Ainis Dzalbs ir ģimenes ārsts Staļģenē un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents. Viņš jau ir iepazinies ar informatīvo ziņojumu par darba nespējas lapām.
Jautājums – vai ārstiem tiešām jāraksta visas diagnozes darba nespējas lapā tikai tādēļ, ka atsevišķi Tieslietu ministrijas ierēdņi un Augstākās tiesas priekšsēdētājs uzskata, ka tiesas sēdes tiek kavētas tādēļ, ka advokāti, apsūdzētie vai liecinieki konkrētajā brīdī ir slimi un saņēmuši darba nespējas lapu? Arī atsevišķi darba devēji uzskata, ka ārsti izrakstot pārlieki daudz darba nespējas lapu.
Šis jautājums pēdējās nedēļās ir aktualizēts. Protams, ja rodas šādas diskusijas, ir nepieciešams izrunāt problēmas un diskutēt par iespējām kaut ko labot, diskutēt par to vai argumenti ir vairāk vai mazāk pamatoti.
Veselības aprūpes profesionāļiem jautājums par diagnozes norādīšanu darba nespējas lapās ir absolūti nepieņemams. Protams, ir jāuzklausa darba devējus, kurus interesē statistika – ar ko slimo cilvēki darbspējīgā vecumā. Bet tas, ko šobrīd prasa darba devēji – tas ir kontrolējošs mehānisms attiecībā uz sabiedrību, kas parāda neuzticēšanos veselības aprūpes sistēmai. Diagnožu norādīšana ir ļoti sensitīvas informācijas paušana, arī tad, ja tā nenonāk līdz darba devējam, jo šī informācija tā vai tā nonāk kādas ļaužu daļas apritē. Tā var parādīties informācija par psihiskām slimībām, par reproduktīvo veselību, par tādām lietām, kam vispār nebūtu jāiziet ārpus sarunas starp ārstu un pacientu. Tā ir ļoti privāta lieta. Tā nemaina nekādā veidā ne tālākās aprūpes taktiku, ne pabalstus.
Darba devēji un tiesu institūciju pārstāvji savukārt ļoti vēlas lai šī papildus informācija parādās, jo viņi vēlas to izvērtēt, kontrolēt, meklēt kaut kādas kopsakarības.
Tomēr pacientu intereses ir primāras.
Bez tam ģimenes ārsts aizpilda kartiņas, sūta NVD talonus. Ir dažādas metodes kā NVD varētu apkopot informāciju, ja vien pietiekami labi strādātu e-veselība. Nacionālajam veselības dienestam ir pieejami dati ar visiem diagnožu kodiem. NVD ir zināms – ar kādiem nosūtījumiem pacienti tiek sūtīti uz slimnīcu, kādas procedūras un kādas operācijas viņiem ir veiktas, to visu var apkopot, un šī informācija korelē ar darba nespējas lapām.
Ar centieniem piespiest sniegt un ierakstīt papildu informāciju darba nespējas lapās, ierēdniecība un birokrātija patiesībā uzkrauj ārstam vairāk laika patērēt papīru rakstīšanai, bet ģimenes ārstiem jau tāpat ir uzkrauts tik daudz birokrātijas, ka pietrūkst laika pacientu apskatei un sarunai ar pacientu. Tas, ko vēlas panākt ierēdniecība, būtu papildus birokrātisks slogs. Pie kam nav skaidrs – kāda veida informāciju valsts iegūtu, ko ar šo papildus informāciju darītu.
Ir pilnīgi skaidra darba devēju pozīcija. Viņi vēlas lai darbinieki vienmēr ir darbā, lai viņi nekad neslimo, lai viņiem nedzimst bērni, lai viņi nepagurstoši strādā, bet diemžēl tas tā nenotiek. Cilvēks nav paredzēts lai strādātu no agra rīta līdz vēlam vakaram, un reizēm šī darba nespēja iestājas. Patiesībā jau darba devēji vēlas samazināt to laiku, ko viņi apmaksā no darba nespējas. Tiek piesaukta Lietuva, kur darba devējs apmaksā 2 vai 3 dienas, tad to apmaksu pārņem valsts. Un šeit nav nekādas saistības ar diagnozēm vai diagnožu kodiem.