Vizuālas saskaņas un muzikāli gleznojumi 0
Izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa” jau agrāk izmantota pasākumiem, kuros mūzika bijusi līdzdalīga vizuālajai mākslai un nereti arī skatuviskajai darbībai – pirmām kārtām atmiņā palikusi koncertizrāde “Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr…”, kas 2018. gadā pat saņēma Lielās mūzikas balvas nomināciju kategorijā “Gada uzvedums”.
Pēc tam “Rīgas mākslas telpā” turpinājušās gan izstādes, gan koncerti, un 2020. gada 11. martā tur noritēja Kristīnes Kutepovas personālizstādes “Redzējumi” mūzikas notikums (tā to nosauca organizētāji), kur līdzās pašai māksliniecei, pianistei Agnesei Egliņai, arfistei Dārtai Tisenkopfai, klarnetistam Mārtiņam Circenim un ģitāristam Artūram Kutepovam publiku sagaidīja arī rakstniece Vera Adiņa un stāstnieks Orests Silabriedis.
Par Kristīni Kutepovu vēstīts, ka sadarbībā ar kuratori Luīzi Lismani veidotā izstāde ir līdz šim vērienīgākā autores radošajā karjerā un ka “mākslinieces plašais skatījums un tēmu loks brīvi plešas no Carnikavas nomales līdz austrumu zemju filozofijai, vienlīdzīgu uzmanību vēršot ūdens atspīdumiem un dzīves jēgas meklējumiem, variējot ainas no fotoreālistiskām līdz abstraktām un popārtiskām vīzijām, kur pēdīgi pat saruna par smagāko notikumu izvēršas liega”.
Savukārt mans personiskais skatījums atklāja, ka izteikti dekoratīvās krāsās gleznotie audekli vairāk pārliecina nosacīta fotoreālisma vai tīras abstrakcijas gadījumā nekā tad, ja meklēts vidusceļš;
pastorālas ainas uzrunāja vairāk par mēģinājumiem gleznās paust filozofiskas atklāsmes;
turpretī ceļojumā ar Kristīnes Kutepovas mākslu labprātāk dotos tieši uz Carnikavu, nevis uz Tibetu vai kādu citu eksotisku reģionu.
Pēc programmas sākuma ar Veras Adiņas stāstīto pasaku “Rūtainā feja”, kuras vērtējumu tomēr labāk atstāšu bērnu ziņā, kāds cits aspekts gan ātri vien kļuva skaidrs – ar Kristīnes Kutepovas atveidoto krāsu gammu ļoti labi sabalsojās gan mūzikas emocionālās aprises, gan sinestētiskās dimensijas.
Par pirmo piemēru šai atziņai kļuva Pētera Vaska skaņdarbs “Zaļā ainava” Agneses Egliņas atskaņojumā, kas uzreiz atgādināja par nesen dzirdēto klavesīna opusu “Kantāte” Ievas Salietes koncertā, un ne tikai tādēļ, ka abas taustiņinstrumentālistes vieno priekšnesuma slīpējums, piepildījums un ekspresija.
Arī “Zaļā ainava” pauda, ka komponists Latvijas dabas skaistuma raisītos ekstātiskos tēlus caurstrāvojis ar dziļi individualizētu saturu,
klāt vēl liekot lirisku suģestiju, un ka simfoniskās, kamermūzikas un kora mūzikas žanros galvenokārt strādājošais meistars tieši savos nedaudzajos darbos instrumentiem solo nereti izpaudies visspožāk.
Otra muzikālā pietura – 2019. gada koncertā Rundāles pilī pirmoreiz iepazītās arfistes Dārtas Tisenkopfas spēle. Pozitīvi iespaidi nezuda arī šoreiz, atkal sastopoties ar solistes muzikālo iejūtu, priekšnesuma precizitāti un prasmi panākt pēc iespējas saistošāku emocionālo un tembrālo variāciju spektru.
Repertuāra kvalitātes ziņā līdzās protoavangardista Ērika Satī gluži poētiskajam gleznojumam vienā no trim “Gimnopēdijām” lielākā vērtība laikam gan būs Tālivalža Ķeniņa skaņdarbam “Sena dziesma arfai” ar profesionāli veidotu muzikālo formu un tematisko zīmējumu.
Pārējās divas partitūras nāca no franču komponista un, protams, arfista Marsela Turnjē daiļrades, un, ja opuss “Rāmi un izteiksmīgi” vismaz līdz kādam brīdim priecēja ar impresionistiskiem rakursiem, tad tādi skaņdarbi kā “Mūžīgais sapņotājs” no atmiņas pagaist ļoti ātri.
Lielāku uzmanību – vismaz no atskaņotājmākslinieku viedokļa – pelnījusi komponista un klarnetista Jērga Vidmaņa “Fantāzija”. Lai gan tas ir agrīns slavenā vācu mūziķa darbs, tajā viņš jau teicami iejuties avangarda skaņumākslas spēles noteikumos, un
opusa virtuozās virāžas caurvij gan raksturu un emocionālo skatpunktu kontrasti, gan stilistiskas metamorfozes.
Klarnetists Mārtiņš Circenis savukārt ir labi pazīstams kā mūziķis, kuram pašam netrūkst ne virtuozitātes, ne arī nopietnāka radoša skatījuma – iespējams, visvairāk viņš atraisās tieši tad, kad spēlē kameransamblī vai pat tikai un vienīgi solo, un 11. marta uzstāšanās tam arī bija spilgts apliecinājums.
Koncerta fināls pienāca neakadēmiskās mūzikas sfērā ar ģitārista Artūra Kutepova improvizācijām. Un arī šeit varēja saklausīt zināmu turpinājumu Jērga Vidmaņa domu gaitai – improvizācijas plūdums pārliecināja ar prasmīgi risinātu muzikālo līniju noapaļojumu, turpretī tembru un intonāciju paletē līdzās harmoniski skaidrām saskaņām bija rodami avangardiskāki skārumi.
Programmas noslēgums palīdzēja arī definēt noslēguma secinājumus –
iepazīt Agneses Egliņas, Dārtas Tīsenkopfas un Mārtiņa Circeņa uzstāšanos katram atsevišķi neapšaubāmi bija vērtīga iespēja, bet tikpat valdzinoši būtu dzirdēt arī viņu spēlētos kamermūzikas darbus klarnetei, arfai un klavierēm. Ja oriģināldarbi šādam sastāvam tik viegli nedodas rokās, vienmēr var uzrunāt mūsdienu komponistus.
