Ar nepieradinātu pētniecības garu. Roterdamas festivāls pierāda – neatkarīgais kino ir dzīvs! 0
No 22. janvāra līdz 2. februārim Nīderlandē notika 49. Starptautiskais Roterdamas kino festivāls (IFFR). Tas pievēršas autorkino, neatkarīgajam, eksperimentālajam kino, kā arī dod platformu audiovizuālās kultūras tālākiem eksperimentiem, piemēram, nu jau vairākus gadus IFFR papildina arī virtuālās realitātes filmas.
IFFR pētniecisko garu papildina meklējumi citās formās, ieskaitot izstādes un tematiskās ballītes. Kā rāda skaitļi, IFFR ir gan starptautisku kino profesionāļu, gan skatītāju iemīļots festivāls, jo apvieno nepieradināto kino ar iespēju labi pavadīt laiku.
Apmeklējot tāda izmēra festivālus, visgrūtāk ir samierināties ar domu, ka visu tik un tā nepaspēsi: programmas apjoms ir tiešām plašs. Tā ir sadalīta četrās pamatsekcijās – “Gaišā nākotne” (“Bright future”), “Balsis” (“Voices”), “Dziļais fokuss” (“Deep Focus”) un “Skatpunkti” (“Perspectives”) –, un katra no tām piedāvā piecas līdz sešas apakšprogrammas, ieskaitot arī vairākas konkursa programmas.
Starp tām svarīgākā ir Tīģera konkursa programma –
pilnmetrāžas filmu konkurss, kurā šogad bija desmit filmas, kas festivālā piedzīvoja pasaules pirmizrādi. No šīs programmas vēlos pieminēt vienu – “Zvēri ķeras pie salmiņiem” (“Beasts Clawing at Straws”) – no Dienvidkorejas, kas ieguva žūrijas speciālbalvu.
Tā ir pārsteidzoša, neo noir žanra stilistikā ieturēta filma, kas neļauj atslābt teju divu stundu garumā.
Sākumā redzam, kā tiek atnesta soma un atstāta publiskā skapītī, filmas beigās no nu jau cita skapīša tā tiek izņemta un aiznesta prom. Somā ir ļoti liela naudas summa, un filma vēsta par tās ceļu no vienām rokām pie citām.
Katru reizi, kad skatītājiem liekas, ka nu jau stāsts ir skaidrs, tiek atklāta pavisam jauna un negaidīta dimensija, kas to atkal pārraksta.
Vēlos izcelt arī divas citas filmas, kuras, cerams, būs pieejamas kino skatītājiem arī ārpus festivāla.
Pirmā – Džošua un Bendžamina Safdi, presē sauktu par Safdi brāļiem, režisētā filma “Neapstrādātie dārgakmeņi” (“Uncut Gems”). Šī “Netflix” producētā filma sagādāja fantastisku un negaidītu lomu komiķim Ādamam Sandleram.
Tā pievēršas Hovardam Ratneram, ebrejam un juvelierim Ņujorkā, darbība notiek 2012. gadā, un skats salīdzinoši nesenā pagātnē ir pamats gan smiekliem (vai tiešām mode tik ātri noveco un vai tiešām cilvēki vēl pirms dažiem gadiem nēsāja tik šausmīgas drēbes?), gan viegli distancētai sajūtai starp skatītāju un filmu, kas ir svarīgi tās norisei.
Hovards ir parādā daudz naudas diezgan svarīgiem cilvēkiem, un viņa plāns naudas atgūšanai ir arvien riskantākas derības. Filma meistarīgi notur spriedzi un interesi, kamēr pilsēta (un brūkošā ģimenes dzīve) Hovardu arvien vairāk iedzen bezizejā.
Sandlers Hovarda lejupslīdi arvien lielākā ārprātā spēlē virtuozi un aizraujoši:
no viņa nav iespējams novērst acis. Viņa vienlaikus ir gan žēl, gan arī viņu gribas nosodīt par nepārdomātajām izvēlēm, un šī mētāšanās no vienas galējības otrā filmu padara par pārsteidzošu un varenu piedzīvojumu.
Personīgi man viens no festivāla galvenajiem kino piedzīvojumiem bija Beļģijas/Nīderlandes kopražojuma filma, absurda komēdija “Baskājainais imperators” (“The Barefoot Emperor”), ko režisējuši Pēters Brosens un Džesika Vudvorta un kas ir aptuvens turpinājums 2016. gada absurda komēdijai “Beļģu karalis” (“King of the Belgians”).
Filma stāsta par Beļģijas karali Nikolasu, kurš, būdams Stambulā, saņem ziņu, ka Beļģija iekšēju strīdu rezultātā ir sadalījusies, taču viņš dabas katastrofas dēļ nevar aizlidot mājās, lai apvienotu savu valsti.
Kopā ar saviem uzticamajiem palīgiem viņš uzsāk sarežģītu ceļu mājup caur Balkāniem un nonāk Sarajevā dienā, kad notiek 1914. gada notikumu inscenējums: teātra trupa ataino, kā Gavrila Princips nošāva Austrijas kroņprinci Franci Ferdinandu.
Beļģijas karalim nejauši tiek iešauts ausī, un viņš nokļūst pavisam ekstravagantā vietā –
kūrortā uz Horvātijas salas, kur 20. gadsimta otrajā pusē tikās diktatori ar slavenībām, un katram viesim tiek piešķirts tās vēsturiskās personas vārds, kuras istabā viņš mitinās. Tā Beļģijas karalis Nikolass kļūst par Brežņevu un ārstē savu traumu, pilnīgi izolēts no ārpasaules, kurā vienlaikus top “Nova Europa” – labēju spēku izkalkulēts veidojums, kas plāno pārņemt varu, kad Beļģijas sabrukuma dēļ sabrūk arī Eiropas Parlaments.
“Baskājainais imperators” ir pārliecinoša satīra bez cinisma par pašreizējo stāvokli Eiropā.
Tā vienlaikus liek smieties un rada jautājumus, kā arī veicina politiskas sarunas par kontinenta nākotni, un atliek tikai cerēt, ka šī filma nonāks arī uz ekrāniem Latvijā, jo filmas vieglais tonis un precīzie politiskie novērojumi veido pārsteidzoši dziļu mūsdienu Eiropas politikas analīzi.
Savukārt pārsteigums, kas atstāja vislielāko iespaidu, noteikti bija virtuālās realitātes filmu programmas, kas ir cita skatīšanās pieredze: uzliekot īpašās brilles un austiņas, šķietami esi kopā ar citiem skatītājiem, bet praktiski tikai viens pats savā galvā.
Virtuālā realitāte ir klāt, un tā kļūst arvien pārliecinošāka arī mākslinieciskā ziņā.
Bet jāsaka, ka vienlaikus arī neatkarīgā un eksperimentālā kino nākotne izskatās spoži: pasaulē joprojām top ļoti daudz interesanta, vērtīga un kvalitatīva kino, un IFFR par to joprojām liecina.
Uzziņai
Starptautiskais Roterdamas kino festivāls
• 2020. gadā tajā izrādīja 574 filmas, ieskaitot 145 pasaules pirmizrādes.
• Festivālu apmeklēja vairāk nekā 340 000 skatītāju, starp tiem – 2400 profesionāļu.
