“Mums ir daudz unikāla un jaudīga, bet nemākam to likt lietā.” Saruna ar režisoru Regnāru Vaivaru 3
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājas teātrī ar jaunu iestudējumu atgriežas režisors Regnārs Vaivars – rīt, 22. oktobrī, pirmizrādi piedzīvos muzikāli traģikomiska dzimtas sāga “Igauņu bēres 1999”, kas tapusi pēc Latvijā pazīstamā igauņu rakstnieka Andresa Kivirehka lugas.
Dzimtas patriarhs Andress nespēj no malu malām sasaukt savus tuviniekus – ne Ziemassvētkos, ne dzimšanas dienā. Andress nolemj nomirt, jo tad viņi visi atbrauks – mantojumā ir māja un zeme. Vietā, kur satiekas veco un jauno igauņu paaudze, sākas arī Renāra Vaivara veidotais spēles laukums, kurā, kā teic režisors, viņš vēlas runāt par latviešiem, sastopot igauņus.
Piesakot izrādi, Regnārs Vaivars norādījis: “Es gribu runāt par 1999. gadu. Par Latvijas prezidenti kļuva V. Vīķe-Freiberga, Krievijā pie varas nāca Putins, bet vēl tepat kaimiņos Igaunijā sākās otrā atmoda, atmoda no atmodas.
Igauņi beidzot apjēdza, ka 30. gadu pirmskara Igaunija vairs neatgriezīsies nekad, pasaule ir totāli mainījusies, ir jāatrod veids, kā būt interesantiem un nozīmīgiem mūsdienu pasaules kontekstā.”
Tu raksti, ka izrādes nosaukumā minētais 1999. gads ir laiks, kad kaimiņos Igaunijā sākās otrā atmoda jeb atmoda no atmodas.
R. Vaivars: Igauņu otrā atmoda tieši 1999. gadā ir daļēji mana interpretācija, taču tā saka arī viņi paši. Atmoda pēc atmodas. Atmoda bija eiforiska lieta, ko atceramies arī mēs. Bet maz būtu to, kuri varētu pastāstīt, kā viņi atmodās no šīs atmodas eiforijas.
Cilvēki domāja, ka valsts kā vilcieniņš tāpat mīļi un maigi turpinās braucienu arī pēc padomju laika pārrautā sliežu posma.
Taču iepriekšējo posmu, ko Latvijā mēdz saukt par ulmaņlaikiem, neviens īsti nebija piedzīvojis – tas vairāk bija mammu, tētu, vecmāmiņu stāstos.
Pie mums to laiku pat heroizēja, lai gan, manuprāt, tas ir kauna traips Latvijas vēsturē, lielāks nekā krievu okupācija – jo tā taču izrietēja no tiem pašiem ulmaņlaikiem. Palieciet savās vietās, es palikšu savējā. Skumji.
Igauņi ir pārvarējuši nostalģiju pēc pagātnes, pēc viņu “zelta laikmeta”?
Viņi ļoti laikus saprata, ka nevar tā vienkārši atlēkt 50 gadus atpakaļ. Laikus atmodās no atmodas eiforijas un saprata, ka viss ir viņu rokās. Sabiedrība ātri aizvāca visus tos nolāpītos politiķus, atvainojos, bļaurus, kuri Latvijas kontekstā 30 gadus skandināja – vēlējiet par mums, jo esam latviskāki latvieši par citiem latviešiem, mums nav ekonomikas programmas, kā pacelt mūsu valsti, bet neļausim kāpt krieviem sev uz galvas!
Igaunijā ievēlēja cilvēkus, kuri piedāvāja pasaules līmeņa ekonomiski revolucionārus risinājumus. Par viņiem rakstīja vadošie pasaules preses izdevumi.
Viņi apgāza tēzi, ka mazas valsts ekonomika nevar veikt revolucionārus risinājumus tāpēc, ka tā vienkārši ir maza.
Igauņi pierādīja, ka var. Iebrauciet jebkurā Igaunijas pilsētā, tas ir sasodīti acīmredzami. Tik vienkārši.
Igauņu bēres – ne tikai latviešu publikai pazīstamais Kivirehka stāsts par vectēvu, kuram jānomirst, lai beidzot sasauktu kopā ģimeni, jaunos, bet arī stāsts par to, kā nomirst “vecais igaunis” un piedzimst “jaunais igaunis”.
Vecais igaunis domā par sevi kā par igauņu bāleliņu, cietēju, arājiņu, zvejnieciņu, kurš ar rokām ķer lašus un rok kartupeļus. Un es neesmu pret to, ka esam arājiņi, zvejnieciņi, bārenīši, bet par to, ka tam jādod mūsdienīgs konteksts. Daudzi latvieši zina daudzu tautasdziesmu pirmo rindiņu, bet reti spēj izskaidrot tautasdziesmās ielikto filozofisko, kosmoloģisko gudrību.
Ne jau par saulīti un mēnestiņu vai divām dūjiņām tur ir – tās ir poētiskas līdzības. Sēžam uz dārgumu lādes – milzīga dainu skapja, dauzām ar kāju pa to un sakām, tas pieder mums, un mēs lepojamies.
Es gribu teikt, ka mums ir daudz unikāla un jaudīga, bet nemākam to likt lietā.
Tas mani satrauc. Saruna par latviešu tautas identitāti ir aprāvusies jau pirms aptuveni desmit gadiem – varbūt saprata, ka to nevarēs izveidot, bet varbūt, pašiem nezinot, tā jau izveidota. Domājam, ka, novācot visus pieminekļus, tagad parādīsies latviešu pašapziņa. Tas ir farss. Valsts balstās uz ekonomiku.
To ironiskā kārtā saki tu, režisors, kultūras jomas pārstāvis.
Bet es neesmu idiots. Redzu elementāras lietas. Paēdini savu tautu, un viss sakārtosies. Iedomājieties, ja mēs teātrī 30 gadus kāptu uz skatuves un bļautu – mēs jums tagad rādīsim izrādi, bet… nerādām. Bet mēs 30 gadus pērkam biļetes uz šo neparādīto izrādi.
Igauņu literatūrzinātnieki pamanījušies lugā ieraudzīt arī sadursmi starp nacionāli konservatīvām vērtībām un eiropeiski liberālām vērtībām.
Katrs skatītājs saskatīs to, ko viņš tur vēlas. Bet par šo vērtību sadursmi man ir savs sakāmais. Sabrūkot padomju blokam, Rietumu vērtības ir krietni mainījušās. Rietumu pasaulei vairs nav kairinātāja, nav iemesla pierādīt – esam demokrātiskāki par boļševiku bloku.
Padomju bloka meli bija redzami – bija skaidrs, ka Vācijas Demokrātiskā Republika nav demokrātiska, tomēr tā gadu desmitiem pastāvēja. Arī mūsdienu Rietumu pasaulē tiek runāts par demokrātiju, un cilvēki tiešām notic, ka šī demokrātija ir, kaut tās vairs īsti nav. Politkorektums liedz saukt lietas īstajos vārdos.
Tu, piemēram, nedrīksti teikt “n” vārdu, lai gan latvieši nav ne politiski, ne emocionāli atbildīgi par ASV vergu biznesu. Sakām “cilvēki ar īpašām vajadzībām” – kas tas par pazemojošu formulējumu? Vienkārši mīli viņu, palīdzi un nesauc nekā. Mūs šajā mūsdienu Rietumu sabiedrībā, kurai ļoti vēlamies sekot, mudina vienkārši pareizi nosaukt vārdā.
Reizē sociālie pētījumi liecina, ka Latvijā ir visfobiskākā sabiedrība Eiropā.
Latviešiem ir daudz vairāk bail no svešajiem nekā visiem pārējiem. Latviešiem laikam ir bail, ka kāds svešais viņus vardarbīgi seksuāli izmantos, kā tas noticis septiņsimt gadus. Esam ģenētisks sajaukums, mūs vieno tikai latviešu valoda un latviešu kultūra. Mums ir maza dzimstība un liela mirstība.
Kāpēc neņemam cittautiešus – neiemīlam un neizmīlam viņus, nevedam uz Dziesmu svētkiem? Vai mūs tiešām interesē tikai mūsu dzīves ilgums, un pēc tam kaut ūdens plūdi? Jeb tiešām interesē tas, kas visu laiku tiek piesaukts, – lai mūsu tauta zied un zeļ arī pēc simt, divsimt gadiem. Ja gribat, lai Latvija zeļ, tad izmīliet tos ārzemniekus tik karsti, ka viņi dzied “Pūt, vējiņi!”.
Vai igauņi ir kaut ko vairāk sapratuši? Kopā ar aktieriem, gatavojoties izrādei, vairākas dienas pavadījāt Igaunijā, runājāt ar cilvēkiem. Ko tas deva papildus lugas dramaturģiskajam materiālam?
Apbraucām apkārt visai Igaunijai. Tartu pēc visiem parametriem ir kā Liepāja – iedzīvotāju skaita, kulturoloģiskā nozīmē – Liepājā ir dzimis Imants Kalniņš, un tā ir pilsēta, kurā piedzimst vējš, Tartu ir universitāte… Bet starp abām ir neiedomājama atšķirība kā diena pret nakti. Tartu ir milzīgs, jauns, ļoti moderns mākslas muzejs. Pilsētas centrs, kas izskatās pēc pilsētas.
Zinu, ka daudzus ar šo aizvainošu, bet Latvijā ir tikai viena pilsēta – Rīga. Pārējās pilsētas ir ciemati.
Kāpēc neviens par to nerunā? Kāpēc neprasa cilvēkiem, kuri 30 gadus sēdējuši parlamentā?
Vai mēs, latviešu tauta, esam tik ievērojami netalantīgāki par igauņiem? Tāpēc es vedu aktierus uz Igauniju, lai viņi to ierauga savām acīm. Vienkārši iziet pa ielu. Pieiet pie jebkura cilvēka un vienkārši parunā.
Es nemēģināju kaut ko pārdot, jo kā režisors nevaru būt ideologs vai diktators, kurš uzspiež savu skatījumu, es tikai varu veidot skatuves kultūru.
Igaunijā vēlējāmies noskaidrot, cik lielā mērā viņi jūtas pasargāti. Tas ir ļoti svarīgi – cik pasargāts cilvēks jūtas. Gan rasisms un homofobija, gan nacionālsociālisms rodas no vīriešu nepasargātības sajūtas – no tā, ka vīrietis baidās, ka nespēs nodrošināt ģimeni, ka nespēs gūt viņa paša izdomātu respektu attiecībā pret sievieti, kuru pats aiz bailēm pazemojis, liekot stāvēt pie ratiem.
Ja vīrietis nespēj nodrošināt ģimeni, viņš, vienkāršā variantā, var iedzert aliņu un atrast kādu iedomātu svešo, kurš apdraud viņa ģimeni, un iemaukt svešajam pa muti. Ja ir bail, ka var dabūt pretī, tad sāk organizēt kampaņas – piemēram, stāstot, ka geji apdraud mūsu sabiedrību un ģimenes vērtības.
Vai izgudrot, ka pār visiem valda masoni un reptiloīdi. Igaunijā sastapu ko citu. Kādu laiku padzīvoju Narvā. Tusēju ar krievu pensionāriem, krievu nacionālistiem. Viņi ir ļoti lojāli Igaunijai – tāpēc, ka viņiem nav bail par savu ekonomisko nākotni.
Ja tajā barā atradās kāds, kas teica, lai Vladimirs Vladimirovičs te ieved kārtību, viņam uzreiz trīs cilvēki bija pretī – ko tu muldi. Tev te ir slikti? Te ir tā lielā atšķirība, kaut visi esam iznākuši no Padomju Savienības.
Izrādei aktieri iemācījušies spēlēt kādu instrumentu, skanēšot pat skatuves stangas. Pirms “Purva bridēja ugunī” teici, ka mūzikli tevi neinteresējot, bet, re, atkal mūzikai te sava loma.
Līdz tam nesapratu mūziklus, nesaprotu, kam vajadzīga opera vai balets. Kaut kāda iedomu verdzība – cilvēki necilvēcīgās balsīs dzied, griež piruetes un teic, ka tas ir skaisti, jo tāda ir tradīcija, jo prestiži. Toreiz sev kaut ko nesaprotamu nolēmu padarīt sev mīļu, siltu un iemīlināt tajā arī skatītājus.
Izdevās iemīlināt ne tikai skatītājus un sevi, bet arī aktierus. Mūzikls nebija spēlēts trīs gadus, kad, atnākot uz mēģinājumu, ieraudzīju, ka aktieri grib dziedāt, pat ja šķībi, pat ja notis piemirstas. Reti ir tā, ka viss kolektīvs ļoti, ļoti grib spēlēt. Tātad ir izdevies. “Igauņu bērēs” mūzika ir vajadzīga, lai aizpildītu aktieru emocionālo telpu.
Šis būs igauņu stāsts par latviešiem?
Esmu latvietis. Es strādāju Latvijas labad. Mani tuvākie draugi, mana sieva – viņi ir latvieši. Protams, ka taisu izrādes par latviešiem. Gribu, lai latvieši runā par latviešiem tad, kad viņi ir sastapuši igauņus. Māksla darbojas mērogos. Kontekstā. Perspektīvā.
Ja nenoliksi blakus limonādes pudeli un sērkociņu kastīti, nekad nezināsi, cik liela ir viena vai maza – otra.
Elementāra ģeometrija. Ir jābūt atskaites punktam, pret ko tu veido savu mākslas darbu.
