“Vai mēs kādreiz būsim gatavi? Nekad.” Šics skaidro, kāpēc gatavošanās karam nekad nebeidzas 0
Vai Latvija kādreiz būs pilnībā gatava iespējamām krīzes vai kara situācijām? Katastrofu medicīnas speciālists un Rīgas domes deputāts Mārtiņš Šics uz šo jautājumu atbild īsi un nepārprotami – nekad. TV24 raidījumā “Preses klubs” viņš skaidroja, ka karadarbība nepārtraukti mainās, tāpēc arī gatavošanās tai nevar apstāties.
Šics uzsvēra, ka viena no jomām, kur Latvija veiksmīgi attīstās atbilstoši NATO standartiem, ir personāla sagatavošana pašpalīdzībai un savstarpējai palīdzībai ievainojumu gadījumā.
“Tas nozīmē, ka cilvēks zina, kā apturēt asiņošanu, fiksēt traumas un sagatavot cietušo evakuācijai, lai palielinātu viņa izdzīvošanas iespējas,” skaidroja speciālists.
Viņš norādīja, ka līdz šim par efektīvāko ievainoto evakuācijas veidu militārajās operācijās tika uzskatīta gaisa evakuācija, taču Ukrainas karš ieviesis būtiskas pārmaiņas.
Pēc viņa teiktā, Ukrainā arvien biežāk tiek izmantotas jaunas tehnoloģijas, tostarp droni, ar kuriem iespējams izvest ievainotos no bīstamām teritorijām. Tas samazina risku glābējiem, kuri citādi, dodoties pēc cietušā ar transportlīdzekli, paši var kļūt par uzbrukuma mērķi.
Speciālists atzina, ka Latvijā šādas metodes pagaidām vēl netiek plaši mācītas, taču militārās medicīnas pieredze nepārtraukti attīstās, un arī no Ukrainas gūtās atziņas tiek rūpīgi analizētas.
Runājot par gatavību ārkārtas situācijām, Šics uzsvēra, ka būtiska nozīme ir regulārām praktiskajām mācībām. Tās notiek gan ar valsts institūciju, gan privāto uzņēmumu iesaisti – tajās piedalās, piemēram, lidosta, aviācijas uzņēmumi, transporta un enerģētikas nozares uzņēmumi, kuriem šādas mācības nepieciešamas arī starptautisko drošības prasību izpildei.
Tomēr uz jautājumu, vai pienāks brīdis, kad Latvija varēs teikt, ka ir pilnībā gatava, Šica atbilde bija lakoniska: “Nekad.”
Viņš skaidroja, ka karadarbībā nepārtraukti parādās jaunas tehnoloģijas un taktika, tāpēc arī gatavošanās nekad nebeidzas. Ukrainas pieredze tiek apkopota nepārtraukti, un tā jau šobrīd maina priekšstatus par ievainoto glābšanu un medicīnisko evakuāciju.
Vienlaikus Šics uzsvēra, ka neviena valsts šādas krīzes nevar risināt viena pati. Ja vienlaikus būtu daudz smagi cietušo, tiktu aktivizēta starptautiskā sadarbība, pacientus nepieciešamības gadījumā varētu nogādāt ārstēšanai kaimiņvalstīs un citviet Eiropā, izmantojot iepriekš izveidotos sadarbības mehānismus un medicīniskās evakuācijas sistēmas.
