Ilmārs Mežs: – Es eju vietējā veikalā un jautāju, kur te runātīgi cilvēki, kas var ko interesantu pastāstīt. Un man parāda – tur Anna, Pēteris, tad jautāju tālāk. Kad apjēdzu, ka arī ārpus Latvijas varētu runāt latviski, varēju balstīties tikai uz Endzelīnu – viņš bija minējis vairākus latviešu ciemus Pleskavas guberņā. Otrs avots – Latvijas laika tautas skaitīšanas dati, atradu, ka Abrenes apriņķa Purvmalas pagastā bijis ap 1000 pareizticīgo latviešu, kas mājās runājuši latviski. Uzzināju, ka daudzi bijušie Abrenes apriņķa iedzīvotāji tagad dzīvo Latvijā. Dažādos ceļos dabūju viņu kontaktus. Kādā reizē atsaucās meklētās sievietes meita. Jā, mamma dzīvojusi Abrenē, lai braucot un ierakstot. 4
Lidija Leikuma: – Tā mums ir unikāls ieraksts, beidzot zinām, kā līdz karam runāja Jaunlatgales apriņķa Savincu ciemā un droši vien arī tam kaimiņos. Ilmāra teicēja ir Akuļina Pokrovska.
– Kā notiek teicēja atraisīšana, vai tiek dots sižets vai norāde, par ko ir jāstāsta?
Ilmārs Mežs: – Ar latgaliešiem vieglāk, reizēm vēl neesmu piespiedis ieraksta pogu, kad jau stāsta. Kurzemē cilvēks ir jālenc ilgāk, jāiegūst uzticība. Bet, kad tā ir, tad draudzība uz mūžu. Daudzi gaida, kad atkal sazināsimies. Man ir dučiem sirsnīgu draugu visos Latvijas nostūros. Atvainojiet, ja pie kāda sen neesmu bijis.
Lidija Leikuma: – Ir svarīgi, lai cilvēks saprot, ka lūdzam palīdzēt labai lietai, tā arī studentiem mācu. Vajag atrast tematu, kas teicējam tuvs. Izvilkt tekošu stāstījumu ir māksla, ko var mācīties visu mūžu un vēl nebūsi apguvis. Vajag, kā saku, teicēju “ierunināt”, panākt, lai cilvēks brīvi runā par kādu viņam tuvu tēmu. Kāda ir prasmīga audēja vai adītāja. Kāds stāsta par savu bērīti, vai katru krēpju spalviņu un pakavnaglu aprakstīdams. Laba godu saimniece tā nostāstīs par ēdieniem, ka siekalas saskrien mutē.
Uz lauku darbiem novirzām, uz svētkiem, dažādiem gadījumiem – tā dabū tos raitos stāstījumus un saistošos sižetus. Diskus nebūtu interesanti klausīties, ja visi tikai gaustos par grūto dzīvi.
