Ar mantojumu nākamajām paaudzēm. Saruna ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktori Zandu Ķergalvi 4
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktori Zandu Ķergalvi “Kultūrzīmes” tikās Starptautiskajā muzeju dienā, kurai par godu, Latvijas himnai skanot, Brīvdabas muzeja mastā svinīgi tika pacelts jauns valsts karogs.
Rudenī būs pagājuši jau trīs gadi, kopš jaunā direktore stājusies amatā, un, lai gan līdz pat 2020. gada septembrim nozares profesionāļiem radās daudz jautājumu par muzeja nākotni, liekas, tagad ugunsgrēki nodzēsti un viens no vecākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā godam spēs sagaidīt savu simto pastāvēšanas gadskārtu.
– Kādas lielākās lietas kopš jūsu stāšanās amatā jau paveiktas?
Z. Ķergalve: – Mūsu galvenais uzdevums ir nosargāt mūsu pārziņā esošo kultūrvēsturisko mantojumu. Tās ir eksponātu ēkas – Latvijā senākie koka arhitektūras pieminekļi, kas šurp atvesti no visiem Latvijas novadiem. Rīgas muzeja teritorijā to ir 114, vēl mūsu muzejam ir divas lauku ekspozīcijas – “Vēveros” Vecpiebalgā un “Vītolniekos” Rucavā. Par uzsāktā darba tempa noturēšanu esmu pateicīga visiem kolēģiem. 2021. gadā nomainījām 14 eksponātu ēku jumta segumu, sakārtojām 12 jumta kores, 2022. gadā tika nomainīti vēl astoņu ēku jumti. To tiešām uzskatu par lielāko lietu, kas paņem daudz darba laika, jo viss jāsamēra, jāapraksta, jāizsludina iepirkumi un jāveic pats darbs. Bet pamazām muzeja ēkas ar jaunajiem jumtiem sāk dzīvot jaunu dzīvi, un esmu dzirdējusi, ka šīs pārmaiņas pamanījuši gan Berģu apkaimes iedzīvotāji, gan apmeklētāji. Ļoti ilglu laiku muzejā nebija ieguldīts finansējums liela apjoma darbiem ne infrastruktūrā, ne arī eksponātu ēkās. Šobrīd Kultūras ministrija problēmu ir sadzirdējusi, un katru gadu saņemam finansiālu atbalstu. Šos darbus turpināsim šogad un arī nākamgad.
– Kā jums izdevās piesaistīt finansējumu?
– Protams, tika veikta izpēte, izstrādāts rūpīgs pamatojums, jo neviena ministrija jau nepiešķir finansējumu vienkārši tāpat, ir jābūt pamatotiem un iesniegtiem dokumentiem, tie tiek izvērtēti un pieņemts lēmums. Apzinājām vajadzības, sagatavojām dokumentus un atbilstošā secībā, uzaicinot ministrijas pārstāvjus apskatīt reālo situāciju, esam atraduši kopīgu valodu.
– Pirms 2020. gada bija arī problēmas ar eksponātu uzskaiti…
– Šobrīd visas ēkas ir novērtētas, un, lai gan Valsts kontroles atzinums agrāk vēstīja, ka uzskaite nav veikta, tagad šo darbu esam paveikuši un turpinām strādāt pie pārējiem krājuma priekšmetiem. Mūsu cilvēkresursi nav ļoti lieli, taču raitā tempā cenšamies apgūt visu, kas nebija paveikts pēdējo pārdesmit gadu laikā.
– Jūs esat tikai viens cilvēks…
– Esam koleģiāli vienojušies par darbinieku spēju un gribēšanu sekot uzstādījumam, kas nāk no vadības puses. Diezgan lielā apmērā personāls ir nomainījies, varētu teikt, ka jauna ir gandrīz vai visa vadības komanda, arī izglītības un informācijas nodaļā, kā arī krājumu un etnogrāfijas nodaļā ir jauni, spēcīgi un radoši darbinieki. Turklāt jauni arī gados, kas man liekas ārkārtīgi būtiski tieši muzejiem, tādējādi varu cerēt, ka vismaz tuvākajiem desmit gadiem personālresurss ir nokomplektēts.
– Kāda plānota šī vasara?
– Pēterdienā atklāsim lielu kokļu izstādi, jo vēlamies iekļauties lielajā Dziesmu un deju svētku procesā. Kopīgais mūzikas instrumentu skaits krājumā ir 282 priekšmeti, to skaitā 64 kokles. Līdz šim katru gadu bijusi Folkloras diena, bet kopīgi vienojāmies, ka šogad tā nenotiks, bet būs šī izstāde, kurā stāstīsim par mūsu krājuma instrumentiem, turklāt tās ietvarā būs arī muzikāli pasākumi, kuros skanēs dažādas kokles.
Ikdienas darbu ir tik daudz, ka īpašas lietas plānot pagaidām nav laika, pietiekami apjomīgi ir jau gaidītie tradicionālie pasākumi, protams, gadatirgus. Daudz laika paņem darbs, kas saistīts ar eksponātu ēkām, arī pētījumi. Mūsu ieceres un plāni ir ārkārtīgi lieli – paralēli redzamajai darbībai strādājam pie jaunas krājuma ēkas pirmsprojektēšanas uzdevuma izstrādes, kas nozīmē, ka jāapzina apjoms, lai šajā jaunajā ēkā tiešām varētu izvietot visu mūsu krājumu atbilstoši noteikumiem.
Tuvāko piecu gadu plānā ir arī sākt Augšzemes jeb Sēlijas sētas izveidi, jo jau vairāk nekā 30 gadus krājumos glabājas trīs šī novada ēkas. Mūsu darbinieki strādā pie ekspedīciju plāniem, lai atlasītu papildu priekšmetus un iegūtu vēl kādus dzīvus ēku un to vietu stāstus. Mūsu plāni tiešām ir milzīgi, un, cik vien spējam tos virzīt, tos pakāpeniski virzām.
– Valsts mērogā skaļi izskan jautājums par nepietiekamo finansējumu vēstures pētījumiem, kā ir ar muzeja pētījumiem?
– Ļoti daudz rakstām projektus un piedalāmies visos iespējamos konkursos, kur var piesaistīt muzejam finansējumu. Šobrīd aktīvi piedalāmies atbilstoši Vēsturisko zemju likumam piešķirtā Valsts kultūrkapitāla fonda reģionu finansējuma konkursā, tad redzēsim, vai izdosies iegūt finansējumu savām ekspedīcijām. Protams, mūsu budžetā šādas iespējas nav, bet, neskatoties uz to, iespēju robežās darbiniekiem nodrošinām gan naktsmītnes, gan degvielu. Aiz nabadzības cenšamies nezaudēt šo patiesībā valstiski svarīgo informāciju.
– Cik plaši pieejami ir muzeja pētījumu raksti?
– Pagājušajā gadā iznāca mūsu vēsturnieces Īrisas Priedītes ilggadējais pētījums par Ziemeļkurzemes lībiešu etnogrāfiskajiem priekšmetiem Latvijas muzeju krājumos. Tas ir pieejams ikvienam. Pirms neilga laika beidzās ļoti interesanta, uz muzeja vēsturnieces Unas Bērentes pētījumiem balstīta izstāde par ziemas transportu zemnieka sētā. Ir iznācis ceļvedis par “Vēveriem”, un, pateicoties tam, jūtami pieaudzis “Vēveru” apmeklētāju skaits. Pēc pāris nedēļām iznāks Rucavas “Vītolnieku” ceļvedis. Pētījumi top, nākamgad paredzētas publikācijas pētījumiem par tamborējumiem un pūra lādēm. Arī ikvienam cilvēkam ir iespēja lūgt padomu, tas nekad netiek liegts, piemēram, pašlaik aktuāls ir tautastērpu jautājums. Viss ir pieejams, tikai – noteiktā kārtībā.
– Vai muzejs iesaistīts kādā starptautiskā sadarbībā?
– Tā ir iekustināta un atjaunota, piedalāmies vairākos starptautiskos projektos. Mēģinām uzturēt kontaktus gan ar Tallinas, gan Viļņas muzeju, rudenī kopā ar Nacionālo kultūras centru plānota arī starptautiska konference par nemateriālo kultūras mantojumu.
– Cik daudz muzejā strādā darbinieku?
– Tas ir liels komandas darbs, ko, iespējams, no malas mūsu 87 hektāru lielajā teritorijā grūti pamanīt. Pamatā mums ir 70 darbinieki, ieskaitot abas lauku ekspozīcijas. Vasarā nāk talkā vēl kādi 20, jo cenšamies iespējami paplašināt eksponātēku pieejamību apmeklētājiem.
Pagājušajā gadā apmeklētāju skaita ziņā sasniedzām teju 2019. gada līmeni, tie bija aptuveni 110 tūkstoši, turklāt lielais tūrisms joprojām nav atjaunojies. Domāju, ka mūsu vietējie ļaudis ir atkal pamanījuši, ka Brīvdabas muzejs strādā. Ir bijuši kuriozi – mūs apmeklēja vietējie, tepat no Juglas, kuri līdz šim nebija zinājuši, ka te ir muzejs. Viss kārtībā, ne jau visiem viss jāzina!
– Par kādu vēstures posmu interesējas mūsu Brīvdabas muzejs? Kurš gadskaitlis uzskatāms par robežu, kad to vēl neuzskatāt par vēsturi?
– Muzeja vēsturiskais ietvars ir no 17. līdz 20. gadsimta pirmajai pusei. Sadaļa, ko arvien cenšamies paplašināt, ir tautas mūsdienu lietišķās mākslas kolekcija, mūsu krājumu eksperti un etnogrāfijas nodaļas darbinieki mēģina brīvdabas gadatirgos atlasīt labākos priekšmetus no labākajiem. Ar tiem ik gadu papildinām krājumus.
– Bet, piemēram, Tallinas Brīvdabas muzejā igauņi kā vēstures posmu tagad rekonstruējot arī padomju okupācijas laika silikātķieģeļu dzīvojamo ēku, arī to uzskatot par cienīgu atrasties muzejā.
– Jā, arī mēs esam apsprieduši dažādas idejas, bet ne Rīgas ekspozīcijā. To sadaļu, kas saistīta ar kolhozu vēsturi, tuvākajā nākotnē mēģināsim iedzīvināt mūsu lauku ekspozīcijā “Vēveri”, jo tieši tur bijuši kolhoza “Alauksts” pirmsākumi, un mums ir daudz izpētes materiālu, lai varētu izveidot ekspozīciju. Tieši “Vēveros” savulaik atradies kolhoza kantoris. No sava skatpunkta gan varu teikt, ka man šobrīd daudz būtiskāk ir sakārtot mūsu muzeja koka ēku mantojuma infrastruktūru. Proti – ārējos elektrotīklus, ūdensvadu, ugunsdrošības sistēmu, jo, kā jau minēju – šajā vietā infrastruktūras jautājumu risināšanai trīsdesmit gadus neviens nav licis pietiekamus resursus. Šobrīd tas viss jāveido no jauna, un tie ir milzīgi finansiāli ieguldījumi. Turklāt uzskatu, ka pati svarīgākā ir jaunās krājumu ēkas izbūve, jo bez tās nav iespējams saglabāt visus mūsu 153 tūkstošus krājuma priekšmetu. Tas viss ir koks un metāls, tikai daļa izvietota un redzama mūsu ekspozīcijās, bet arī pārējie krājuma priekšmeti jāuzglabā atbilstoši. Tā ir mana prioritāte. Ja tas netiek darīts, tad ir vienalga, kādi varētu būt tālejošie mērķi. Šobrīd strādājam pamatlietām, kas jāsakārto, un uzskatu, ka tikai pēc tam, kad nostiprināsim pamatus, uz tiem varēs būvēt citus stāvus.
– Ja pietiks finansējuma, cik ilgi muzejam vēl nāksies šos pamatus kārtot?
– Nedzīvojam ideālā pasaulē, kur varētu prognozēt izmaksas, turklāt neviens nevar paredzēt, kas kurā brīdī valstī būs vissvarīgākais. Mans plāns būtu sākt darbus ne vēlāk kā divu gadu laikā. Krājuma būvei, protams, vispirms ir metu konkurss, tad projektēšana, paralēli tam – finansējuma saskaņošana… Bez dokumentācijas jau nekas nevar notikt, visam jābūt sakārtotam, vismaz provizoriski aprēķinātam. Tie ir lieli ilgtermiņa ieguldījumi, un tas, cik ātri spēsim ko izdarīt, būs atkarīgs gan no mūsu uzņēmības, gan mūsu politiķu gribas un valsts resursu spējām. Nākamajā gadā muzejam ir simt gadu jubileja, kopš brīža, kad 1924. gadā tika pieņemts lēmums par Brīvās dabas muzeja ierīkošanas uzsākšanu. 1928. gadā parādījās pirmās ēkas, un tad 1932. gadā muzejs tapa atvērts apmeklētājiem. Man ideālā pasaule būtu, ja mēs atbilstoši muzeja simtgadei beidzot ieguldītu tik daudz, lai būtu sakārtotas pamatlietas, un tad nākamā paaudze varētu darīt tālāko.
