140 gadus šodien svinētu pirmskara pēdējais, likumīgais Latvijas prezidents 6
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 140 gadiem Tērvetes pagasta rakstveža ģimenē Ērgļos piedzima trešais un pirmskara Latvijā pēdējais demokrātiski, saskaņā ar Satversmi izraudzītais Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis.
Latviešu zemnieku savienības virzīto juristu, vienu no Agrārās reformas izstrādātājiem Kviesi par prezidentu ievēlēja vispirms 1930. gadā un tad atkārtoti 1933. gadā. Savas pilnvaras viņš pildīja līdz 1936. gadam, kad valsts vadītāja pienākumus pārņēma 1934. gada 15. maija apvērsuma autors Kārlis Ulmanis.
Kviesis, kurš uz prezidenta posteni pretendēja jau 1927. gadā, nebija ne spilgtākais, ne iecienītākais pirmskara Latvijas valsts galva. Abas reizes Saeima viņu izvēlējās vien ar minimālu dažu balsu pārsvaru pār nepieciešamo 51. Toties abas reizes viņš kā pilsoniskā spārna kandidāts pārspēja sociāldemokrātu virzīto Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu.
Vēsturnieki ar kritisku vārdu Kviesim nereti piemin pasivitāti Ulmaņa apvērsuma laikā. Ulmanis pie Kvieša ieradās 1934. gada 15.–16. maija naktī plkst. 2 un vienkārši informēja par notikušo. Prezidents pat formāli neprotestēja ne pret apvērsumu, ne Saeimas atlaišanu, ne Satversmes apturēšanu. Tā viņš faktiski akceptēja notikušo.
Arī varas nodošana 1936. gadā notika bez jebkādas aizķeršanās vai prasību izvirzīšanas, kaut ir norādes, ka Kviesis gribējis arī turpmāk būt formālais prezidents paralēli ministru prezidentam, faktiskajam noteicējam valstī Ulmanim. Savukārt Ulmanis bija pret pilnvaru pagarināšanu, bet sviru, ar ko ietekmēt situāciju, Kvieša rīcībā nebija.
Pensionējies viņš turpināja darbu advokatūrā līdz pat padomju okupācijai. No 1941. gada 14. jūnija deportācijām viņš paglābās, pēc brīdinājuma laikus paslēpjoties kādās mežsarga mājās Tērvetē. Trīs gadus vēlāk Alberts Kviesis nomira no sirdstriekas, īsi pirms izbraukšanas bēgļu gaitās uz Vāciju.
