“Negribu redzēt, ka dēls manu acu priekšā iet bojā…” Artura stāsts par piedzīvoto Monblāna “nāves kulārā” 0
Pēdējā laikā arvien biežāk ziņots par satraucošiem negadījumiem kalnos, kas prasījuši arī vairāku alpīnistu dzīvības. Atsaucoties uz šiem notikumiem, LA.LV redakcijai savu pieredzes stāstu iesūtījis lasītājs Arturs Rubenis, kurš dalās atmiņās par piedzīvoto, dodoties ceļā uz Eiropas augstāko virsotni – Monblānu. Lūk, turpinājumā publicējam Artura stāstu.
“Ap trīstūkstoš divsimt metru augstumā ar Ojāru un Gati sēžam uz akmens bluķiem un vērojam rītdienas taku. Vienas brūnas klintis – vertikāla siena! Ar prātu saproti – optisks māns, bet pakrūtē kas nemierīgi sarosās. Vai Gačukam nebūs par grūtu? Piecdesmitajos gados Kaukāzā ar vecākiem tādos kāpumos neesmu rāpies. Tur gāja alpīnisti. Bet viņi man šķita kā dievi. Gatis klusē. Tad jau labi. Vērojam. Sākumā būs jānokāpj strautiņa virzienā, tad kādus simts metrus augšup un – jāšķērso kuluārs. Lūk, cilvēks nāk pāri tam lejup uz mūsu pusi!
Panākas zemāk un ilgi sēž. Noguris. Pēc laika nāk vēl viens. Aiz kuluāra taka. Brūna. Augstāk izzūd, bet klintis it kā iekrāsojas sarkanīgas. Iespējams, tas ir speciāli iezīmēts maršruts.
Ceļam skatus vēl augstāk. Klintis iet debesīs vertikāli. Kā tur var uzkāpt?! Ja sasprindzina redzi – pašā sienas augšā ar skārdu apsista ēka. Sešsimts metrus virs mūsu galvām. Divi Eifeļtorņi!
Kaut kur pie šīs ēkas nakšņosim. Bet vispirms kuluārs. Tā ir kādu sešdesmit metru ieplaka, kas tiecas lejup no skārda būdas un zūd kaut kur aiz klintīm bezdibenī. Kuluārs ir nepatīkama vieta. Ne viens vien Monblāna šturmētājs te palicis uz visiem laikiem. Aiz mūsu apmetnes ir viņu piemiņas plāksnes, bet pagaidām par tām nezinām. Labi, ka tā. Kuluāru parasti šķērso agri, līdz kalns vēl nav atmodies un akmeņus lejā nemet. Kad ieži atkūst, sākas. Mēs zinām, ka tā ir bīstama vieta, bet cenšamies nepievērst uzmanību. Rīt jāiet pāri. Kad nāksim lejā, – vēlreiz.
Riņķodami, gar stāvo nogāzi augšup ceļas krauķiem līdzīgi melni putni. Tie piemērojušies kāpjošai, skarbai gaisa plūsmai un kā spēlēdamies ceļas arvien augstāk, augstāk.
Paldies Dievam, manas kājas pa nakti atguvušās. Gandrīz visas grupas jau projām. Linarda – iet kāda no pēdējām. Šodien jāuzkāpj 600 metri pa vertikāli. Dodu Ojāram atvadām roku, un viņš noteic: – Ja uzkāpsiet spicē, būsiet varoņi.
Esam ar Gati uzlikuši sistēmas un tām ar virvēm un karabīnēm piestiprinājuši ledus cirtņus. Galvās cepures, bet virsū tām celtnieku ķiveres. Saules brilles. Rokās cimdi. Mugursomā pudele ar strautiņa ūdeni, graudiņu cukurs. Vējjakas rāvējslēdzēja kabatā uz krūtīm fotoaparāts. Nu, tad, aiziet! Linarda grupa laižas pa nogāzi lejup strautiņa virzienā, un tad atkal viņā pusē kāpums augšup.
Dzelkšnotās kājas labi ieķeras blīvā sniegā. Sarmīte un Tīna bruņotas tāpat kā mēs, Ivars un Linards. Mugurā somas. Uldis un Zane aizgājuši agrāk ar citu sasaiti. Lēnām virzāmies pa sniegoto nogāzi augšup. Esam izgājuši stipri vēlu. Kuluārs atmodies. Klāts ar sniegu, kam vidus daļā redzama tumša svītra, kas veidojusies krītošiem akmeņiem iegulstot sniegā un paliekot. Tie augšā pie būdas atraujas un, uzņēmuši lielu ātrumu, traucas lejā kā šāviņi. Esam tikuši līdz takai sniegā, kas ved uz kuluāra malas klintīm. Tagad pa labi, uz priekšu. Nedaudz palecos un ātri savelku mugursomas jostas lenci, lai svars nevilktu atpakaļ, bet slogotu gūžas. Nu esam no sniega ārā un kāpjam pa klinšu nobirām. Tuvojamies kuluāram. Vēl pa klintīm uz leju. Kuluāra mala.
Tam pāri trose. Sadrūzmējamies. Linards mūs pa vienam saāķē ar trosi, un teciņus laižam pa taku pāri. Beidzot visi esam otrā pusē. Vēl nāk puisis ar sniega dēli uz muguras un instruktors Jānis – kluss un patīkams puisis ar matiem līdz pleciem un skumīgu smaidu. Kuluāra otrā pusē, kur nupat bijām, gatavojas divi citi alpīnisti. Viens jau nedaudz panācies pa kuluāra sniegā iemīto sliedi. Vairākus simts metrus augstāk kāds brīdinoši iesaucas, ka veļas akmeņi. Jā.
Sakustējies mazs, melns punktiņš. It kā negribīgi, bet tad jau traucas lejā ātrāk un ātrāk. Nu, atsities pret kuluāra malu, šaujas milzīgiem lēcieniem. Redzam to un pāri nācējus, kuri gatavojas viņā kuluāra malā. Puiši otrā pusē sastingst. Mājam un saucam, lai viņi bēg no turienes. Puiši, sapratuši, apsviežas, skrien atpakaļ un, cik spēka, rāpjas pa klinšaino sienu uz augšu prom no kuluāra malas. Pēdējais brīdis. Melnais punkts tuvojas milzu lēcieniem.
– Ssiu, ssiu, ssiu, ssiu, ssiu, ssiu! – tas ritmiski sēc kā lielgabala šāviņš, kam norauts gredzens. Nu klints bluķis jau naktsgaldiņa lielumā un tuvojas neatvairāmi kā liktenis vai nāve.
– Svit! – bluķis atsitas kuluāra otrā pusē vietā, kur tikko stāvēja puiši, un, palecies, aizšaujas bezdibenī. Aiz bluķa nāk mazāku akmeņu spiets un pārklāj to pašu vietu.
Esam noslēpušies aiz klints radzes kuluāra šajā pusē un – pasargāti. Gatim viss interesē. Dēls paslienas. Tikmēr arī mums pārdrāžas akmeņu spiets.
Saucu Gatim, lai pieliecas, bet par laimi tas nav bīstami. Aizejam no kuluāra tālāk un atraisām dzelkšņus. Sienamies sasaitē un virzāmies kalnup. Pēc sešām stundām esam augšā.
Teltī apdomāju, kas, ejot uz virsotni, jāņem līdzi – rezerves dūraiņi, rezerves brilles, cukurgraudi, ūdens, apgaismojuma baterija, fotoaparāts
Kamēr gremdējos pārdomās, vējš pierimis. Tik klusu, ka mušu varētu dzirdēt. Tad pēkšņi kaut kur tālu, tālu ielejā kas it kā ierūcas. Pēc mirkļa jau rūc nepārtraukti – šķiet, pa ieleju traucas ātrvilciens. Bet, nē. To jau nevarētu dzirdēt. Dīvainā skaņa tuvojas. It kā ātrvilciens brauktu pa stāvo nogāzi augšup. Tad ātrvilciens ir jau kaut kur tepat aiz kores. Ū-ū-ū-ū-ū-ū-ū-ū !!! Skaņa arvien tuvojas un pastiprinās. Ž-ž-ž-ž-ž-ž-ž-ž !!! R-r-r-r-r-r-r-r !!!
Un kapsētas mieru pēkšņi ārda neganta rēkoņa. Auka rausta telti uz visām pusēm. Griestu loks neganti liecas, un man šķiet, kaut kam ar telti jānotiek. Mēs tūlīt, tūlīt sakustēsimies un aizšļūksim bezdibenī Šamonī virzienā.
Tomēr, nē. Atsaišu adatas grāvīšos labi iemītas un iesalušas. Ka tikai auklas nepārtrūkst vai neizrauj teltij gabalu! Ietupjos telts vidū zem griestu loka un turu, lai nelokās. Bet visu nakti jau netupēsi. Atlaižos uz guļammaisa un atsperos ar kājām griestos telts stūrī, kur loks visvairāk ieliecies. Puika neko nedzird. Guļ dziļā miegā. Beidzot redzu, ka telts iztur, un arī liekos uz auss. Tikpat negaidīti kā viesulis radies, tas aprimst.
Atkal iestājies kapa klusums. Domāju, tad jau laikam beidzies. Tikmēr kļuvis tumšs kā peklē. Pamazām laižos miegā. Te uzreiz atkal. Kaut kur no elles dziļumiem kluss ū-ū-ū-ū, kas, pastiprinādamies, kāpj pa kalnu augšup. Tad jau tepat aiz kores ž-ž-ž-ž-ž, r-r-r-r-r-r-r! Atkal žņaudzoša doma par braucienu ar telti nakts melnumā uz Šamonī bezdibeni. Trakums atkārtojas vairākas reizes. Šķiet, nav iespējams tam stāties pretī. Tomēr telts iztur. Vēršos pie Dieva un manas Saules ceļu aizgājušās Māmuļas ar lūgumu, lai viņi mums rīt stāv klāt un mēs varam uzkāpt Monblānā. Bet Ilze teica: – tikai Gati neatstāj vienu.- Pēc mirkļa esmu aizmidzis.
Kāpjot lejā, atkal esam pie kuluāra. Atkabinām sasaites virvi. Linards to satin. Jāšķērso sniegotā zona. Labi atceros pāris dienas iepriekš redzēto un domāju, ka mums ar dēlu jāiet kopā. Negribu redzēt, ka viņš manu acu priekšā iet bojā. Izejam takas galā un pagriežam ledus cirtņus ar smaili pret kalnu. Es un Gatis. Trosei nepiesprādzējušies, strauji dodamies kuluāram pāri. Nu esam viņā pusē. Drīz pārējie arī šeit.
Jau zemāk Gatis padzeras, un mēs raugāmies augšup kuluāra virzienā. To lēnām šķērso divi cilvēki. Viens kuluāra vidū ilgi stāv.
– Nu gan! – man gribas iesaukties. Beidzot cilvēks, it kā negribīgi, pārnāk mūsu pusē. Varētu jau drošībai francūži uzbūvēt galeriju. Tad gan zustu kalnu skarbums. Tikmēr aiz teltīm klintīs redzamas kuluārā bojā gājušo piemiņai uzstādītas plāksnes.
Latvijas virzienā autobusa komfortā lasu Šamonī tūrisma informācijas centrā paņemtā avīzē kāda franču jaunekļa skarbas atmiņas. “Tad mēs šķērsojam slaveno nāves kuluāru, kas tā nosaukts dēļ nemitīgas akmeņu krišanas, kas, starp citu, arī mums, to šķērsojot, salutē ar dažiem ļoti tuvu nokritušiem akmeņiem. Asins piles sniegā rāda, ka citiem ir bijis mazāk izredžu nekā mums. Bet šobrīd cits neatliek, kā rausties šai drūmajai un skarbajai nogāzei pāri.”
