“Ne labdien, ne lūdzu…” Paaudžu cīņa par pieklājību klientu apkalpošanā 0
Paaudžu atšķirības darba tirgū vienmēr bijis karsts temats, taču klientu apkalpošanas jomā tas izpaužas īpaši spilgti. Vietnē “Threads” aizsākusies plaša diskusija pēc kāda ieraksta:
“Besī man brīžiem gen z, piemēram, kā pārdevēji – ne labdien, ne lūdzu, pilnīgs klusums.”
Ieraksts ātri savāca desmitiem komentāru, un viedokļi sadalījās. Kamēr vieni pārmet jaunākajai paaudzei pieklājības un empātijas trūkumu, citi steidz aizstāvēt jaunos darbiniekus, norādot, ka nelaipnība nav atkarīga no vecuma, bet gan no cilvēka attieksmes.
Daudzi diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka klusēšana vai nelaipna attieksme pie kases nav vienas konkrētas paaudzes iezīme. Tieši pretēji – daļa lietotāju norādīja, ka arī vecāku paaudžu pārstāvji klientu apkalpošanā mēdz būt neatsaucīgi.
Kāda lietotāja dalās ar savu pieredzi:
“Manā pieredzē tieši pārdevējas vecuma posmā no 40+ ir tās, kuras ne labdien, ne lūdzu, pilnīgs klusums un vēl tas neapmierinātais skatiens, tā kā kāds ar varu viņu tur piespieda strādāt. Nedod Dievs kaut ko pajautāsi, seja pārgriezta un vēl uzkakās kaut ko.”
Līdzīgu viedokli pauž arī cits diskusijas dalībnieks: “40+ pārdevējas manās situācijās ir bijušas nelaipnākas nekā gen z.”
Kāds aizstāv jaunos darbiniekus: “Man otrādi, ir nācies saskarties ar ļoti foršiem jauniešiem klientu apkalpošanā. Nerunā lieki, bet ir ļoti pieklājīgi, smaidīgi un atsaucīgi, ja vajag palīdzību. Vakar tieši nopriecājos, biju ar dēlu restorānā, mūs apkalpoja fantastisks jaunietis (max 20 gadi). Pieklājīgs, smaidīgs, pat pajokojām.”
Diskusijā izskanēja arī viedoklis, ka darbinieku attieksmi bieži vien ietekmē pašu klientu uzvedība. Cilvēki ar pieredzi tirdzniecībā atgādina – arī pircēji ne vienmēr izturas ar cieņu.
“Jūs klienti arī svēti neesat.”
“Strādājot aptiekā arī citi nesveicinās, tikai man zāles – nomet savu pasi / ID.”
“Es vienmēr ar pārdevēju sasveicinos PIRMĀ. Ja atbild – labi, ja nē arī labi. Un vienmēr pasaku arī PALDIES. Pati kādreiz strādāju veikalā un zinu, kādi mēdz būt pircēji. Tā uzspiestā sasveicināšanās nav vajadzīga.”
Interesantu aspektu diskusijā iezīmē arī tie, kuri uzskata, ka ne katra klusēšana nozīmē sliktu apkalpošanu. Daļai cilvēku mierīga, neuzbāzīga apkalpošana pat šķiet patīkama.
Kāda lietotāja raksta: “Tā sveicināšanās sērga ir pārņēmusi visus. Jāsveicinās ir tiem darbiniekiem, kuriem tas ir ierakstīts darba līgumā… Tā sveicināšanās patiesībā ir liela liekulība. Ja nesveicina, sākas mežonīga agresija.”
“Izcili, var ieiet veikalā un neviens Tev nepiekasās.”
Tomēr tiem, kuriem klusēšana pie kases šķiet nepatīkama, ir savi risinājumi. Kāds lietotājs raksta: “Apvainojos, ja man neatbild ar to pašu. Tāpēc pārsvarā izmantoju pašapkalpošanās kasi.”
Galu galā diskusija parāda, ka problēma, visticamāk, nav konkrētā dzimšanas gadā vai paaudzē. Gan klientiem, gan apkalpojošā sfērā strādājošajiem svarīgākā izrādās pavisam vienkārša lieta – savstarpēja cieņa un attieksme vienam pret otru.
