“Esmu pieredzējis akadēmijas spožumu un tagad – arī postu,” visai sērīgi savā trīsdesmitā jubilejas gadā lietu pārvaldnieka amatā nosaka Vitālijs Kozlovskis. Par spožāko laiku viņš nosauc astoņdesmitos gadus, kad akadēmijas sistēmā darbojās institūti, konstruktoru biroji, rūpnīcas, augstceltne bija piepildīta ar zinātniekiem. Šodien no vecās godības augstceltnē palicis vien Latviešu valodas institūts, maza daļa no Vēstures institūta un neliela Ekonomikas institūta struktūra, kādreizējo divu tūkstošu cilvēku vietā namu piepilda divreiz mazāk ļaužu. Trūcīgais finansējums zinātnei nenāk par labu arī nama uzturēšanai, tomēr ar ieņemto naudu no Izglītības un zinātnes ministrijas par līgumu izpildi, kā arī ienākumiem saimnieciskajā darbībā, galvenokārt telpu nomā, galus savilkt “pa nullēm” akadēmijas vadībai izdodas.

Lielu robu budžetā iecērt maksa par apkuri – ēkā ir lieli siltuma zudumi, vēl lielāki elektrības rēķini, pagaidām tikai trešdaļu telpu izdevies izremontēt atbilstoši mūsdienu prasībām, smagi nopūšas lietu pārvaldnieks un piebilst – augstceltne nepārtraukti prasa ieguldījumus.

Vai akadēmijai nasta nav par smagu, zinot, ka kopā ar atlikušajiem institūtiem tā aizņem tikai vienu ceturto daļu no visas ēkas? Ojārs Spārītis dedzīgi iebilst: “Esmu praktisks cilvēks, nekustamā īpašuma apsaimniekošanas darbu pazīstu un jūtos tajā pietiekami droši un komfortabli, bijusi tikai rocība nedaudz lielāka, justos vēl labāk.”

Pērn izdevies “izsist” 150 tūkstošus eiro diviem liftiem, kas darbiniekus un viesus nogādās līdz piecpadsmitajam stāvam. Vasarā tiem jābūt uzstādītiem, labo ziņu pavēsta prezidents.

Ar jaunajiem liftiem varēs vizināties arī tūristi, jāsagaida tikai pavasaris, kad akadēmijas durvis būs atvērtas interesentiem, kas vēlas lūkot Rīgas panorāmu no augstceltnes 17. stāva terases 65 metru augstumā. Vēl izcilāks skats paveras no 106 metriem, savā grāmatā “Esmu Rīgas puika” raksta viens no nama arhitektiem – Vaidelotis Apsītis. Pa šaurām kāpnēm viņš nama smailē uzkāpis līdz pašai augšai un iesēdies tajā kā ligzdā, lai paraudzītos uz Rīgu no padebešu augstumiem.

“Tas man ir vilinājums, tur vēl neesmu bijis,” par Apsīša apjūsmoto skatu vietu saka prezidents – šovasar būšot jāuzvelk vecie džinsi un jāuzkāpj spicē, tad varēs papētīt gan konstrukciju, gan papriecāties par Rīgas panorāmu.

Letarģiskais miegs – savulaik īsta epidēmija. Kā skaidrot šo “Ērkšķrozītes sindromu”?

Mūžīgā jaunība – svētība vai lāsts? Cilvēces krāšņākie sapņi, mīti un leģendas

Baisākie rituāli pasaulē: zīlēšana ar mirstošiem, sieviešu kropļošana, pēcnāves kāzas

Arheologiem ražīgs gads! Ievērojamākie atklājumi Latvijā 2014