Ekonomika
Darbs

Olafs Zvejnieks: Latviešu nācijas saglabāšanai un izdzīvošanai šobrīd ir jāieved cittautieši17


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Shutterstock

Jebkura ekonomika zeļ un plaukst, ja tajā funkcionē divi svarīgākie motori – investori, kas atnes kapitālu, idejas un tehnoloģijas, un pieejams darbaspēks.

Patiesību sakot, šīs lietas ir cieši saistītas – investori nenāk tur, kur trūkst darbaspēka, bet darbaspēks plūst tur, kur ir pieejamas investoru radītās darba vietas.

Latvijas realitāte ir viduvēja situācija ar investīcijām un arvien skaļākas investoru un darba devēju bažas par darbaspēka trūkumu.

Ko darīt? Tepat netālu, Ukrainā, atrodas liels daudzums pieejama darbaspēka. Visi, kas saskārušies ar ukraiņu strādniekiem, saka par tiem tikai to labāko – braukuši, lai nopelnītu, un tādēļ strādā daudz, nevairās ne no kāda darba.

Faktiski viņi strādā arī Latvijā, galvenokārt – celtniecībā, tikai mums neizdevīgā veidā – kā Polijā reģistrētu uzņēmumu darbinieki, kurus mūsējie īrē no poļiem. Nodokļi, kā jau Polijā reģistrētiem, tur arī tiek maksāti.

Taču tikai mūsu pašu spēkos ir mainīt situāciju un pieļaut kontrolētu darbaspēka ievešanu. Šobrīd process ir organizēts tā, ka katrs, kas to pamēģinājis, nozvēras, ka vairs nemūžam.

Jā, nenoliedzami, pastāv bažas par to, ka, atrisinot ekonomikas problēmas, mēs iekulsimies politiskās un sociālās problēmās. Tomēr mūsdienu situācija ar ukraiņiem krietni atšķiras no masveidīgās padomju pilsoņu ieplūdināšanas Latvijā padomju gados.

Mainījies gan noskaņojums, gan laiks. Papildu darbaspēka ievešana Latvijā nāktu par labu gan Latvijas uzņēmējiem, gan Latvijas valstij un ekonomikai kopumā.

Bet sociālās un politiskās problēmas jārisina ar valodu apmācību un atbraucēju integrāciju sabiedrībā no pirmās dienas, nepieļaujot, ka veidojas tādu cilvēku kopiena, kas sevi uzskata par atstumtiem.

Tas ir izdarāms, un tam pat Eiropā ir veiksmīgi piemēri. Otrs arguments, ko bieži dzird – darbaspēka trūkums veicināšot automatizāciju, robotizāciju un augstās tehnoloģijas.

Jā, daļēji tā ir taisnība, taču vēl vairāk darbaspēka trūkums veicina investīciju un attīstības bremzēšanos, savukārt tajās valstīs, kur darbaspēka iebraukšana ir atļauta, šis process nav kavējis tehnoloģiju attīstību.

Pirms trīsdesmit gadiem, cīnoties par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bija populārs lozungs ” Kaut pastalās, bet brīvi”. Lozungs kalpoja labi – neatkarība tika atjaunota. Taču uzreiz pēc tam pastalu ideālisms tika aizmirsts un sākās skrējiens pēc materiālās labklājības uzlabošanas.

Te kaut ko grūti pārmest – galu galā turpat blakus idejām par brīvestību pastalās bija arī idejas par “dzīvošanu kā Rietumos”, proti, pretruna bija ielikta jau pašos pamatos.

Galu galā viena no neatkarības atgūšanas jēgām bija tautas dzīves apstākļu uzlabošana.

Taču šobrīd veidojas situācija, kad pastalas var kļūt par simbolisku realitāti ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo nepatika pret svešzemniekiem un bailes no sociālajiem un politiskajiem sarežģījumiem kļuvusi par svara bumbu, kas piesieta pie Latvijas ekonomikas kājām.

Saistītie raksti

Ar tādu tālu neaizkļūsi. Savukārt, nepiešķirot Latvijas ekonomikai papildu impulsu, tuvošanās ES attīstīto valstu dzīves līmenim kļūs nesasniedzama. Mūžīga nabadzība un atpalicība – tādu perspektīvu daudzi nevēlēsies, un aizbraukšana uz ekonomiski sekmīgākām valstīm turpināsies.

Tādēļ, lai cik tas paradoksāli skanētu – latviešu nācijas saglabāšanai un izdzīvošanai šobrīd ir jāieved cittautieši.

LA.lv