Aizdomīgais “TikTok” un citi 57
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējo gadu laikā neviens sociālais medijs nav radījis tādu viļņošanos dažādās Eiropas un pasaules valstu institūcijās, kā tas izdevies Ķīnas sociālajam medijam “TikTok”. To varētu salīdzināt tikai ar “Facebook” nedienām datu drošības ziņā pirms pieciem gadiem, kad ASV Kongresa priekšā bija jāstājas pašam kompānijas vadītājam Markam Zakerbergam. Jau pirms pāris gadiem vairākas valstis draudēja aizliegt “TikTok” saistībā ar dažādiem drošības un privātuma riskiem, tomēr reāla rīcība sekojusi tikai tagad. Darba ierīcēs lietot “TikTok” lietotni aizliegusi gan Eiropas Komisija, gan Eiropas Parlaments, gan Kanādas valdība, gan ASV federālās aģentūras (ministrijas, dažādi departamenti). Arī Latvijā vairākas ministrijas spērušas līdzīgu soli. Kāpēc “TikTok” ir tik bīstams, un vai pārējie lielie sociālo mediju milži ir balti un pūkaini?
Uztrauc piekļuve datiem
Neilgi pēc Eiropas Komisijas, Kanādas un ASV paziņojuma arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņoja, ka dzēsis lietotni no sava telefona, savukārt Ārlietu ministrija liegusi darbiniekiem izmantot “TikTok” ierīcēs, kurās tie izmanto ministrijas e-pastus. Īsi pēc tam ar paziņojumu nāca klajā arī Labklājības ministrija, norādot, ka topot iekšējs normatīvais regulējums, kas noteiks to, ka “TikTok” nedrīkst būt ierīcē, kurā ir piekļuve darba e-pastam, tāpat Finanšu ministrija liedza ierīcēs lejupielādēt “TikTok”, kā arī aicinājusi lietotni izdzēst. Tikmēr Zemkopības un Ekonomikas ministrijas aicinājušas (bet ne likušas) darbiniekiem neizmantot “TikTok” darba ierīcēs, bet Satiksmes ministrija vēl tikai izvērtēs un vēlāk ieviesīs kādus pasākumus lietotnes ierobežošanai.
Kopumā Latvijā kiberdrošība ir Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija “CERT” kompetencē un valsts iestādes ņem vērā tieši “CERT” rekomendācijas. “CERT” informēja “Latvijas Avīzi”, ka atzinīgi vērtē EK, ASV, Kanādas un citu partneru lēmumu liegt izmantot “TikTok” un jebkuru citu darba pienākumu veikšanai nevajadzīgu lietotni ierēdņu un valsts iestāžu darba ierīcēs. “CERT” ieskatā mobilās ierīces un tajās izmantotās lietotnes ir uzskatāmas par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju infrastruktūras sastāvdaļu, uz kurām attiecas visi jau spēkā esošie normatīvie akti par minimālām drošības prasībām un labo praksi. “Valsts īpašumā esošām mobilām ierīcēm jābūt definētai drošības politikai un vēlama drošības prasību centralizēta kontrole. Tas nozīmē, ka uz šādām ierīcēm, īpaši valsts iestāžu izmantotām, nav jābūt ne tikai “TikTok” lietotnei, bet arī jebkurai citai lietotnei, kura nav nepieciešama iekārtas pilnvērtīgai funkcionēšanai un darba pienākumu veikšanai,” norādīja “CERT” pārstāve Līga Besere.
Attiecīgi katras iestādes uzdevums ir veikt kiberdrošības risku izvērtējumu un definēt iestādes drošības politiku, tostarp definējot prasības mobilo ierīču izmantošanai. Izņēmums var būt komunikācijas personāls, kura uzdevums ir nogādāt vēstījumu auditorijai, kas primāri izmanto attiecīgo komunikācijas kanālu.
Jāatgādina, ka “TikTok” pieder Ķīnas uzņēmumam “ByteDance”, kuru saista ar Ķīnas valdību. Rietumi bažījas, ka Ķīnas valdībai varētu būt piekļuve lietotāju datiem. Kaut gan uzņēmuma vadība to noliegusi, novembrī “TikTok” atzina, ka dažiem tās darbiniekiem esot piekļuve Eiropas lietotāju datiem.
Vai šie lēmumi atstās būtisku ietekmi uz “TikTok” rādītājiem? Diez vai, ņemot vērā, ka ik mēnesi lietotnei ir vairāk nekā miljards aktīvo lietotāju. Vairāk ir tikai “Facebook” (2,9 miljardi), “Youtube” (2,2 miljardi) un “Instagram” (1,4 miljardi). Daudz nopietnākas problēmas rastos tad, ja lietotni aizliegtu visā valstī. Piemēram, ja “TikTok” zaudētu vairāk nekā 110 miljonu ASV lietotāju. Šāds scenārijs, kuru pret sev netīkamajiem sociālajiem medijiem aktīvi pielieto tādas valstis kā Krievija un Ķīna, gan pagaidām ir maz ticams.
Sociālos medijus lokālās problēmas neinteresē
Drošības un privātuma riski gan ir tikai viena no spoguļa pusēm. “TikTok” un arī citos sociālajos medijos Covid-19 pandēmijas un kara Ukrainā dēļ īpaši savairojušies dažādi dezinformatori, kuri izmanto labvēlīgos sociālo mediju algoritmus, lai izplatītu dezinformāciju un vairotu savu popularitāti, tādējādi gūstot finansiālu labumu, politisko atpazīstamību vai vienkārši lai diskreditētu un nodarītu postu kāda (personas, valsts, valdības, institūcijas utt.) reputācijai.
NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (“Stratcom”) vadošā digitālā pētniece un ASV domnīcas “Atlantic Council” sadarbības projekta “DFRLab” vadošā pētniece Nika Aleksejeva “Latvijas Avīzei” norādīja, ka sociālie mediji vienmēr būs tas informācijas kanāls, kur dezinformācija varēs izplatīties visveiksmīgāk. “Tās ir decentralizētas platformas, kur katrs ir pats sev gan žurnālists, gan redaktors. Pat ja maldinošās un nepatiesās informācijas pirmavots būs izdzēsts, vienmēr paliks digitālās kopijas, ekrānšāviņi, un pārliecinātie sociālo tīklu lietotāji atkal varēs atkārtot maldinošos faktus, kurus citi sociālo mediju konti varēs pavairot un izplatīt tālāk savām auditorijām. Papildu faktors ir tas, ka izveidot jaunu sociālo mediju kontu neko nemaksā. To izdarīt var diezgan ātri, bieži neatklājot savu īsto identitāti. Tas rada sajūtu, ka jebkuras kaitnieciskas darbības sociālajos medijos var palikt nesodītas. Šie faktori veicina dezinformācijas izplatību sociālajos medijos.”
Aleksejeva atgādināja, ka dezinformācijas mērķis ir gan maldināt, gan sēt šaubas par to realitāti, kurā cilvēks dzīvojis. Sajūta, ka visi apkārt melo un nevienam nevar uzticēties, rada bailes, bet bailes padara cilvēkus agresīvākus savstarpējā komunikācijā, un tas savukārt šķeļ sabiedrību. Tāds ir arī Krievijas propagandas mērķis šobrīd – radīt šaubas par nepieciešamību palīdzēt Ukrainai turpināt pretošanos. Veids, kā strādā Krievijas propaganda, balstās pilnīgi pretējā notiekošā interpretācijā. N. Aleksejeva: “Pieņemsim, ir objektīva patiesība. Krievijas propaganda izveido tai pilnīgi pretēju faktu vai notikušā interpretāciju. Cilvēks sāk meklēt informāciju par notikušo un sastopas ar divām pilnīgi pretējām versijām. Instinkts ir meklēt “patiesību pa vidu”. Rezultātā cilvēks ir vai nu apjucis, vai ieņem pozīciju “melo visi”.” Sociālajos medijos sistemātiski nepatiesu informāciju vai notiekošā interpretāciju var izplatīt ļoti ātri un lielos daudzumos. Jo biežāk sociālo mediju lietotājs kaut ko dzirdēs, jo spēcīgāka kļūs sajūta, ka apgalvojums ir patiess.
“Stratcom” pētniece norāda, ka pēdējā laikā dezinformācijas izplatību kavē tas, ka daži lielie sociālie mediji, piemēram, “Facebook” un līdz nesenam laikam arī “Twitter”, sāka pievērst uzmanību satura pārvaldībai un sadarbībai ar faktu pārbaudītājiem, kas nepatiesu informāciju marķē un palīdz ierobežot tās izplatību. Problēmu gan tas risina vien daļēji. Jāsaprot, ka katras valsts lokālajām problēmām nav individuāla risinājuma, ko platformas varētu ieviest. Aleksejeva dzirdējusi par topošiem regulējumiem, bet, no otras puses, jāsaprot, ka sociālie mediji ir biznesa, nevis sabiedriskā labuma organizācijas. Viņasprāt, regulējumiem jābūt tādiem, kas atrod balansu starp biznesa un sabiedrības interesēm, bet šī balansa atrašana prasa laiku.
Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta vadītājs Rihards Bambals norādīja, ka nav gluži tā, ka valstīm un Eiropas Savienībai nav nekādu rīku. Esot gan vienoti sociālo platformu darbības regulējumi, gan rekomendācijas, kas sociālo mediju platformas aicina ieviest konkrētus pasākumus, kā arī par tiem atskaitīties. R. Bambala vadītā iestāde ir Latvijas oficiālais valsts pārvaldes kontaktpunkts sadarbībai ar lielākajām sociālo mediju platformām.
“TikTok” ievelk Saeimā
Nozīmīgu lomu sociālie mediji jau vairākus gadus spēlē politikā. Redzot, piemēram, Latvijas 14. Saeimas vēlēšanas, skaidri redzams, ka sociālajiem medijiem un tajos paustajam vēstījumam ir milzīgs spēks. Diez vai tādas partijas kā “Stabilitātei” un “Latvija Pirmajā vietā” būtu guvušas tādus panākumus Saeimas vēlēšanās, ja nebūtu tik aktīvas sava vēstījuma paudējas tādos sociālajos medijos kā “TikTok” un “Facebook”.
Ja papētām, cik tad patiesībā populāri sociālajos medijos ir deputāti, tad nākas secināt, ka kopējos skaitļos dominē tieši “Stabilitātei” un “LPV”. Varētu likties, ka atslēga iekļūšanai Saeimā ir rokā, tomēr aizgājušajās Saeimas vēlēšanās otrs populārākais spēks bija Zaļo un zemnieku savienība, no kuras neviens deputāts sociālajos medijos nav pārāk populārs.
Interesanti, ka daļa partiju orientējas uz noteiktām platformām, kurās tām veicas vislabāk. Piemēram, absolūti populārākie deputāti “TikTok” ir no “Stabilitātei”, aizņemot pirmās četras vietas pēc sekotāju skaita. Savukārt, neskaitot partijas līderi Alekseju Rosļikovu, kurš ir ļoti populārs arī “Facebook”, nevienā citā sociālajā medijā partija neapgrozās. Kas interesanti, partijai “TikTok” nav sava partijas konta – deputāti savu vēstījumu nodod tikai caur privātajiem profiliem.
Ļoti populāri deputāti “TikTok” ir arī “Latvija Pirmajā vietā”, taču atšķirībā no “Stabilitātei” šīs partijas deputāti bieži izmanto arī partijas politisko profilu. Piemēram, vienai no partijas līderēm Lindai Liepiņai nav sava privātā “TikTok” profila, viņa aktīvi izmanto partijas profilu.
Kaut gan Rosļikovs “Facebook” ir populārākais no esošajiem deputātiem, šajā sociālajā medijā dominē “Latvija Pirmajā vietā” – desmitniekā ir seši šīs partijas pārstāvji. Interesanti, ka kaut gan “Top10” ir tikai viens no Nacionālās apvienības, tieši šīs partijas oficiālajam profilam ir lielākais sekotāju skaits, ja salīdzina partiju oficiālo profilu sekotāju skaitu. Nacionālā apvienība populārākā ir arī tviterī, turklāt tur starp populārākajiem ir četri partijas deputāti. No tās gan daudz neatpaliek “Apvienotais saraksts”.
Salīdzinot ar citiem sociālajiem medijiem, “Instagram” ir visai nepopulārs, tur dominējot “Apvienotā saraksta” Ieva Brante. Partiju profilu ziņā “Instagram” vislabāk veicas “Progresīvajiem”, kuriem pārējos sociālajos medijos pārāk labi gan neveicas.
Runājot par Ievu Branti, jāatzīst, ka viņa populāra ir ikvienā sociālajā medijā, kurā aktīvi ievieto jaunu saturu. Kā jau minēts, populārākā viņa ir “Instagram”, bet desmit populārāko deputātu sarakstā viņa ir arī “TikTok”, tviterī un “Facebook”. To nav spējis paveikt pat Rosļikovs, jo viņš neizmanto tviteri.
Ko ar šo popularitāti iespējams panākt? Vēl pavisam nesen “Stabilitātei” līderis Aleksejs Rosļikovs sociālajos medijos stāstīja, ka Latvija, pateicoties hidroelektrostacijām, spēj saražot daudz vairāk elektrības, nekā nepieciešams, kaut gan tā nav patiesība. Rosļikovs par piemēru ņēma vienu konkrētu dienu, kurā tiešām spējām saražot vairāk, bet tādu dienu, īpaši pavasarī, nav retums. Diemžēl gada griezumā visu saražot nespējam, kaut valstiski tāds mērķis izvirzīts ir. Lietaino laika apstākļu dēļ tikai 2017. gadā Latvijā spēja saražot 101% no patērētās elektrības, pārējos gados allaž vairākiem desmitiem procentu pašu ražotās enerģijas pietrūkstot. Diemžēl vēl šobrīd sociālajos medijos redzami to lietotāji, kuri noticējuši Rosļikovam un pavairo dezinformāciju.
Rosļikova partijas biedre Glorija Grevcova arī izmanto “TikTok” apšaubāma satura radīšanai. Piemēram, janvārī Grevcova viesojās Okupācijas muzejā, vēlāk saviem “TikTok” sekotājiem norādot, ka muzejā atainota propaganda un gida stāstītais neesot sakritis ar Grevcovai zināmo.
Liels dezinformācijas piekritējs ir arī “Latvija Pirmajā vietā” deputāts Mārcis Jencītis, kurš īpaši aktīvs bija pandēmijas laikā, piemēram, apšaubot saslimušo cilvēku statistiku. Tāpat maldinošu informāciju nereti pavairojuši vēl citi viņa partijas biedri.
Sociālos medijus, īpaši “TikTok”, sparīgi lieto arī bokseris Mairis Briedis, kurš to izmantoja kā politisko platformu mirklī, kad centās iekļūt Saeimā no “Saskaņas”. Tieši Briedis pierādījis, cik zema medijpratība ir lielai daļai soctīklu lietotāju. Intervijā portālam “Delfi”, runājot par to, kur iegūst jaunāko informāciju par karu Ukrainā, Briedis sacīja, ka “medijos bijušas visādas ziņas”, taču beigās varēja noprast, ka tieši “TikTok” ir viens no galvenajiem kanāliem, kuros bokseris gūst informāciju, viņam nemaz neapzinoties, kas šos video radījis.
Dziļi vilto slavenības un politiķus
Karš Ukrainā izraisīja vēl vienu dezinformācijas vilni, vieniem cenšoties diskreditēt Ukrainu, bet citiem cenšoties no kara gūt finansiālu vai politisku labumu. Tieši “TikTok” ir īpaši piesātināts ar dažāda veida Krievijas dezinformāciju. Pētījumi pat rāda, ka “TikTok” algoritms mazāk nekā 40 minūšu laikā lietotāju aizvedīs pie Krievijas dezinformācijas par karu Ukrainā pat tad, ja lietotājs neko par karu speciāli nemeklēs.
Vēl pirms dažiem gadiem dezinformācijas čempions bija “Facebook” – viltus ziņas saņēma daudz vairāk klikšķu nekā ziņas no uzticamiem avotiem un algoritmi parūpējās par to, ka tās izplatās ātrāk. Kaut gan pēdējā laikā “Facebook” sācis aktīvāk cīnīties ar dezinformāciju, tūkstošiem maldinošas informācijas dzēšot, “Facebook” joprojām dezinformācija sasniedz lielākos auditorijas rādītājus.
Viena no interesantākajām un biedējošākajām pēdējo gadu dezinformācijas tehnoloģijām ir t. s. dziļviltojumi, kas būtībā ir viltoti attēli, video vai audio ieraksti, kuros dzirdamie vai redzamie cilvēki ir datoru radīti, viltotas personas, kas izskatās un izklausās tā, it kā tie varētu būt īsti cilvēki. Dažreiz viltotie cilvēki ir pat īsti, bet viņu tēli un balsis tiek mainītas, lai veiktu un teiktu lietas, ko īstais cilvēks nav darījis. Izmantojot šos ļoti reālistiskos viltojumus, uzbrucēji var izveidot alternatīvu realitāti, kurā var censties apmānīt cilvēku maņas un nozagt naudu, izdarīt spiedienu uz cilvēkiem, manipulēt ar vēlētājiem un ietekmēt politiskos uzskatus vai radīt viltus ziņas.
Kara sākumā šoku radīja, piemēram, Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska video, kurā viņš aicināja padoties un nolikt ieročus. Tāpat sociālajos medijos izplatījušies arī Vladimira Putina, karalienes Elizabetes III, Baraka Obamas, aktiera Morgana Frīmena u. c. slavenu personu dziļviltojuma video, kas pierāda tehnoloģijas milzīgo potenciālu. Iespējams, līdz šim apjomīgāko un bīstamāko dziļviltojuma “uzlidojumu” redzēsim nākamgad, virzoties tuvāk 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanām.
Algoritmi – kara ierocis
Nika Aleksejeva no “Stratcom” sacīja, ka jebkuru krīžu un negaidītu notikumu laikā rodas informācijas vakuums, ko aizpilda gan spekulācijas un nepilnīga informācija, gan mērķtiecīga dezinformācija. Covid-19 laikā dezinformācija izmantoja cilvēku zemo izpratni par mikrobioloģiju, epidemioloģiju un citām zinātnēm, lai mazinātu uzticību valdību pieņemtajiem lēmumiem pandēmijas apkarošanā. Savukārt kara laikā dezinformācija balstās stāstos, kas izaicina morāles vērtējumus un vērtības. “Karš vienmēr ir vardarbība, cilvēku traģēdija. Visi meklē vainīgos, un Krievijas mērķis ir par vainīgiem padarīt Ukrainu un Rietumus.”
Vai sociālos medijus var saukt par kara ieroci? Aleksejeva norāda, ka drīzāk par ieroci var saukt sociālo mediju algoritmus, kurus katrs sociālais medijs izmanto, lai piedāvātu tā lietotājiem to saturu, kas liks atstāt reakciju, komentāru vai padalīties ar to. “Saprotot, kāda veida saturs un tā izplatīšana palīdz sasniegt lietotāju masas, manipulatori rada saturu, kas provocē emocijas un rada neautentisku kontu tīklus, kas šo saturu izplata. Mainoties algoritmiem vai ieviešot to kontroles mehānismus, manipulatoriem nākas mainīt savas stratēģijas.”
Viņa uzskata, ka šobrīd ar dezinformāciju piesātinātākā vietne ir “Telegram”, kuru gan nevar īsti nosaukt par sociālo mediju, bet gan drīzāk par saziņas vietni kā “WhatsApp” vai “Messenger”. Taču arī “TikTok”, viņasprāt, ir laba platforma dezinformācijas izplatībai, jo tā algoritms nav atkarīgs no konta individuālās popularitātes, bet gan no lietotāju interesēm. “TikTok” algoritms ļauj ar pirmo dienu bez neviena sekotāja, bet ar iesaistošu saturu sasniegt tūkstošus citu “TikTok” lietotāju, kurus interesē tā tēma, par ko ir video.
Savukārt Bambals no Valsts kancelejas norādīja, ka netiek uzglabāti kvantitatīvi dati par individuāliem dezinformācijas gadījumiem ar dalījumu pa sociālo mediju platformām, tomēr Valsts kancelejas vērtējumā pēdējā laikā arvien lielāku nozīmi iegūst “Telegram” un “TikTok”, kā arī slēgtas “WhatsApp” un “Messenger” grupas, lai izplatītu prokremliskos un dezinformējošos vēstījumus. Kā atzīst Bambals: “Savā ziņā informācijas “burbuļi” noslēdzas, kļūst piesardzīgāki. Tas apgrūtina šo kanālu monitoringu un analīzi, kā arī paver iespējas dažādām krāpniecības shēmām.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
