Kultūra
Literatūra

“Man ir daudz ko teikt par sieviešu dzīvi.” Saruna ar Janu Egli0


Jana Egle: “Viss, ko rakstu, ko domāju šo grāmatu sakarā, ir manī bijis jau gadiem, gadu desmitiem, bet tās bijušas plūsmas, kurām neesmu ļāvusies, neesmu atbrīvojusies, lai paustu sevi.”
Jana Egle: “Viss, ko rakstu, ko domāju šo grāmatu sakarā, ir manī bijis jau gadiem, gadu desmitiem, bet tās bijušas plūsmas, kurām neesmu ļāvusies, neesmu atbrīvojusies, lai paustu sevi.”
Foto: Karīna Miezāja

Piektdien, 28. februārī, sāksies “Latvijas Grāmatu izstāde 2020”. Plašajā pasākumu programmā šajā dienā divas reizes būs iespēja sastapt arī Liepājas rakstnieci JANU EGLI, kuru plaša sabiedrība iepazina 2017. gadā, kad autore par savu debijas stāstu krājumu “Gaismā” (izdevniecība “Latvijas Mediji”) saņēma Latvijas Literatūras gada balvu prozā.

Janas Egles jaunā, jau trešā, stāstu krājuma “Dzimšanas diena” vāks ir visgaišākais no visām trim grāmatām – saulaini dzeltenā fonā novietota lelle. Priekšstats par nedzīvu priekšmetu izteiksmi – gluži kā mīļoto cilvēku skaistums – drīzāk slēpjas skatītāja acīs. Pašai rakstniecei vāka lelle simbolizē gan viena stāsta varones – meitenītes Daces – sirds ilgas, gan arī dod mājienu, ka “Dzimšanas diena” nu reiz ir grāmata sievietēm par sievietēm, jo mūsu sabiedrībā sievieti joprojām mēdz uztvert kā dekoratīvu lelli Bārbiju.

– “Dzimšanas diena” nu ir īsta sieviešu grāmata!…

J. Egle: – Jā, turklāt apzināti, speciāli. Par pirmajām grāmatām man vairāki cilvēki teica – tās ir par sievietēm? Ja vēl teiktu – sievietēm, bet par sievietēm… es diezgan stipri iepīku, jo rakstīju par ļoti, ļoti vispārcilvēciskām lietām, kas skar ikvienu.

Kad sāku domāt par šo grāmatu, nolēmu, ka tiešām uzrakstīšu par sievietēm, ja jau to no manis gaida.

Man ir daudz ko teikt par sieviešu dzīvi.

Es varu to izdarīt. Ne īsti aiz spīts – tas bija kā pamudinājums, impulss. Tā ka šī grāmata veltīta sievietēm – sievietēm, ko esmu dzīvē sastapusi, sievietēm, kas ir mani draugi, arī viens bērns man ir meita – sieviete…

– Vēl pirms 100 līdz 120 gadiem bija tāds jēdziens – sievietes liktenis. Tu piedzimsti, izaudz, dzemdē bērnus, novīsti. Mēs joprojām piedzimstam, lielākā daļa laižam pasaulē bērnus, novecojam… Vai sievietes liktenis ir mainījies?

– Domāju gan, ka tas ir mainījies. Sieviete šajā laikā ieguvusi daudz vairāk pašapziņas, kļuvusi patstāvīgāka, viņa var pilnvērtīgi, vērtīgi un veselīgi nodzīvot mūžu arī viena pati.

Šajā grāmatā atšķirībā no iepriekšējām sievietēm līdzās ir vīrieši, bet arī viņas pašas ir vērtība, neskatoties uz to, ka vienai ir acīmredzama psihiska slimība, citai – invaliditāte, vēl cita cieš, zaudējot tikko apjaustu bērniņu.

Es nedomāju, ka sievietes pirms 120 gadiem spētu adekvāti dzīvot tajos stāvokļos, kuros viņas rādu savā grāmatā.

Es esmu feministe – klasiskā izpratnē, ne īsti tik galējās izpausmēs, kā tas mūsdienās notiek. Te gan jāpiebilst – uzskatu, ka arī šādām izpausmēm jābūt, jo

pirms 120 un vairāk gadiem kā trakas radikāles tika uztvertas tās, kas prasīja sievietēm vēlēšanu tiesības, iespēju mācīties un strādāt, ko viņas vēlas.

Kaut gan es pati tur nekad negribētu būt, jāpastāv arī ultra un ekstra līmeņiem – ir jābūt tiem, kas lauž ceļu. Vai es varu tāda būt? Laikam ne.

– Vai vajag?

– Vienmēr vajag! Tie cilvēki iznes šausmīgu smagumu rasu, feminisma, LGBT jautājumos.

Tajos, kas iet pa priekšu, protams, ir arī īpašības, kuras daudzi sev līdzās negribētu –

viņi ir asāki, agresīvāki, melnbaltāki, bet viņi dzen ķīli, kurā mēs, tādi mierīgi un atslābuši, varam pēc tam peldēt.

– Ik pa brīdim dzirdam konservatīvākās sabiedrības daļas bažas, ka feministes sagraus visu Rietumu pasaules kultūru un sabiedrību – viņām viss ir, bet grib vēl kaut ko nesaprotamu. Tā varētu šķist, ka sievietēm šobrīd ir gan tiesības dzemdēt bērnus tad, kad vēlas, strādāt ikvienu darbu, kuram pietiek talanta un pacietības. Varbūt ir sasniegts ideāls stāvoklis un jāapstājas tepat?

– Es nezinu, kādai jābūt ideālai pasaules kārtībai, tomēr sievietes darbā joprojām pelna mazāk nekā vīrieši, augstos amatos sieviešu ir mazāk.

Domājot par līderismu, kas šobrīd ļoti populārs, jāteic: konkurence un līderisms – tās ir vīriešu idejas. Tāpēc es gribētu, lai sievietes vairāk ienāk augstākajos pārvaldes līmeņos, jo viņas ir vairāk vērstas uz sadarbību.

Vai tas ir izdarāms, vai mēs to piedzīvosim – nezinu, varbūt planēta pēc 50 gadiem tiešām aizies bojā. Par to jau runā gadu tūkstošiem, pasaule regulāri iet bojā. (Smejas.) Bet, kā jau teicu par tiem, kas lauž ceļu, – lielākā daļa līdzīgi man iekārtojas un dzīvo tajā situācijā, kāda ir.

Cilvēks ir ļoti, ļoti elastīgs un izdzīvos jebkurā situācijā, ja nu vienīgi zeme uzsprāgst…

– Atgriežoties pie grāmatas, – ņemot vērā, ka tā ir par sievietēm, varētu domāt, ka vispersoniskākā?

– Nē, tā noteikti nav, no visām manām grāmatām vispersoniskākā bija pirmā. Tas laikam rakstniecībā ir tradicionāli, jo katrs sāk, norakstot no sevis. Protams, arī šajā izmantoti personāži, situācijas no dzīves,

lielāko daļu no sajūtām, ko piedzīvo manas varones, citās situācijās esmu piedzīvojusi arī es.

Var par to pasmaidīt, bet vispersoniskākais ir krājuma pirmais stāsts. Tie notikumi tiešām notikuši ar mani – kaimiņos dzīvoja dvīņu puikas, un konfekšu kārba ar to dīvaino saturu tiešām bija īstenībā.

Turklāt bērnībā ļoti gribēju, lai mans vārds būtu Dace, un dažādās situācijās mēģināju panākt, lai mani tā sauc. Iepazīstoties ar svešiem bērniem, pat teicu, ka mani sauc Dace, un tur sanāca ļoti smieklīgi un interesanti atgadījumi.

– Kā šīs trīs grāmatas, kā laiks rakstniecībā jūs mainījis?

– Laiks, es domāju, mani nav mainījis. Drīzāk atklājis mani sev pašai. Jo viss, ko rakstu, ko domāju šo grāmatu sakarā, ir manī bijis jau gadiem, gadu desmitiem, bet tās bijušas plūsmas, kurām neesmu ļāvusies, neesmu atbrīvojusies, lai paustu sevi.

Šīs grāmatas neatkarīgi no tā, cik personiskas, ļauj man sevi izpaust, esmu sev atklājusies, ļoti iepatikusies. Jā, esmu atklājusi savu dzīvi caur šīm grāmatām – lasot stāstus, var nojaust, ka dzīvē nav tikai gaišais, ir bijušas dažādas situācijas, bet galvenais – caur tām nezaudēt gaišumu.

Šķiet, tieši to sevī atklāju caur savām grāmatām. Un, ja varu dalīties šajā atklāsmē ar citiem, tad to labprāt daru. Ja kāds no tām var sev ko paņemt, man prieks; ja ne, lai mierīgi iet manām grāmatām garām, neapvainošos.

– Šķiet, tās ir vajadzīgas daudziem, jo, ieskatoties sociālajos tīklos, var redzēt – Jana Egle regulāri ciemojas dažādās vietās Latvijā.

– Jā, tā laikam ir. Arī tagad esmu ceļā uz Daugavpili (saruna notika 7. februārī. – L.K.-Š.), kur runāšos ar jauniešiem “Humanitārajā akadēmijā jauniešiem” un Austrumlatvijas literārajā akadēmijā.

Aicina, un es arī labprāt braucu, jo tā ir arī iespēja vairāk apskatīt Latviju.

Dzīvojot tādu krietnu un smagu darba dzīvi, protams, tāpat braukāju, bet tad pamatā bija jākoncentrējas uz darba lietām, savukārt nedēļas nogalēs gribējās atpūsties. Tā ka es priecājos par katru aicinājumu.

– Atgriežoties pie pirmā stāsta, kurš ir vispersoniskākais, jājautā par to krājuma “Gaismā” stāstu, kurš top par filmu – vai sekojat līdzi šim projektam?

– Jā, jā, Dace (režisore Dace Pūce. – L.K.-Š.) man regulāri atraksta. Tagad viss ir nofilmēts, priekšā montāžas darbi. Šī gada beigās vai nākamā sākumā filmai “Bedre” vajadzētu būt gatavai. Ar milzīgu interesi gaidu, kā tas izskatīsies.

Zinu, ka filmā diezgan daudz kas mainīts salīdzinājumā ar stāstu, jo kino ir savi likumi, noteikumi.

Tajā daudz tiešāk jāparāda cēloņi un sekas nekā stāstā, kur var domāt tā un var citādi. Filmā būs diezgan skaidri redzams, ka zēnam tiek darīts pāri un viņa rīcība ir tieša reakcija uz to. Man bieži jautā, kā jutīšos, ja filma neizdosies? No vienas puses – tas vairs nav mans darbs, tā ir Daces filma. No otras puses – man tik ļoti gribas, lai viņai izdodas!

– Visbeidzot – nekad neesmu jautājusi, ko jums nozīmē būt liepājniecei?

– Labs jautājums, jo tas man ir no sirds svarīgi. Caur tēva līniju jau daudzās paaudzēs esmu liepājniece, tomēr dzimusi un augusi Rucavā, pēc tam daudzus gadus dzīvojusi Embūtē.

Liepājā nokļuvu studiju gados, un jau tad, dzīvojot kopmītnēs, jutos kā mājās. Nevienā citā vietā nejūtos kā mājās. To ir grūti vārdos izskaidrot. Lai man piedod rucavnieki – zinu, viņi uz mani tur ļaunu prātu, jo gribētu pieskaitīt rucavniekiem, un arī Rucava ar tās stipro identitāti man ļoti svarīga, bet mājās jūtos tieši Liepājā.

Nezinu, vai tā ir mana daba vai asiņu balss, bet es jūtos kā liepājniece.

Kad pirmo reizi dzīvoju Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā, ārzemju rakstnieki jautāja, ar ko mana pilsēta atšķiras no Ventspils. Viņi redz Ventspili un zina, ka simt kilometrus uz dienvidiem pie jūras ir vēl viena ostas pilsēta. Man bija grūti atbildēt, bet padomājusi teicu, ka

Ventspili redzu kā kungu uzvalkā, bet Liepāju – kā hipiju meiteni ar vējiem matos.

Jaukākais sekoja pēc tam. Aizbraucu mājās mazliet agrāk, un pirms prombraukšanas no Latvijas spāniete, vāciete un somiete atbrauca uz Liepāju. Izstaigājušas Karostu, viņas man teica: “Tagad mēs saprotam, ko tu domāji ar to hipiju meiteni.”

Acīmredzot tā dziesminieku, hipiju daba man asinīs, tāpēc es arī tik labi jūtos Liepājā.

Tagad, kad šeit ciemojos biežāk, esmu ar laiku ļoti iemīlējusi arī Ventspili, kaut gan liepājniekiem ar ventspilniekiem vienmēr bijusi savstarpēja konkurence, bet jūtu arī atšķirības starp abām pilsētām.

Kopš laika, kad šādi to nosaucu, prom no Liepājas esot, man patīk domāt, ka mana hipiju meitene mani gaida mājās. (Smaida.)

Saistītie raksti

Liepājā man nepietrūkst pilnīgi nekā, nevaru paspēt uz visu, ko vēlos no kultūras pasākumiem, – nerunāsim pat naudas izteiksmē, gluži vienkārši tā sakrīt laiki. Arī Liepājas teātra izrādes neesmu redzējusi visas, ko gribētu.

Un vēl Liepāja man saistās ar Austras bērnu būšanu – tur ir karstais punkts, tur mēs sanākam kopā un dziedam. Arī tagad marta sākumā ikgadējās Austras dienās Liepājā dziedāsim Imanta Kalniņa dziesmu ceturto programmu, ko pirmo reizi Austra Pumpure bija sagatavojusi deviņdesmitajos gados…

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Tiešraide: koncerts “Laikmeta piezīmes klavierēm”
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. LNSO mūziķu muzikāls sveiciens klausītājiem – “Romeo un Džuljeta” neklātienē
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
Filma “Dvēseļu putenis” ārvalstu medijos salīdzināta ar lielbudžeta kara drāmu “1917”
2 dienas

Lasītākie

SK
Skaties.lv
Latvijā
Levits: Mediji noteikti pieder pie stratēģiskajām nozarēm. Tāpat kā policija, robežsargi, medicīnas sistēma
6 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Politika epidēmijas laikā: neskatoties uz partiju ķildām, Kariņš un Levits tic valdības stabilitātei
5 stundas
SK
Skaties.lv
Ekonomika
Darbu Covid-19 izraisītās krīzes dēļ zaudējuši vairāki tūkstoši cilvēku. Bezdarbniekos arī bijušie RD deputāti
7 stundas
SK
Skaties.lv
Veselam
Raidījums: Reģionālās slimnīcas nav gatavas Covid-19 pandēmijai
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Latvijā modelē Covid-19 attīstības scenārijus. Ko māca pasaules pieredze?
6 stundas