Latvijas Farmindeksam trīsdesmit – trīsdesmit gadu neatkarīgai Latvijas medicīnas grāmatniecībai. Veltījums ārstes Ineses Ozolas piemiņai 0
Pēteris Apinis

Foto: Pēteris Apinis

Autors: Pēteris Apinis, ārsts

 Tālajā 1993. gadā Latvijas Ārstu biedrībā iznāca “Latvijas farmindekss”. Tā bija pirmā zāļu grāmata un pirmā medicīnas grāmata, kas iznāca bez valsts plāna subsīdijām un jebkādas valsts cenzūras atļaujas. Farmindekss bija grāmata ar 1800 lapaspusēm, tas tika izdota 5000 eksemplāru tirāžā un pilnībā iztirgota vienas dienas laikā Pasaules latviešu ārstu 2. kongresa laikā.

Reklāma
Reklāma
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23
Kokteilis
FOTO. Mākslīgais intelekts nosauc 10 pasaules pievilcīgākos vīriešus. Starp tiem – pretrunīgi vērtēts Latvijas politiķis 100
RAKSTA REDAKTORS
“Darbinieki aizraujas ar iebiedēšanu. Jūtu pazemošanu un pārākuma sajūtu.” Krīzes centrā esošās Līnas dienasgrāmata ar pozitīvu pavērsienu 1
Lasīt citas ziņas

Zāļu grāmatas katrā valstī nosaka farmācijas biznesa aktivitāti. Ja līdz 1990. gadam latviešu ārsti un studenti mācījās no Maškovska (Михаил Давыдович Машковский) zāļu grāmatām krievu valodā  (Maškovska foliantos reti vai maz tika iekļautas Rietumeiropā ražotas zāles), tad kopš 1993. gada Latvijā iznāk savi folianti latviešu valodā (šodien interneta laikmetā visas anotācijas un nepieciešamo farmācijas informāciju var atrast internetā). Divas no zāļu grāmatām – Farmindekss un Apotheca ir absolūti lielākās latviešu valodā izdotās grāmatas pēc zīmju skaita kā informācijas apjoma.

Šeit uzreiz vēlos izstāstīt, ka ārste, kardioloģe Inese Ozola, kam veltu šīs rindas, bija šīs grāmatas dvēsele, kaut tolaik slima ar hematoonkoloģisku slimību un itin drīz pēc grāmatas iznākšanas mūs atstāja. Viņas dēls pēc laika kļuva par divkārtēju olimpisko medaļnieku, un vēl līdz šai baltai dienai ir viens no principiālākajiem un nozīmīgākajiem sporta dzīves vadītājiem Latvijā. Zinātāji sapratīs. Tālajā 1992. un 1993. gadā Inese Ozola pārlasīja un rediģēja turpat vai katru iztulkoto zāļu anotāciju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Un vēl šeit – pašā raksta sākumā vēlos norādīt, ka Farmindeksu kopējiem spēkiem neticami īsā laikā – četros mēnešos – radīja ļoti plašs ārstu, farmaceitu, valodnieku kolektīvs, un raksta beigās publicēšu vismaz daļu no tiem ļaudīm, kam esam par Farmindeksu pateicību parādā.

Atskats latviešu medicīnas literatūrā

Latviešu medicīnas attīstībā rakstītam vārdam ir ļoti liela nozīme. Tas tālab, ka drukāta medicīnas grāmata ļāvusi saglabāt pilnvērtīgu un labskanīgu profesionālo medicīnas valodu ar latviešu terminiem un internacionālu, uz pierādījumiem balstītu medicīnisku domāšanu.

Latviešiem laikmetu griežos vairākkārt nācies mainīt prioritāro svešvalodu, atkarībā no politiskās konjunktūras – prioritāra bijusi vācu, krievu vai angļu valoda, bet cilvēkiem gados, kā zināms, jaunu valodu profesionālā līmenī apgūt nav viegli. Tālab latviešu valodai medicīnas apmācībā un mūžizglītībā īpaša nozīme bija XX gadsimta piecdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kad informatīvo telpu pārpludināja literatūra tādā svešvalodā, kas iepriekš netika mācīta – piecdesmitajos gados ārstiem lika mācīties no krievu, bet kopš deviņdesmitajiem gadiem daudzviet valda uzskats, ka ārsts visu var uzzināt angļu valodā. Treškārt, nacionālas medicīnas grāmatas ir nozīmīgs nācijas izdzīvošanas un attīstības rādītājs, gluži kā nacionālā mūzika vai nacionālais teātris.

Medicīnas grāmatas latviešu valodā izdodamas mācīšanās iespēju atšķirību dēļ. Ja mēs vēlamies, lai jaunie ārsti pilnībā saprastu uzrakstīto tekstu, valsts interesēs ir viņus apgādāt ar informāciju dzimtajā valodā. Atbilstoši pasaules pieredzei, cilvēks dzimtajā valodā izlasīto saprot par 100%, pirmajā svešvalodā par 80%, otrajā svešvalodā par 50%. Tas attiecas vai nu uz vielas uztveres pilnību vai lasīšanas ātrumu, kas šādā gadījumā korelē apgriezti proporcionāli. Farmindekss atvēra durvis latviešu medicīnas grāmatniecībai. Tā kā latviešu valodā pēdējos trīsdesmit gados ir uzrakstītas mācību grāmatas gandrīz visās galvenajās medicīnas specialitātēs, Latvijas veselības aizsardzības organizatori var rēķināties ar labu apmācības kvalitāti studentiem un pēcdiploma izglītībā.

Reklāma
Reklāma

Globāli šobrīd dominē uzskats, ka orģinālliteratūra ir labāka par tulkojumu. Pasaules pedagoģijas zinātniskajā literatūrā atrodams viedoklis, ka valodas uzbūves dēļ labākas ir mācību grāmatas, kas rakstītas dzimtajā valodā, nevis tulkotas. Ja latviešu valodā mums ir viens vārds „mīlēt”, tad grieķu valodā ir 21 šāds vārds, kas izsaka nedaudz atšķirīgas nozīmes.

Orģinālgrāmatām latviešu valodā ir nenovērtējama nozīme, jo tās saglabā dzīvu darba valodu. Tajās nozarēs, kur grāmatas latviešu valodā neiznāk (piemēram, vairākās inženierzinātnēs), darba valodā ieviešas daudz vairāk svešvārdu un slengu.

Izdot medicīnas grāmatas latviešu valodā ir relatīvi viegli, jo mums ir ne tikai kvalitatīva, vairāk nekā gadsimtu kopta medicīniska latviešu valoda, bet izcili latviešu valodas medicīnas redaktori, kas izauguši gan no filologu vidus (Jānis Loja, Andrejs Senkāns), gan no ārstu vidus (Ieva Gunne, Maija Šetlere, Māris Baltiņš uc., vēlos šeit īpaši pieminēt arī aizsaulē aizgājušo  Janīnu Danusēviču). Kā ļoti nozīmīgs aspekts minams arī tas, ka pēdējos divdesmit gados izdotas vairākas terminoloģijas vārdnīcas, no kurām izceļams ir Kristapa Rudzīša “Terminologia medica” pirmais, bet īpaši – atkārtotais un  paplašinātais izdevums Andreja Senkāna redakcijā. Šeit jāmin arī Broņislavas Kalniņas biomehānikas terminu mācību vārdnīca  un Rūtas Viņķeles medicīnas svešvārdu vārdnīca, kā arī profesora Māra Baltiņa veikums, vadot terminoloģijas komisiju.

Vēlos nedaudz raksturot un 1993. gadu, kad tapa Farmindekss. Pagājušā gadsimta beigu posma globālās veselības aprūpes sistēmas nepatīkamākie notikumi saistāmi ar bijušās Padomju Savienības sabrukumu. Lielvalsts teritorija sadalījās neatkarīgās un mazāk neatkarīgās valstīs un visas kā viena tika konfrontētas ar ekonomisku sabrukumu, lielu bezdarbu, sociālu nevienlīdzību. Individuāli un valstiski tas izpaudās kā depresija, alkoholisms, ģimenes nestabilitāte, stresa determinētas slimības, kā arī liels sirds–asinsvadu slimību izsaukts nāves gadījumu skaits, liels pašnāvību un nelaimes gadījumu skaits.

Pasaules literatūrā pat parādījās jēdziens “pārejas laika zaudējumi”. Neatkarīgo valstu ekonomika sāka strauju attīstību pēc Rietumu parauga, kas izpaudās ļoti nesabalansētā fiskālā un finansiālā rīcībā. Lielo uzņēmumu privatizācija radīja jaunu eliti, kuras sākotnējā attīstības stratēģija gāja rokrokā ar korupciju un mafiozu metožu izmantošanu. Sabiedrības noslāņošanās radīja nebijušu bezcerību un nolemtību sabiedrībā un sabiedrības veselības stāvokļa pasliktināšanos.

Visa jauno, neatkarīgo valstu attīstība balstījās uz privatizāciju un kreditēšanu. Visai sarežģītos finansiālos apstākļos naudas plūsmas bija nepamatotas, necaurspīdīgas un raksturojās ar korupcijas iezīmēm. Valsts un pašvaldību finansu plūsma nereti tika tērēta vajadzīgos, bet atbilstošai ekonomikai pārsteidzīgos pirkumos un iegādēs. Medicīnā tas izpaudās jaunu, ultramodernu diagnostikas un ārstniecības aparatūru iegādē, dārgu medikamentu nozīmēšanā, jaunu slimnīcu celtniecībā, vienlaikus saglabājot iepriekšējo (tradicionālo?) medicīnas infrastruktūru, nenovērtētu medicīnas profesionāļu darbu, dāsnu un vajadzīgu, bet nereti arī apšaubāmu humāno palīdzību. Rezultātā gan Latvijas, gan kaimiņvalstu ekonomikas laiku pa laikam nonāca krīzes situācijās, kas allaž līdzi nesa negatīvu ietekmi uz medicīnas attīstību.

Latviju deviņdesmitajos gados nevar skatīt izolēti no Austrumeiropas. Trīs globalizācijas pamatnostādnes – tirgus sacensības gars, privatizācija un konkurence ienāca medicīnā kā komercializācija. Līdz ar to tika apdraudētas tādas vispārnacionālas vērtības kā veselības politika (nevienam nebija un pat līdz šim laikam nav laika noņemties ar prevenciju un profilaksi), solidaritāte un vienādas iespējas saņemt kvalitatīvu medicīnisku palīdzību.

Valsts un pat visas Austrumeiropas mērogā tika pazaudēts klasiskais uzstādījums veselības politikai, ka valsts vienīgais uzdevums ir panākt, lai cilvēks ilgāk, kvalitatīvāk un veselīgāk dzīvo. Patiesībā tās ir tādas vienkāršas un saprotamas lietas kā sports un fiziskās aktivitātes visa mūža garumā, veselīga pilnvērtīga pārtika, tīrs ūdens, sanitārās sistēmas, labi dzīves apstākļi, stabili ienākumi, stabila sociālā nodrošināšana, kara, krīžu un terora aktu neesamība, kā arī – līdzestība ārsta nozīmētam režīmam un  ārstniecībai.

Un vēl deviņdesmitos gadus raksturo jaunas iespējas informācijas apritē. Līdz ar interneta attīstību radikāli mainījās informācijas pieejamība. Globalizācija šobrīd ļauj mums iegūt jebkuru pasaules mācību literatūru internetā dažu minūšu laikā, gandrīz visu starptautisko medicīnas kongresu materiāli ir atrodami globālajā tīmeklī. Gluži tāpat neierobežotas ir kontakta un konsultāciju iespējas – mums šobrīd nav grūti palūgt konsultāciju vai nodoties telemedicīnai. Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi bija taustīšanās nezināmā un tumšā informācijas telpā.

Padomju Savienības sabrukuma sekas spilgti izpaudās grāmatniecības jomā. Latvijas medicīnas bibliotēkas vairs nesaņēma katras krievvalodīgās medicīnas grāmatas obligāto eksemplāru no Maskavas. Krievu valodā iznākošās zinātniskā satura grāmatas, kuras tika izdotas Pēterburgā vai Novosibirskā pilsētās vairs vispār nebija pieejamas. Grāmatu galdus pārplūdināja lubu literatūra.

  1. gada 4. maija ir interesants ne tikai kā politisks fenomens, bet arī kā krustpunkts Latvijas valsts un medicīnas vēsturē. Šobrīd Latvijas mediķi un pacienti lāga neatceras iekārtas un medikamentus, ar kādiem pacienti tika ārstēti tolaik – pirms 30 gadiem – gandrīz visi medikamenti, ko tolaik lietojām, no ārsta prakses ir aizgājuši uz neatgriešanos. Ja mēs uzskatam, ka stāvoklis medicīnā atspoguļo stāvokli valstī – gan uzplaukuma, gan krīzes kontekstā, gan sasniegumos, gan kļūdās, tad rakstīts vārds medicīnā ir medicīnas kvalitātes mērs. Vēlos šeit piebilst, ka deviņdesmito gadu sākums bija visatļautības laikmets, kad tika milzu apjomā saražota, satulkota un nodrukāta sēnalu literatūra ar pretenzijām uz veselības literatūru.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā caurskatot monogrāfiju un turpinājumu izdevumu datu bāzes, kā arī Bibliogrāfijas institūta datus, redzams, ka deviņdesmitajos gados izdotās grāmatas un periodika dažkārt nav atrodamas, bet katalogos nav iespējams atdalīt zinātnisko literatūru medicīnā no literatūras par veselības jautājumiem plašam lasītāju lokam. Tādējādi  medicīnas, sabiedrības veselības un tautas veselības izglītības izdevumi statistikā parādās vienuviet un kā medicīnas literatūra tiek indeksēti pseidozinātniski izdevumi par netradicionālo medicīnu, dažāda veida masāžām, dziedniecību, psihoterapiju, kā arī dažādu reliģisku struktūru izdevumi par veselību saistībā ar teoloģiju. Visai sarežģīti ir noteikt – vai tulkojumi par ajūrvēdu, akupunktūru, akupresūru, elpošanas vingrinājumiem, pareizu uzturu ir vai nav medicīniski izdevumi, jo tie visi kā likums ir bibliogrāfiski šifrēti kā medicīniska rakstura materiāli, bet lielākoties zem šā šifra bija slēpta komerclasāmviela vecāka gadagājuma lasītājām bez medicīniskām priekšzināšanām.

Lielāko rakstīta medicīnas un veselības rakstu devumu latviešu valodā sniedzis profesors Ilmārs Lazovskis, pie tam viņa mūža lielākais devums bija ne vien unikālās grāmatas “Klīniskie simptomi un sindromi”, “Iekšķīgās slimības”, bet arī viņa daudzskaitlīgās publikācijas sabiedrības veselības  jomā. XX gadsimta septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi Latvijā kā sabiedrības veselības veiksmes gadi iezīmējas ne tikai ar Vilhelma Kaņepa centieniem uzbūvēt lielas slimnīcas, poliklīnikas, ātrās palīdzības stacijas (arī KOSMONu), bet arī ar Ilmāra Lazovska, Edgara Upīša, Viktora Kalnbērza, Anitas Andrējevas un citu kolēģu publikācijām žurnālā “Veselība”, dienas laikrakstos, kā arī veselības izdevumos – brošūrās un grāmatās.

Šeit vēlos piebilst, ka mans skolotājs Ilmārs Lazovskis labi pazina krievu izcilākos ārstus, t.sk., divus izcilākos krievu medicīnas grāmatniekus – iepriekšminēto akadēmiķi Maškovski un akadēmiķi Paļējevu ( Николай Романович Палеев), kurš tolaik vadīja Krievijas lielāko medicīnas izdevniecību “Медицина”. Vēlēdamies Ārstu biedrībai un man palīdzēt radīt Farmindeksu, profesors Ilmārs Lazovskis man atvēra durvis pie šiem diviem izcilajiem vīriem, no kuriem pēdējais – polārpētnieks un terapeits Paļējevs šobrīd tuvojas simtgadei, bet joprojām intensīvi strādā. Man tolaik atvērās arī durvis pie zāļu kompānijām, kuras tālo deviņdesmito gadu sākumā savas pārstāvniecības vēl joprojām bija izvietojušas Maskavā. Bruņojušies ar melno balzāmu, pārliecību un Maškovska labvēlību, apmetušies Maskavas dzīvoklī pie tagad jau taisaulē aizgājušā diplomāta Mihaila Bruka, kopā ar Juri Viņķeli un vēl joprojām Maskavā strādājošo ārstu neirofiziologu, medicīnas doktoru Druvi Apеnīti iepazināmies ar zāļu biznesu.

Latvijas medicīnas grāmatniecība laikposmā no 1990. līdz 2010. gadam vēsturiskā griezumā

Skatoties uz Latvijas grāmatu pēdējo divdesmit gadu vēsturiskā griezumā, mēs redzam, ka 1990. un 1991. gadā vēl iznāca visai daudz medicīnas grāmatu no iepriekšējām iestrādēm, pēc tam to skaits saruka, līdz strauji atjaunojās 1999. un 2000. gadā, bet īstu izdevējdarbības bumu sasniedza 2005.–2008. gadā.

  1. gadā vēl visai daudz grāmatu iznāca krievu valodā, to skaits pārsniedza latviešu valodā izdoto grāmatu skaitu – krievu valodā 18 orģinālgrāmatas un 5 autoreferāti, bet latviešu valodā – kopā tikai 17. Latvija varēja lepoties ar tādām krievu valodā iznākušām grāmatām kā Янсон Х А. Ультразвуковые исследования трубчатых костей, Эглите М. Э. Аллергические заболевания у птицеводов, Ильинский И. М. Патология почечных аллотрансплантатов.

Krievu valodā 1991. gadā iznāca 15 grāmatas, 1992. gadā – 12, bet kopš 1993. gada vidēji 3–4 gadā, un galvenokārt tas bija profesora Džukandžijeva devums par protēzēm.

Ievērību pelna tādi izdevumi krievu valodā kā  G. Eniņas un G. Robules grāmata par ultrasonogrāfiju neiroangioloģijā, J. Lejas grāmata par рН-metriju, A. Valtnera grāmata par sfigmogrāfiju, A. Rubīna rokasgrāmata dermatoveneroloģijā, H. Voska sagatavotais mācību materiāls par balsta-kustību aparātu, J. Aivara mācību grāmata par muskuļu fizioloģiskajiem mehānismiem, I. Ēbelas materiāls par zīdaiņu mākslīgo barošanu, A. Bļugera grāmata par vīrusu hepatītu B, kā arī V. Šmita lekciju konspekti un uzdevumi tiesu psihiatrijā.

Šajā laika posmā medicīnas grāmatas angļu valodā Latvijā iznācа retāk. Galvenokārt tie ir dažādu konferenču raksti, kā arī informatīvi materiāli. Par deviņdesmito gadu nozīmīgākajiem darbiem angļu valodā, kas izdoti Latvijā, jāmin V. Sosāra grāmata par kuņģa audzējiem, kā arī E. Tragakes, Ģ. Briģa, J. Karaškēvicas “Veselības aprūpes sistēmas pārejas periodā”, kas vēlāk tika tulkota arī latviski.

Šeit autors uzskata par nepieciešamu dot nelielu vēsturiskas atkāpes iestarpinājumu. Latviešu autori visai reti ir radījuši grāmatas, kas pārstaigājušas pasauli un tulkotas dažādās valodās. Viens no tādiem autoriem ir 1853. gadā Jaunaucē dzimušais Ernsts Adolfs Gustavs Gotfīds Štrumfels (Gottfried von Strümpell), kurš lielāko dzīves daļu pavadīja Vācijā, kur nomira 1925. gadā. Par viņa grāmatas “The Practice of Medicine” popularitāti liecina fakts, ka 6 gadus pēc viņa nāves iznāca grāmatas 30. izdevums.

  1. gadsimta piecdesmitajos gados pasauli iekaroja un daudzās valodās tika tulkota 1863. gadā dzimušā Paula Valdena ķīmijas vēstures grāmata, kura pirmoreiz tika izdota 1947. gadā.

Grāmata, kas izdota kā zinātniski informatīvs līdzeklis, bet daudzās pasaules valstīs atzīta par mācību grāmatu ir Miķeļa Rolles “Medizinische Mikrobiologie, Infektions- und Seuchenlehre für Tierärzte, Biologen und Agrarwissenschaftler”, kas iznāca 1949. gadā, kam ir 11 atkārtoti izdevumi un šai grāmatai vēl joprojām ir zināma loma veterinārmedicīnas apmācībā.

Šobrīd pasaulē aktuālākā latviešu autora sarakstītā grāmata ir Stenforda universitātes ķirurģijas klīnikas vadītāja, “HeartFlow” vadītāja profesora Kristapa Zariņa (kopā ar Brūsu Gevercu) sarakstītais “Asinsvadu ķirurģijas atlants”. Šo grāmatu ASV, Japāna, Ķīna un Dienvidkoreja bez izmaiņām pieņem savu speciālistu – asinsvadu ķirurgu apmācībai. Grāmatu Kristaps Zariņš sarakstīja 1989. gadā, ASV ar papildinājumiem tā iznākusi vēl 3 reizes, tulkota 19 pasaules tautu valodās, tai skaitā latviešu valodā.  Latviešu valodā to tulkoja ārsts Mārcis Gediņš, rediģēja Stradiņa slimnīcas zinātniskais direktors, Latvijas universitātes profesors Dainis Krieviņš.

Ar medicīnu cieši saistīta, ārstiem veltīta, bet patiesībā vienkāršākam lasītājam paredzēta grāmata ir Rīgā dzimušā un latviski joprojām runājošā neirofiziologa Elkonoma Goldberga  “Gudrības paradokss”. Šo grāmatu pasaulē lasījuši jau vairāk nekā pieci miljoni lasītāju, un tā uzskatāma par bestselleru.

Tomēr nozīmīgākā pasaulē izmantotā grāmata ir profesora Ilmāra Lazovska “Klīniskie simptomi un sindromi”. Grāmata rakstīta latviešu, angļu un krievu valodā. Padomju savienībā un vēlāk Krievijā vairākkārt izdoti nelegāli (zagti) izdevumi (tikai krievu valodas daļa), bet Čehijā— korekts tulkojums.

Latviešiem ikviens no Internās medicīnas katedras vadītājiem allaž uzņēmies un veiksmīgi pildījis vispārnacionāla kultūrizglītojoša līdera funkcijas. Tāds bijis profesors Mārtiņš Zīle, tāds bijis profesors Kristaps Rudzītis, tāds bija profesors Ilmārs Lazovskis, lielā mērā tāds šobrīd ir profesors Aivars Lejnieks (kura redakcijā izdota “Klīniskā medicīna” trīs sējumos). Ja rodas vēlme vispārināt šo dižo ārstu zināšanas, devumu medicīnai un izglītībai, zinātniskos pētījumus, jāsecina, ka viņus vieno valodu prasme, īpaši latviešu valodas mīlestība un alkas to bagātināt. Mazas tautas zinātnieki allaž labi zinājuši svešvalodas. Tas saistīts gan ar nepieciešamību pilnīgot zināšanas, lasot  lielo tautu valodās izdotas grāmatas un žurnālus, gan ar nepieciešamību šīs zināšanas atdot savas tautas studentiem un kolēģiem.

Profesora Ilmāra Lazovska grāmatu “Klīniskie simptomi un sindromi” simboliski varētu saukt par ceļa stabu, kas parādīja ceļu jaunajā gadu tūkstotī. Varbūt par vērtību mēru, kam nāksies līdzināties, ar ko salīdzināt savu zinātnisko vai informatīvo veikumu. Grāmata rakstīta trīs valodās, skatoties uz plašo angļu valodā runājošo medicīnas pasauli, mums tuvo medicīnas skolu, kas mācījusies vai vēl joprojām mācās un sazinās krievu medicīnas terminoloģijā, kā arī uz savu mazo, stipro un zinātkāro latviešu tautu, tās ārstiem. Profesors Ilmārs Lazovskis to sarakstījis akadēmiski, to ir veltījis tikai zinošam ārstam. Profesors visu savu radošo mūžu audzinājis jaunus ārstus, jaunus internistus, un šī grāmata paredzēta lasīt tikai audzēkņiem, kas čakli un rūpīgi studējuši medicīnu.

Farmindekss kā izdevums, kas latviešu valodas medicīniskos izdevumus 1993. gada pārorientēja uz brīvo tirgu

Nozīmīgs pavērsiena gads medicīnas grāmatu izdevējdarbībā ir 1993. gads. Pilnībā pazuda valsts plāns. Cita pēc citas bankrotēja bijušas PSRS laika izdevniecības. Uzplauka Zvaigzne ABC, kas Vijas Ķilblokas talantīgā un stingrā vadībā sāka strādāt atbilstoši tirgus ekonomikai. Medicīnas grāmatu jomā pavērsienu radīja zāļu grāmata “Latvijas farmindekss”. Tā bija pirmā zāļu grāmata un pirmā medicīnas grāmata, kas iznāca bez valsts plāna subsīdijas un jebkādas valsts cenzūras atļaujas. Atkārtošos – Farmindekss bija grāmata ar 1800 lapaspusēm, tika izdota 5000 eksemplāru tirāžā un pilnībā iztirgota vienas dienas laikā. Aptuveni 5000 zāļu anotāciju tika izkārtotas alfabēta kārtībā un drukātas visplānākā tolaik pieejamā helvētikas fontā 5.8 punktu lielumā. Šobrīd – pēc trīsdesmit gadiem, šo rindu autors ar lielām grūtībām vairs var salasīt mazos burtus.  Kas bija tie 5000 medikamenti, kuru anotācijas tika radītas vai tulkotas, ievietotas vienā dzelžainā sistēmā? Tie bija Latvijā reģistrētie medikamenti, Baltijā, Polijā, Somijā ražotie medikamenti, bet  trīstūkstoš medikamentu tika ņemts no vācu “Gelbe Liste Pharmindex”. Bija vēl kāda pazīme – deviņdesmito gadu sākums bija laiks, kad Latvijā nonāca ļoti daudz humānās palīdzības medikamentu, un arī to anotācijas tika iekļautas Farmindeksā.

Par Farmindeksa farmācijas  informāciju varam pateikties farmaceitēm Intai Saprovskai, Editai Romānei, kuras abas veica darba lielāko apjomu, kā arī farmaceitiem, kas projektā iesaistījās – Kitijai Blumfeldei, Jurim Bundulim, Jānim Ozoliņam, Astrīdai Pārpucei, Baibai Plečkenai, Tālim Talentam un citiem.

Lielāko darba apjomu veica dažādu profesiju ārsti, kas radīja anotācijas vai tās rediģēja, pieslīpēja un veidoja atbilstoši savai specialitātei. Plecu pie pleca strādāja diži profesori, tai skaitā viss farmakoloģijas katedras zieds, kā arī jauni ārsti, kas tagad – pēc trīsdesmit gadiem, ir profesori. Tulkoja un pasaules literatūru pētīja arī kolēģi, kuri šodien jau ir taisaulē. Lielāko daļu tulkojumu no vācu valodas veica mani skolas biedri – ārsti, kas bija beiguši Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolu (šobrīd – Valsts Vācu gimnāziju). Es vēlos pateikties ārstiem un citiem medicīnas profesionāļiem, kas katru vakaru radīja dzīvāko medicīnas diskusiju klubu Latvijas vēsturē un kā pērles radīja 6000  anotāciju (visas tulkotās un radītās anotācijas grāmatā nenonāca vietas trūkuma dēļ): Melitai Ābelei, Indrai Āboltiņai, Ingunai Adovičai, Haraldam Adovičam, Askoldam Akeram, Uldim Ojaram Aleksim, Dainai Andersonei, Jānim Ansbergam, Druvim Apenītim, Līgai Apinei, Edmundam Baltajam, Dacei Baltiņai, Mārim Baltiņam, Jānim Baltkājam, Ritai Bankevicai, Indulim Bērziņam, Dzintrai Brantai, Pēterim Brantam, Guntim Brežinskim, Dainim Bricim, Leonijai Brunavai, Silvijai Bunei, Ivo Burmistram, Vitai Dindunei, Anitai Djačenko, Imantam Eglītim, Arnim Eņģelim, Benitai Feldmanei, Rutai Gailei, Aināram Gailītim, Aivaram Galviņam, Gitai Gaņģei, Līgai Gibnerei, Andrim Glāzītim, Irmai Grotei, Ivaram Grudulim, Ievai Gunnei, Inai Gurskai, Ainai Ģērmanei, Ilzei Hāznerei, Staņislavam Jankovskim, Edmundam Jansonam, Benitai Jalinskai, Ludmilai Jermakovičai, Jānim Jirgensonam, Egilam Eināram Jurševicam, Anitai Kamenščikovai, Valentīnam Karpovičam, Tālim Kauliņam, Sigitai Kazūnei, Regīnai Kleinai, Marijai Klindžānei, Alvilam Kramam, Gitai Krastiņai, Andrim Kreicbergam, Ingrīdai Kriķei, Elvīrai Kulbergai, Aleksandram Ķevlim, Anitai Lapiņai, Ilzei Lauskai, Guntai Lazdānei, Uldim Leitim, Dagnijai Lejai, Jurim Lejam, Mārcim Lejam, Ancei Liepiņai, Renātei Ligerei, Valdim Ligutam, Normundam Limbam, Dainim Lūsim, Dacei Matulei, Maijai Meldrājai, Modrim Melzobam, Aigaram Migalam, Ojāram Miglānam, Valdim Mikažānam, Ievai Mizānei, Dzintaram Mozgim, Lūcijai Mukānei, Valdim Nagobadam, Inesei Ozolai, Lolitai Ozolai, Anitai Ozoliņai, Gunai Ozoliņai, Jānim Ozolam, Aivaram Pētersonam, Eināram Piekusam, Mārai Pilmanei, Valdim Pīrāgam, Ainim Pirtniekam, Andai Požarnovai, Andrejam Požarnovam, Ivaram Prudānam, Pēterim Priedītim, Edītei Pūlei, Jānim Pulverim, Kristīnei  Ramatai, Ardijam Rankam, Raivim Repulim, Raitim Rozem, Aijai Rubenei, Aijai Rubenei, Inārai Rubenei, Gitai Ruņģeniecei, Laimai Rutkai, Viktoram Saksonam, Guntai Sānei, Sandrai Seržānei, Uldim Sīlim, Arturam Sondoram, Ritai Štrausam, Egilam Štrausam, Viesturam Šiliņam, Dacei Šnēvelei, Aijai Štauerei, Dacei Štokmanei, Gastonam  Tropiņam, Aijai Tulai, Paulam Vaivodam, Edgaram Vasiļevskim, Viktoram Vestermanim, Vitai Vestmanei, Aivaram Vētram, Jānim Vētram, Ievai Vikmanei, Vilnim Vikmanim, Arnim Vīksnam, Ilzei Vingrei, Jurim Viņķelim, Vitai Vītolai, Egīlam Vītolam, Zigurdam Zariņam, Ivo Zonnem, Ligitai Zvīgulei, Jurim Zvīgulim, Zentai Zvirgzdai, Dacei Žibalai, Vilnim Žolnam. Man jāpiebilst, ka mani senu dienu pieraksti ir pabalojuši vai daļēji zuduši, varbūt tādēļ kāds uzvārds šeit nav minēts, bet jebkurā gadījumā tas nav ļaunprātīgi.

Farmindekss lepojās ar savu latviešu valodu, pie kam redakcijas darba piedalījās itin atšķirīgu viedokļu pārstāvji – Jānis Loja, Andrejs Senkāns un Aina Blinkena, Ina Druviete. Vēl vēlos par nekļūdīgiem tekstiem, labu redakciju un perfektu korekciju pateicību teikt Inārai Ābelītei, Intai Ceļdomai, Ingunai Draviņai, Veronikai Ertei, Dainai Freimentālei, Aijai Gulbei, Leldei Plukšei, Ainai Skriblei, Agrim Timuškam. Liela nozīme bija datorspeciālistiem Valdim Bērziņam, Salvijam Bilinskim, Arvim Desmitniekam, Vilnim Vikmanim, bet īpaši – mūsu Zviedrijas atbalsta grupai – Kristīnei un Jānim Bergholciem, kas no Zviedrijas sagādāja strauji norakstītus Apple datorus un printerus. Nezinu, kurā grupā iedalīt tādas atbalsta personas, kas vienkārši un čakli iesaistījās procesā – Rutu Tereško, Jāni Tereško, Silviju Zaharāni, Ilzi Viņķeli, Pēteri Viņķeli. Visus darbus koordinēja Inga un Jānis Kanasti. Es nevaru noliegt, ka bez vairāku politiķu atbalsta mums būtu grūti Farmindeksu izdot, un tie bija Satiksmes ministrs Andris Gūtmanis un Kultūras ministrs Raimonds Pauls, kuri palīdzēja iegūt Ārstu biedrībai telpas. Biju ar projektu aizstaigājis arī līdz premjerministram Ivaram Godmanim, viņš savā steigā lāga nesaprata sarunas tematu, bet visumā bija labvēlīgs un neviens birokrāts pēc tam nelika šķēršļus. Stabils atbalsts bija “Grindeks” direktors Valdis Jākabsons.

Šī raksta autoram tā bija pirmā rediģētā un izdotā grāmata.

Ceļš uz Farmindeksu sākās profesora Edvīna Karnīša kabinetā. Profesors tolaik bija Akadēmiskās bibliotēkas direktors, un tālajā 1992. gadā man sagādāja informāciju par Eiropā regulāri izdodamajām zāļu grāmatām. Mēģinājām sazināties ar 13 izdevniecībām, atbildēja trīs, bet sadarbības gatavību izrādīja viena – “Gelbe Liste Pharmindex”, kas bāzējās Frankfurtes piepilsētā NevĪsenburgā. Vācieši ne tikai atbalstīja Latvijas grāmatu, bet savāca naudu par reklāmām, naudu par medikamentu anotāciju publicēšanu, paši grāmatu nodrukāja kaut kur Vācijas dzīlēs – mazpilsētā, kuras nosaukumu vairs neatceros. Grāmatas tika sūtītas ar fūri, bet tā apmaldījās, līdz es tai braucu pretī uz Neretu. Tie bija laiki, kad muita un robežsardze aktīvi rosījās arī starp Baltijas valstīm.

Farmindekss nopelnīja Ārstu biedrībai lielu naudu. Šī nauda tika iztērēta lai “sakārtotu” ēku Skolas ielā 3. Ēka bija pārlūzusi no Misiņa bibliotēkas krājumu svara, tādēļ no tās atteicās vairākas vēstniecības. Farmindekss ļāva ēku izremontēt, un to paveica ārsts Juris Viņķelis. Par to – kādā veidā Ārstu biedrībai izdevās izvairīties no reketa un dažādiem prihvatizatoriem, kas arī ēku iekāroja, esmu aprakstījis, bet publicēšanai atstāšu pēc savas nāves. Jautājums – kāpec  pašreizējā Ārstu biedrības prezidente ne ar pušplēstu vārdu nepiemin Farmindeksu vai to – kā tieši pirms trīsdesmit gadiem Latvijas Ārsttu biedrības rīcībā nonāca ēka  Skolas ielā 3? Gluži vienkārši – komjaunatnes sekretāre Ilze Aizsilniece tajā laikā pārstāvēja citas intereses. Ilze Aizsilniece, protams, ir izstājusies no komjaunatnes, bet komjaunatne nav izstājusies no Ilzes Aizsilnieces.

Farmindekss noteica būtisku iezīmi – par nozīmīgu spēlētāju medicīnas grāmatniecībā kļuva zāļu firmu pārstāvniecības. Izdevēji meklēja zāļu izplatītājus, lai grāmatas papildinātu ar reklāmām, nereti notika arī pretējais – zāļu firmas atrada autoru un subsidēja savai filozofijai labvēlīgas grāmatas izdošanu.

Zāļu grāmatas līdz 2010. gadam iznāca atšķirīgos lielumos un skatpunktu tvērumos, piemēram, “Nacionālais apgāds” izdevis zāļu rokasgrāmatas sešas reizes Maijas Šetleres, Jurģa Dzeņa un Antona Skuteļa, kā arī šo rindu autora vadībā, bet vēl ir bijuši arī daži biznesa projekti profesoram Andrim Rubīnam un dakterei Anitai Kamenščikovai, iznākušas arī zāļu grāmatas pacientiem, pediatrijas zāļu grāmata Ievas Eglītes – Puķītes redakcijā, atsevišķu specialitāšu un atsevišķu firmu izdevumi.

Priekšlikumi Veselības ministrijai un Latvijas medicīnas augstskolām trīsdesmit gadus pēc Farmindeksa iznākšanas

  1. Atbalstīt medicīnas grāmatu izdošanu Latvijā ir mērķtiecīgi, jo lielākajā daļā medicīnas profesiju nav iespējams izdot mācību un rokasgrāmatas mazā speciālistu skaita dēļ – šādu grāmatu izdošana nav reāla tirgus apstākļos. No veselības ministriem medicīnisku grāmatu izdošanu līdz šim nopietni atbalstījuši Gundars Bērziņš, Ivars Eglītis un Ingrīda Circene;
  2. Medicīnas grāmatu sagatavošana, rediģēšana, izdošana ir sarežgīts un grūts uzdevums un ir mērķtiecīgi atbalstīt profesionālas medicīnas izdevniecības, jo pārējo izdevniecību izdevumi ir ar faktoloģiskām kļūdām vai neatbilst pašreizējām medicīnas prasībām. Šobrīd profesionālākā medicīnas grāmatu izdevniecība ir “Medicīnas apgāds”, kas strādā ārstes Maijas Šetleres vadībā;
  3. Mērķtiecīgi izstrādāt grāmatu izdošanas plānu, kas balstās uz aktualitāti medicīnā. Šādā veidā var iegūt informāciju, ka priekšroka valsts atbalstam būtu jāsniedz tādu grāmatu izdošanai, kur nav iespējams iegūt atbalstu no farmācijas industrijas un citiem finansu avotiem. Tipiski piemēri ir toksikoloģija, narkoloģija, atkarību slimības, sabiedrības veselība un bērnu slimības, kur farmācijas firmas atbalstu nesniedz nekad;
  4. Nepieciešams izstrādāt plānu grāmatu atjaunošanai. Atjaunot 5 gadus vecu grāmatu ar jauniem datiem un paplašinātām nodaļām ir finansiāli izdevīgāk un racionāli – pie kam aptuveni piecu gadu laikā lielākajā daļā medicīnas literatūras noveco informācija;
  5. Mērķtiecīgi izdot literatūru medicīnas māsām, vecmātēm, vidējam medicīnas personālam, kā arī rehabilitācijas, ergoterapijas, laboratorijas speciālistiem. Ja atbalstu no farmācijas un medicīnas aparatūras firmām var iegūt ārstu grāmatu izdošanai, vidējo medicīnas personālu privātais bizness, kā likums, neatbalsta;
  6. Ir mērķtiecīgi pievērsties izcilāko pasaules medicīnas izdevumu tulkojumiem. Latvijā ir izcils piemērs labam un ļoti noderīgam tulkojumam. Kardiologs Roberts Feders 2017. gadā iztulkoja un izdeva Gerda Herolda apgāda grāmatas “Innere Medizin” kardioloģijas daļu, bet 2021. gadā kopā ar Danu Kigitoviču, Sabīni Upmali, Kārli Rāceni, Antru Briedi, Andu Kadišu, Anniju Līci, Elīnu Līci, Andru Pekšu, Kasparu Rimicānu, Rihardu Engelu – grāmatas hematoloģijas, pneimonoloģijas, nefroloģijas, reimatoloģijas un angioloģijas daļu
  7. Valsts mērogā būtu mērķtiecīgi analizēt nepieciešamību sagatavot un izdot literatūru sabiedrības veselībā. Grāmatas, ko izdod privāti apgādi, lielākoties ir tendenciozi tulkojumi vai pauž ar medicīnu nesaistītas, apstrīdamas šarlatānisma un dziedniecības idejas. Šajā jomā vairāk uzmanības pievēršams onkoloģisko slimību profilaksei, kā arī sirds asinsvadu slimību profilaksei;
  8. Vairāk uzmanības jāpievērš mentālās veselības, kā arī atkarību profilakses, diagnostikas un ārstniecības jautājumiem, jo Latvijā strauji pieaug šo slimību īpatsvars;
  9. Valsts mērogā nepieciešams analizēt un pētīt sociālo informācijas tīklu attīstību un virzību veselības jomā. Sakarā ar sociālo tīklu pārliecīgo aizraušanos ar dziedniecības, pieņēmumu medicīnas, tautas medicīnas un reliģisku skaidrojumu izklāstu, kā arī uzturbagātinātāju reklāmu, nepieciešams domāt par valstisku sabiedrības veselības portālu.

 

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.