklāt?
Esam tādā situācijā, ka radinām bez piepūles, paša sviedriem un pacietības saņemt kāroto rezultātu. Un tad sākas vecāku atmoda, kad tuvojas semestra beigas!!!
Katru pārbaudes darbu katrs raksta vienu reizi – tāds ir mans uzskats. Ja rezultāts neapmierina, liec savu gribasspēku klāt un tiecies pēc vēlamā.
Teikšu uzreiz, ka šeit nav runa par tiem bērniem, kam patiesi nepadodas priekšmets, tos esmu atbalstījusi un darīšu turpmāk, nevis par cilvēkbērniem, kas vienkārši jau ir iedomājušies, ka gan jau ieliks 4 balles, kur tad nu liksies.
Un tiem kolēģiem, kam nav eksāmenu, tā arī rīkojas, neies konfliktēt, strīdēties, ne arī piepūlēties. Un šeit ir tas sāpīgākais, ka tāda ir kolēģu attieksme. Ja pagarinātajā mācību gadā, 3-5 priekšmetos esot nesekmīgs, divās nedēļās pa dažām stundām kļūst sekmīgs, kaut visu gadu žēlojas, ka neko skolēns nedara, tad ko mēs eksāmeniem padotie lai sakām? Jūtos nereti kā muļķe, sev sagādāju darbu, kad citi – ai, izliku četri, neiešu jau tur ņemties!
Kas skolā nav strādājis, vienmēr zina labāk, jo bērni mācās, mazbērni, bet varas pozīcijā esošo bērniem jau vienmēr vajag vairāk, paši tā ir iedomājušies.
Manuprāt, šobrīd uzstādījums par pārbaudes darbu un tā procesa norisi ir optimāls, vajag ļaut tam iedzīvoties, nevis sludināt, ka visiem ir par grūtu, par komplicētu, par smagu.
Cilvēkbērns neizaug vienā gadā dzīvesgudrs, ir vajadzīgs laiks.
Ābele augļus arī nenes otrā, trešā gadā, tā jālolo, lai raža būtu. Olimpietis arī par tādu nekļuva, pāris gadus patrenējoties. Tā arī prasmes, iemaņas, izpratne, domāšana ir jāvingrina, bet darot, mēģinot, kļūdoties, izprotot un sākot no tās vietas, kur paklupa.
Klausos jauno ministri, būs atkal jauni uzstādījumi, neuzklausot nekad pašus izglītībā iesaistītos, šeit nedomāju tikai direktorus, kam arī ir funkcijas, kas ir vērstas uz norādēm, prasībām. Protams, visiem ir pienākumi, uzdevumi, tie ir jāīsteno, bet katram ir jāzina savas robežas.”
Ja arī Tev ir ko teikt par izglītības sistēmu vai jebkuru citu aktuālu tēmu, ar prieku uzklausīšu un, iespējams, dalīšos tālāk ar mūsu lasītājiem. Esmu te – [email protected]!
