Ilustratīvs attēls.
Ilustratīvs attēls.
Foto: Shutterstock

Vai Latvijas mežos bieži var sastapt lāčus? Lāču monitorings Latvijā 17

Autors: Guna Bagrade, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošā pētniece, žurnāls “Baltijas Koks”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat
Viedoklis
Armands Puče: Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību 82
Veselam
Nosaukti 8 pārtikas produkti, kuru patēriņš jāierobežo, kļūstot vecākam 38
Lasīt citas ziņas

Lācis ir lielākais plēsējs Latvijas un Eiropas faunā. Tomēr vai būt lielam un vēl turklāt pārstāvēt plēsēju kārtu ir viegli mūsdienās? Vai tas ir viegli cilvēka izmainītā un pārvaldītā dabā? Mums katram ir savs priekšstats par lāci, un to ir veidojušas mūsu zināšanas par sugu, kā arī mūsu attieksme un vērtības. Taču šoreiz stāsts būs par to, kā sekot līdzi lāču populācijas tendencēm, – par lāču monitoringa norisi Latvijā.

Latvijas teritorijā lācis ir bijis sastopams jau izsenis – tiek lēsts, ka kopš 11–8 t. gadu. Eiropā lielie plēsēji, tajā skaitā lāči, cietuši no straujas skaita samazināšanās, un viens no tā iemesliem ir plēsēju vajāšana. Tikai 20. gadsimta otrā pusē lāču populācija sākusi atjaunoties visā Eiropā. Arī Latvijā ir bijusi intensīva lāču medīšana – pēdējie vietējie lāči tika pilnībā iznīcināti periodā no 1921. gada līdz 1926. gadam. Pēc tam bija zināmi reti lāču novērojumi mūsu teritorijā. Pateicoties apkopotajai zinātniskai informācijai, apstiprinājās, ka kopš 1945. gada, lai arī reti, tomēr lāči Latvijā atkal sākuši uzturēties pastāvīgi, taču vairošanās gan nav konstatēta. Lāči valsts aizsardzībā ir kopš 1977. gada. Sākotnējie pētnieku novērojumi sniedza informāciju par nepastāvīgu lāču skaitu, vērtējot, ka Latvijas teritorijā uzturas pieci līdz 10 lāči. Sākot ar 2003. Gadu, brūnajam lācim Latvijā izstrādāts un tiek atjaunots Sugas aizsardzības plāns (SAP). Atjaunotā SAP (2018) mērķis ir sekmēt lāču labvēlīga stāvokļa saglabāšanu Baltijas populācijā neierobežotā laikā un tā sasniegšanu Latvijas teritorijā, nenosakot termiņu, minimālo vai maksimāli pieļaujamo lāču skaitu, taču nodrošinot to areāla atjaunošanos dabiskas izplatīšanās ceļā un pieļaujot sugas kā vienota un funkcionāla dzīvās dabas komponenta klātbūtni cilvēku apdzīvotā un apsaimniekotā ainavā, vienlaikus respektējot un veicinot dažādi nodarbinātās sabiedrības dzīves kvalitāti un labklājību. Eiropas mērogā lācis ir apdraudēta suga, kuras aizsardzību Latvijā paredz Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību II un IV pielikums, kas nozīmē, ka ES dalībvalstīm ir jāaizsargā gan lāči, gan tiem nozīmīgās dzīvotnes. Latvijā brūnais lācis ir iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pēc gandrīz gadsimta prombūtnes lācis mūsu valsts teritorijā atkal ir sastopams un ir uz palikšanu. Latvijā dzīvojošie brūnie lāči Ursus arctos pieder Baltijas populācijai, kuru veido Igaunijā un Latvijā sastopamie lāči. Lai sekotu lāča populācijas tendencēm Latvijā, ar Dabas aizsardzības pārvaldes finansiālu atbalstu tiek nodrošināts sugas monitorings. Lāču monitoringu Latvijas Valsts mežzinātnes institūta (LVMI) Silava pētnieki uzsāka 2015. gadā, un dati norāda uz lāču skaita pieaugumu Latvijā, tomēr salīdzinājumā ar Baltijas lāču populāciju kopumā (skaita vērtējums Igaunijā 2020. gadā – 900–950 indivīdu) mūsu valsts teritorijā uzturas ļoti maza tās daļa – minimālais indivīdu skaita vērtējums Latvijā 2023. gadā bija 129 lāči.
Lāču monitorings tika uzsākts kā fona monitorings, veicot lāču ķepu nospiedumu uzskaiti, kas ir galvenais lāču klātbūtnes pierādījums. Turklāt ir zināms, ka pastāv saistība starp priekškāju pēdu nospieduma platumu un indivīda vecumu un svaru. Veicot fona monitoringu, kurā tiek fiksēti priekšķepu mērījumi, iespējams uzkrāt datus un sekot līdzi dzīvnieku populācijas vecuma struktūrai. Mazuļiem līdz gada vecumam priekškājas pēdas nospieduma platums ir 6–9 centimetri, 1–2 gadus veciem lācēniem – 9,5–11,5 centimetri un vecākiem par diviem gadiem – ≥12 centimetri. Pieaugušam lācim pēdas nospiedums pārsniedz 13,5 centimetrus. Lāču fona monitorings norit pavasarī – aprīlī–maijā, kad novērojama lielāka lāču aktivitāte un tie pamet savas migas pēc ziemas guļas, lai pastiprināti barotos. Fona monitoringu veic Natura 2000 teritorijās un to tiešā apkārtnē, kuras atrodas lāču pastāvīgas sastopamības reģionā un kuru platība ir pietiekama, lai tajā ilgāku laiku uzturētos vismaz viens indivīds. Katru gadu tiek apsekotas septiņas Natura 2000 teritorijas – dabas liegumi Lielais Pelēčāres purvs, Ziemeļu purvi, Stompaku purvi, Lubāna mitrājs, dabas parki Vecumu meži un Kuja un Teiču dabas rezervāts. Visās Natura 2000 teritorijās 2023. gadā konstatēts vismaz viens lācis, lielākais skaits – pieci lāči – fiksēts dabas lieguma Ziemeļu purvi teritorijā. Kopš 2022. gada fona monitorings tiek veikts arī piecās vietās ārpus Natura 2000 teritorijām, kurās vismaz trīs gadus novērota pastāvīga lāču klātbūtne. Šīs teritorijas ir Viļķenes, Žīguru un Omuļu apkārtnē un Sēlijas piecu pagastu teritorijās, kā arī īpaša uzmanība tiek veltīta teritoriju apsekošanai Latvijas robežā ar Baltkrieviju. Lāča klātbūtne tika konstatēta visās teritorijās, izņemot Sēlijas apkārtni.

Ļoti vērtīgas ir arī pilnīgas gadījuma ziņas (t. i., lāča priekšķepas fotogrāfija, izmērs, datums, koordinātas) par lāča pēdu nospiedumiem visā lāču aktivitātes periodā. Lielākais lāča priekšķepas nospiedums Latvijā, apkopojot gan fona monitoringa, gan iesūtīto pilnīgo gadījuma ziņu datus, ir 17 centimetri, kas atbilst 250–300 kilogramu smagam lācim. Pilnīgo ziņu par lāča priekšējās pēdas izmēru salīdzināšana laikā un telpā liecina, ka mūsu teritorijā 2023. gadā ir uzturējušies minimums 85 indivīdi, galvenokārt pieaugušie lāči (priekšķepas nospieduma platums ≥12 centimetri).

Sugas fona monitorings kopā ar gadījuma novērojumiem sniedz tikai daļēju informāciju par populācijas struktūru. Tādēļ ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu 2018.–2019. gadā tika īstenots pilotpētījums, kurā ieviests Latvijai inovatīvs sugas monitorings ar molekulārās ģenētikas metodēm atbilstoši Brūnā lāča Ursus arctos sugas aizsardzības plāna aktivitātēm. Jau piecus gadus sugas monitoringā tiek izmantotas molekulāri ģenētiskās metodes: analizēti ievāktie lāča DNS saturoši paraugi – mati, siekalas, ekskrementi un e-DNS no pēdu nospiedumiem. Ja paraugs satur kvalitatīvu DNS, var noteikt gan dzīvnieka dzimumu, gan arī izveidot tā saukto dzīvnieka ģenētisko pasi.

Pēc Norvēģijas Dabas izpētes institūta ekspertu ieteikuma lāču monitoringā ir iekļauta veco ābeļdārzu (pie pamestām mājvietām) pārbaude ābolu ražas laikā augustā–oktobrī. Šajā laikā lāči sāk intensīvi baroties, gatavojoties ziemas guļai, un, lai piekļūtu āboliem, rāpjas ābelē. Rāpšanās procesā gan koka mizā, gan aizlauztajos zaros var ieķerties lāča apmatojums. Apsekojot ābeļdārzus, var gūt liecības gan par lāča klātbūtni teritorijā – pēdu nospiedumus, skrāpējumus augļkokos, gan ievākt paraugus, kas satur lāča DNS: ekskrementus un lāča matus. Tiesa gan, lai sameklētu mizā un zaros ieķērušos matus, pētniekiem nākas rīkoties tāpat kā lācim – rāpties, un dažreiz pat diezgan augstu, ābelē. Ābeļdārzu pārbaude tiek veikta visās septiņās minētajās Natura 2000 teritorijās un piecās vietās ārpus Natura 2000 teritorijām. Ābeļdārzu pārbaužu rezultativitāte gan lielā mērā ir atkarīga no ābolu ražas – 2023. gads nebija ābolu gads, līdz ar to arī lāču interese par ābeļdārziem nebija liela un ievākto paraugu skaits bija neliels.

Reklāma
Reklāma

Cits paraugu iegūšanas avots ir apsekot lāču izpostītās bišu dravas. Un, tāpat kā ābeļdārzu gadījumā, postījuma vietā var konstatēt gan lāča pēdas, gan ekskrementus, gan pie rāmīšiem ieķērušos vai medū pielipušus matus, gan arī ievākt lāča siekalu paraugus – sakošļātu vasku vai salauztos bišu rāmīšus, kuros ir redzami zobu nospiedumi. Apsekojot postījumu vietas, jāņem vērā, ka jāapseko plašāka teritorija, ne tikai pati bišu drava. Lācis, lai izvairītos no bišu dzēlieniem, rāmīšus ar medu var aiznest patālu no notikuma vietas, kur netraucēts var mieloties ar guvumu.

LVMI Silava pētnieki lāča DNS saturošus paraugus ievāc arī tā saucamajās lāču matu lamatās. Matu lamata ir ar dzeloņstiepli savienoti dažu koku stumbri, starp kuriem ir celms, kas piesūcināts ar speciāli sagatavotu šķidrumu, kuru garāmejošam lācim, iespējams, ir vēlme apostīt. Lai izpētītu smaržas avotu, lācim jākāpj pāri vai jālien zem dzeloņstieples, tā rezultātā stieplē ieķeras dzīvnieka apmatojums un ir iespējams iegūt tā DNS paraugus. Matu lamatu tuvumā tiek uzstādītas slēpņu kameras, lai reģistrētu dzīvnieku klātbūtni. Matu lamatas nerada apdraudējumu ne lāčiem, ne citiem meža dzīvniekiem, tā ir starptautiski atzīta izpētes metode.

Lielu atbalstu lāču izpētē Latvijā sniedz arī gadījumu novērojumu ziņotāji, kuriem izdevies ievākt paraugus ar lāča DNS.
2023. gadā pēc molekulāri ģenētiskajiem rezultātiem Latvijas teritorijā tika identificēti 12 indivīdi (deviņi tēviņi, trīs mātītes), savukārt trīs no identificētajiem lāčiem (viens tēviņš un divas mātītes) Latvijā konstatēti jau 2018.–2022. gadā. Diemžēl trīs no 2023. gadā identificētajiem dzīvniekiem ir jau zuduši Latvijas dabai – atrodas nebrīvē vai nogalināti.
Kopumā, kopš uzsākts molekulāri ģenētiskais pētījums, identificēti 83 indivīdi, kuri ir uzturējušies Latvijas teritorijā. Savukārt dzimumu sadalījums identificētajiem lāčiem ir šāds – 48 tēviņi, 16 mātītes un 19 indivīdi, kuriem dzimumu neizdevās noteikt. Var secināt, ka Latvijas teritorijā dominē jauni (12–14 centimetru pēdas konstatētas 43% no visiem pēdu izmēru novērojumiem laikā un telpā) lāču tēviņi (tēviņi ir 58% no ģenētiski noteiktajiem indivīdiem), kas ir raksturīgi populācijas areāla nomalēm un teritorijās, kurās notiek sugas izplatīšanās.

Par lāču ziemošanu ir ziņas kopš 2005. gada, kad konstatēta un apsekota pirmā zināmā lāču ziemošanas vieta Latvijā. Katru gadu ir vairāki ziņojumi par konstatētām lāču migām, 2023. gadā bija ziņas par diviem šādiem gadījumiem. Un nu jau ar pārliecību var apstiprināt arī lāču vairošanos Latvijā. 2021. gada maijā Viļķenes pagasta mežos slēpņu kamerās fiksēta lāču mātīte ar četriem lācēniem, kas ir pierādījums tam, ka lācēni ir dzimuši Latvijā, nevis ienākuši no kaimiņvalstīm. 2023. gadā ir ziņoti 17 novērojumi par lācenēm ar vienu līdz četriem lācēniem.

Ejot dabā, ikvienam ir iespējams ieraudzīt kādu no lāču klātbūtnes pazīmēm, visbiežāk tie būs pēdu nospiedumi. Aicinām neiet tiem garām, bet veikt pēdu nospiedumu mērījumu. Zinātniski noderīgu informāciju satur tāds lāča pēdas mērījums, kas veikts nevis pakaļķepai, bet tieši priekšķepai tās platākajā daļā. Veicot mērījumu, ir svarīgi nofotografēt pēdas nospiedumu ar mērījumu, kā arī fiksēt vietas koordinātas. Ja nav līdzi mērlentes, var izmantot zariņu, ko pielauž atbilstoši pēdas platumam un vēlāk izmēra, vai arī kādu priekšmetu mērogam, kurš ir izmērāms, lai pēc tam var atbilstoši novērtēt dzīvnieka pēdas izmēru. Aicinām ziņot par novērotajām lāču klātbūtnes liecībām, sūtot informāciju ar fotofiksēto lāča darbības pazīmi, izmēru (pēdas gadījumā) un vietas atrašanos uz lāču monitoringa grupas epastu lacumonitorings @gmail.com.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.