“Darbu latviešu rokām!” 1
Arī – “Turpināsim cīņu Saeimā par Māras baznīcu līdz uzvarai!”, “Par neatkarīgu latviešu valdību un noturīgu latu!”, “Atbrīvosim Latviju latviešiem!” šādi lozungi Latvijas publiskajā telpā jo skaļi izskanēja 1931. gadā, kad politiķi un tauta posās 4. Saeimas vēlēšanām. Šis bija saimnieciski un politiski sarežģīts laiks, jo Latviju, pēc laikabiedru sprieduma, “iekšēji pilnīgi novājinātu”, bija pārsteigusi pasaules ekonomiskā krīze. Nākamajiem Jēkaba ielas nama iemītniekiem bija jābūt gataviem parādīt tautai ceļu ārā no saimnieciskās bedres, kas jau izpaudās gan kā eksporta tirgu aizvēršanās dēļ radušies kolosālie zaudējumi lauksaimniekiem, gan kā Latvijai neraksturīgi liels bezdarbs un algu samazināšana pilsētās, gan kā banku krīze.
Pēc laikabiedru vērtējuma, jauna parādība šajās vēlēšanās bija tā sauktās opozicionāru grupas – tāda uzradās, piemēram, Jaunsaimnieku (Bļodnieka, Mīlberga un Eglīša) partijai, LSDSP, LZS un citiem. “Acīmredzot ārzemju iespaidi un nauda strādā latvju tautas pārstāvībai un neatkarībai naidīgos vilcienos,” 1928. gada 9. oktobrī rakstīja “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis”.
Lielajā piedāvājumu raibumā un interešu pretišķībās oponentu starpā izcēlās neskaitāmas plūkšanās – visvairāk plakātu līmētāju un aplīmētāju starpā. Nekaunīgākie šajā ziņā bijuši sociāldemokrāti, kas naktīs nekautrējušies apskādēt vai visu partiju plakātus. Plakātu huligānismā tomēr daudz neatpalikuši arī pārējie – piemēram, vācu fukši, kuri, būdami akurāti un taupīgi, savus plakātus nr. 2 ar šņorītēm vai drātītēm piesējuši pie apstādījumu kokiem, lai, vēlēšanām beidzoties, varētu noņemt un izmantot citkārt. Gadījies gan, ka dažu plakātu tumsā uzkāruši otrādi, un tad nu uzraksts “Recht und Ordnung” (“Tiesības un kārtība”) izskatījušies pavisam jocīgi. Savukārt poļi centušies uzpirkt vēlētājus, bet sociāldemokrātu lāpu gājienā publiski sadedzināti trīs tēli, no kuriem divi domāti kā valdošās koalīcijas, bet viens kā komunistu pārstāvis. “Sociķi” arī izcēlušies ar to, ka izgatavojuši vēlēšanu filmu pēc “Miki pelītes filmu parauga”, kurā ne visai cēlā gaismā parādījuši vai visas konkurējošās listes. Filma gan tā arī pilnā apjomā neieraudzīja dienas gaismu, jo cenzūra tajā izgrieza tik daudz, ka no ieceres maz palika pāri.
Toties vācu vēlētāji atkal izrādījās par “trikmeistariem”, vēlēšanu dienā organizēti no Rīgas un Kurzemes pārvietojoties uz Vidzemes apgabalu, kur bija izstādīti divi vācu kandidātu saraksti, lai gan bija skaidri redzams, ka balsu nepietiek, kā arī uz Zemgali. Rezultātā Vidzemē, kurā 95% vēlētāju bija latvieši, vācieši ieguva trīs mandātus. Laikraksts “Latvijas Kareivis” uzsvēra, ka “nevienās Saeimas vēlēšanās līdz šim nav pieteikts pārvadāšanai pa dzelzceļiem tik liels vēlētāju skaits kā šogad”. Kopumā 13 papildu vilcienos un vēl par pazeminātu tarifu (tas dažos raisīja sašutumu) “pārvietojās” ap 15 tūkstoši cilvēku, no tiem 7000 – 8000 vācieši.
Zīmīgi, ka 4. Saeimas vēlēšanās latviešu pilsoniskās partijas pirmo reizi apvienoja vairāk nekā pusi (54%) visu balsu. Turklāt Saeimā pirmo reizi iekļuva sieviete – Berta Pīpiņa no DC saraksta. Vēlēšanas pierādīja tendenci, ka deviņos gados pamatīgi pieaugusi tieksme grozīt sarakstus. Visvairāk tā izpaudās Latgalē (57% no visiem laukos grozītajiem sarakstiem) vecticībnieku listēs. Valsts statistiskās pārvaldes direktors Marģers Skujenieks secināja, ka nu jau “daudzie grozījumi atstājuši ievērojamu iespaidu uz kandidātu ievēlēšanas kārtību”. Nereti esot bijis vērojams, ka it sevišķi Latgalē notikusi organizēta svītrošana un pierakstīšana pretinieku sarakstos. Nevarēja nepamanīt arī lielo balsu skaita nevienādību. Kamēr vidēji viena mandāta iegūšanai bija vajadzīgas 9672 balsis, Saeimā bija ievēlēti deputāti gan ar 15 192, gan tikai ar 4840 balsīm. Tas M. Skujeniekam lika secināt, ka “praktiski proporcionalitātes princips samērā maz ievērots”.
LSDSP politiķis Brūno Kalniņš vēlāk trimdā rakstīja, ka “daudzo un sīko partiju jautājums Saeimā nav Satversmes, bet vienīgi Vēlēšanu likuma jautājums”. Savukārt Kārlis Ulmanis, pēc Ādolfa Klīves atmiņām, atzinis, ka “mums patiesībā nav ne grozāmās, ne negrozāmās listes, bet kāds neskaidrs mistrojums, kas vēlēšanām lielā mērā piešķir nejaušības raksturu”. 1934. gada 15. maijs bija zināmā mērā likumsakarīgs šīs situācijas atrisinājums.
“Tikai viens pienākums šodien un rītu ir visiem latvjiem. Nepalikt vienaldzīgi mājās, bet ierasties vēlēšanu telpās un nodot balsis,” 1. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā rakstīja “Jaunākās Ziņas”. Šajā aicinājumā ir vērts ieklausīties arī šodien.
- 1. Saeimas vēlēšanas: 1922. gada 7. un 8. oktobrī. Piedalās 82% balsstiesīgo; Saeimā iekļūst 20 partijas un vēlētāju grupas.
- 2. Saeimas vēlēšanas: 1925. gada 3. un 4. oktobrī. Piedalās 75% balsstiesīgo; Saeimā iekļūst 25 saraksti.
- 3. Saeimas vēlēšanas: 1928. gada 6. un 7. oktobrī. Piedalās 80% balsstiesīgo; Saeimā iekļūst 27 saraksti.
- 4. Saeimas vēlēšanas: 1931. gada 3. un 4. oktobrī. Piedalās 80% balsstiesīgo; Saeimā iekļūst 27 saraksti.
