VIDEO. “Gatavs ziedoties, cīnīties, iestāties, ciest!” Ģenerālis Raimonds Graube par to, ka Latvija ir vieta, kur vienmēr atgriezties
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Ģenerālis Raimonds Graube, ilggadējs Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks
Latvija man nozīmē vietu, kur es varu atgriezties. Vieta, kas mani saprot, kur man viss ir pazīstams un pazīst mani. Tas laikam – poētiski runājot, tas akmens vai tā zemīte, vai tas koks, vienalga kas. Jūrmala, tā ir mana vieta.
Man tā iznācis dzīvē, ka man divas reizes liktenis spieda vairāk padomāt, ko nozīmē Latvija, ko nozīmē patriotisms, ko daudzi asociē, ja runā par Latviju kā par savu mīļu, tuvu vietu, tad tur jau tur arī patriotisms blakus ir. Un tad tas pirmais, protams, bija – barikādes. Es tā domāju, tāpat kā daudzi tūkstoši, pat desmiti tūkstoši cilvēku. Tas bija tāds sava veida pārbaudījums.
Radās jautājumi, uz kuriem tajā brīdī racionāli bija grūti atbildēt. Un tad es, vēlāk jau analizējot, sapratu, ka tur dzina uz priekšu iracionalitāte. Kaut kad gēnos kaut kas iepotēts, pusvārdos pateikts. Man ģimenē padomju laikos nebija tā, ka ļoti atklāti runāja par
izsūtīšanu. Jā, par īpašumiem kaut ko tur runāja, ka tas vai tas bija mums piederējis. Kādreiz atgādināja, ka šis meža stūris bija mūsu, bet vairāk nerunāja. Laikam baidījās, tāpat kā daudzi, bet kaut kur pusvārdos tas pateikts bija. Barikāžu laikā tika runāts un domāts par to. Tā bija sava veida pārbaude, sava veida pārbaudījumus.
Un otrs bija, kad man dienesta laikā gan strādājot Briselē, gan arī vairāk nekā trīs gadus mācoties ārpus Latvijas, iznāca ļoti daudz laika domāt par Latviju, pie tam dzīvojot relatīvi labos apstākļos, it īpaši jau tajos deviņdesmitajos gados. Pirmoreiz, kad mācījos Anglijā koledžā, tas bija deviņdesmit sestais, deviņdesmit septītais gads. Varat iedomāties, kādas mums bija algas te; tās bija arī tādas interesantas pārdomas – vai es gribētu šādos apstākļos dzīvot ārpus Latvijas jeb nē? Nu atbilde bija “nē”, un es esmu šeit.
Un varbūt vēl pēdējās pārdomas par patriotismu, kas laikam ir saprotamas karavīram, ir tas, ka es, ka mūsdienās ļoti daudz runā par patriotismu; un man kādreiz – ja ne dusmas gluži, tad iekšēji kaut kas uzvārās par to cilvēku, kas runā par patriotismu. Rodas jautājums: ko tu pats dari patriotisma labā? Jo patriotisms priekš manis ir kaut kas ļoti materiāls. Tev ir jābūt gatavam, izmantošu vārdu, ko lieto pasaules skaidrojošās vārdnīcās, arī Oksfordas skaidrošajā vārdnīcā – lietotu angļu vārdu “Sacrifice” – gatavs ziedoties, gatavs cīnīties, gatavs iestāties, gatavs ciest. Jā, un tas ir tas. Varbūt tāpēc esmu karavīrs. Tas ir priekš manis augstākais. Tāda augstākā mēraukla, ka patriotismu vajag materializēt. To vajag darīt. Vajag darīt ar lietām – varbūt ierobežojot sevi, savu brīvo laiku, varbūt pat savas finanses kaut kādā veidā, bet iestāties par šo tautu, par šo valsti, par savu tautu, par savu vietu, par savu ģimeni. Izrādīt gatavību cīnīties. Tas ir karavīram vienkārši, bet tāpēc es ļoti cienu cilvēkus, kuri strādā dažādās profesijas, civilajā dienestā vai darbos, bet viņi ir Zemessardzē. Priekš manis tas ir apliecinājums. Jā, es esmu gatavs šo zemi aizstāvēt, savu ģimeni aizstāvēt, savu valodu aizstāvēt un darīt to, riskējot ar savu dzīvību vai veselību.
- gadā mums ir apdraudējuma ēna. Varbūt – sava savādāka atbilde, tāpēc ka man šajā apdraudējuma laikā nav pārāk grūti atbildēt, ko es darīšu vai ko es spēšu darīt. Lai arī negribētu sevi saukt par vecu, bet tomēr, ko es spēšu darīt, ja Latvijai vajadzēs fizisku palīdzību, tai skaitā no manis? Vai es spēšu būt pietiekami noderīgs tai brīdī? Bet šis brīdis, protams, viņš ir ļoti traģisks, īpaši ukraiņiem. Ļoti tāds riskants un varbūt neprognozējams arī mums. Bet no vienas puses, viņš ir arī labs ar to, ka tas mobilizē – mobilizē mūsu labākos spēkus, mobilizē mūsu zemapziņas, varbūt tādas ģenētiski ieprogrammētas zemapziņas, arī ieprogrammētu uzdevumu aizstāvēt – aizstāvēt savu ģimeni, savu valsti, savu valodu.
Domāju, ka šīs programmas ir tādas ģenētiskas programmas, kas atraisījās gan strēlniekos, gan Brīvības cīņās – kad no divsimt divdesmit brīvprātīgajiem vīriem pirmajā Kalpaka bataljonā Latvijas Bruņotie spēki pieauga līdz apmēram septiņdesmit tūksošiem vīru pusotra gadu laikā – brīvprātīgajiem, kas pabeidza Brīvības cīņas. Tas ir priekš manis apliecinājums.
Tāpat arī Nacionālie partizāni mežos pēc Otrā pasaules kara. Un varētu atrast ļoti daudz piemēru. Un šis ir tas brīdis, kad mēs izrādām gatavību un esam gatavi, iekšēji sevi uzrunājam un stājamies Zemessardzē. Ļoti daudzi cilvēki iestājās Zemessardzē tieši no saucamā Ukrainas iesaukuma, ja tā var teikt. Un kas bija ļoti interesanti, statistiski – tie lielākoties bija cilvēki ar jau nostabilizētu dzīvi, labiem amatiem, pienākumiem, ģimeni; uzsveru – ļoti daudzi ģimenes cilvēki vecumā starp trīsdesmit un četrdesmit pieci stājās Zemessardzē.
Tas ir apliecinājums tam, ka viņos bija šī vajadzība aizstāvēt savu ģimeni, savu sētu, savu brīvību, dzīvību, demokrātiju – tas ir tas, kas viņus dzen. Un tas no šī grūtā, traģiskā brīža citām tautām mums ir jāņem līdzi kā pozitīvais; un tas jāatceras.
Es domāju, mēs esam aizmirsuši un par maz pieminam un runājam par barikādēm, kur tauta bija mobilizējusies, kur fiziski visa tauta bija mobilizējusies vienā jeb otrā veidā, un mēs tā kā klusējam par to. Nerunājam par to, pat nepietiekami svinam un atzīmējam šīs dienas. Vai,
varbūt ir kāds, kas baidās no šīs atceres? No šīs tautas nekontrolētās izpausmes – varenas, spēcīgas, pārliecinošas? Vai negrib šādus – kaut kādus nekontrolētus procesus raisīt, kas noved pie rezultāta. Nu tādas bija barikādes.
Kopš barikādēm deviņdesmit pirmā gada janvārī līdz 2025. gadam Latvijas armija ir izaugusi. Latvijas armija ir tāds mazs “ezītis”. Man patīk šis salīdzinājums. Tas nav mans, es to esmu aizņēmies, bet man patīk šis salīdzinājums, jo – viena adata ir nolaužama. Bet ja tev ir tūkstoš adatas, tad tāds kamoliņš paliek pietiekami stiprs. Mēs veidojam tādu ezīti, kur katra šī adata ir pārliecināta, taisna, stipra, lepna par sevi. Jo – ja ir sajusts arī šis budžeta pielikums Bruņotajiem spēkiem, tas nav vien tikai mērāms tādā izpratnē kā kaujas spējās, ieročos un tā. Te sāk strādāt sistēma – pilsonis valstij, valsts – pilsonim. Aizsardzības sistēma šobrīd bauda šo mijiedarbību: valsts un indivīds. Un to indivīds novērtē, un tas ceļ viņa vērtību. Viņš arī saprot, ka viņa darbs, viņa risks ir novērtēts, un es novēlu visās profesijās, lai būtu šāda veida atdeve un tāda valsts, valsts pilsoņu un valsts speciālistu
mijiedarbība. Bet bruņoto spēku sistēmā tāda ir, un tas noteikti padara šo sistēmu spēcīgāku. Un cilvēki spēj labāk strādāt un spēs labāk strādāt ar sarežģītām ieroču sistēmām un, jo tev ir ticība sev, ir šis iekšējais spēks ir, un tas ir gandrīz vai noteicošais. Ieročus vienmēr var piepirkt, tas ir tikai dzelzs. Bet tas cilvēks, kurš strādās ar to ieroci, tā ir tā galvenā vērtība.
Dzimtenei es vēlos vēlēt, lai šādu interviju cilvēki sniegtu pēc simts vai divsimts gadiem, un turpinātu runāt ar optimismu, turpinātu redzēt, runāt ar cerību uz priekšu. Jo, mēs zinām šo leģendu, daudzkārt pieminēto par Rīgu – “vai Rīga gatava?”; tāpat kā Latvija. Lai viņa nekad nav gatava, bet lai mēs vienmēr zinātu, vismaz noteikti zinātu, uz kurieni mēs gribam iet un ko gribam sasniegt. Tas ir tas galvenais, un, ja to mēs gribēsim un zināsim, tad jau arī sasniegsim.
