Raivis Ušackis.
Raivis Ušackis.
Foto: Artis Drēziņš

Armijas kapteiņa stāsts: “Šo laiku topošie virsnieki ir krietnu soli priekšā mums” 21

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Laupītāji uz motocikliem mēģina apzagt garām ejošu sievieti, taču nelāgais nodoms viņiem tūlītēji atspēlējas 11
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 69
Kokteilis
Lielā Mēness ilūzija – nepalaidiet garām zemeņu pilnmēnesi 22. jūnijā, tas būs īpašs
Lasīt citas ziņas

Atvaļinātais Latvijas armijas kapteinis Raivis Ušackis uzrakstījis grāmatu “Uzspēlējam! Latvieša stāsts”, kurā atklāti, nopietni un draiski stāsta par savu dzīvi un Latvijas armiju.

Jums ir 45 gadi. Tāds stabils pusmūžs. Parasti jau cilvēks memuārus raksta vēlāk…

CITI ŠOBRĪD LASA

R. Ušackis: Ideja radās Afganistānā, kad tur viesojās Latvijas prezidents Zatlers, – tur bija spraigu notikumu virkne. Gribējās tos piefiksēt, tāpat to, kas bijis pirms tam. Vēl esmu iekrājis nedaudz naudas, kas nepieciešama, lai izdotu grāmatu. Vecumdienās naudas var nebūt. Neesmu saticis savus vectēvus, tēvam ceturtajā stadijā vēzis. Mēs visu ko varam plānot, bet dzīve bieži mūs aplauž. Gribas, lai bērniem paliek ne tikai veca mašīna, bet arī kāds emocionāls mantojums.

Jūsu grāmatu izlasīju vienā rāvienā. Varbūt neapstāsimies pie bērnības un jaunības – par katru no cilvēkiem varētu uzrakstīt romānu. Tiesa, man liekas, ka notikumi jūsu dzīves pirmajā pusē trakulību un piedzīvojumu ziņā ir krietni virs vidējā. Uzmanību pievērsīsim tām gaitām, kas saskaras ar sabiedrībā nozīmīgiem notikumiem.

Kā teicis dzejnieks Heinrihs Heine: kas dzīvē nav bijis traks, nav bijis arī gudrs… Redzu, ka tiem mierīgajiem no manas jaunības ir problēmas šobrīd, jo viņi tusē tagad. Es ar bērniem sportoju un citādi pavadu laiku, man ir aktīvs basketbolistu aģenta darbs, visu laiku esmu kopā ar jauniem cilvēkiem.

Vai nav bail, ka jūsu mazie bērni šo grāmatu izlasīs un uzzinās par savu tēvu arī visai delikātas lietas?

Sievai bail. Man svarīgi, ka tad, kad bērni atnāks pie mana kapa, viņi varēs pateikt: tēvs bija foršs vecis. Neesmu jau arī visus skeletus no skapja izvilcis. To varbūt izdarīšu, kad būs 80.

Savas gaitas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un pirmo saskari ar militārām lietām aprakstāt gaiši un, ja arī ko kritizējat, tad ar jautru ironiju, kaut gan Latvijas armija jau veidojās smagi.

Nesen biju akadēmijā. Mani pārsteidza, ka kadetu klubā brīvi stāv alkohols. Tas ir labi, jo tas audzina apziņu. Šai ziņā šo laiku topošie virsnieki ir krietnu soli priekšā mums, pagājušā gadsimta 90. gadu topošajiem virsniekiem. Mēs dzīvojām citā laikā ar citām niansēm, piemēram, prusakiem, bija visādas plūkšanās, vecākie kursi mūs apcēla. Bet mēs bijām ļoti vienoti, mainījāmies ar kurpēm un jakām, kad bija jāiet uz randiņiem.

Reklāma
Reklāma

No 220 cilvēkiem akadēmiju pabeidza 46. Lielākā daļa atbira sadzīves problēmu dēļ, nebija naudas, gribēja strādāt, stipendija bija 5–7 lati mēnesī. Bijām lieli patrioti, laimīgi, ka tikām pie jaunām formām un ieročiem. Sākumā jau militārās lietas man nemaz nepatika. Pirmie divi gadi bija traki. Vairākas reizes gribēju visu pamest. Paveicās ar vada komandieriem. Citos vados bija arī komandieri, kas visādi centās izkalpoties priekšniecībai.

Pēc studijām sākāt dienēt Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienestā. Labs karjeras sākums.

Gan tad, gan tagad Latvijas armijā par visu jācīnās pašam. Tiku, kur gribēju.

Un jau pirmajā dienesta dienā neaizgājāt uz dienestu, jo visu nakti bijāt svinējis kāda skaistumkonkursa karalienes kompānijā… Par to jau vajadzēja padzīt.

Mani saprata un piedeva. Es to novērtēju. Vairs nekad dzīvē neko tādu neatļāvos. Man dienests ļoti patika. Vienu no maniem draugiem savulaik izmeta no Policijas akadēmijas, jo viņš Vācijā bija nozadzis apakšbikses.

Viņš arī gribēja dienēt manā vienībā. Draugu vērtēja 15 cilvēku komisija. Viens virsnieks teica, ka tāds zaglis neesot vajadzīgs. Tad piecēlās apsardzes priekšnieks Eriņš un sacīja: “Es to džeku ņemu. Katrs no mums var kļūdīties. Dodu savas garantijas.” Viņš attaisnoja uzticību un joprojām dien.

Sargājot prezidentu un Saeimu, jums izdevās kļūt arī par “Misteru Tukumu”.

Zaudēju derībās un bija jātur vārds. Tas bija jauks pasākums. Zālē sēdēja divdesmit dienesta kolēģi uzvalkos un atbalstīja.

Grāmatā aprakstāt, kā tēlojāt jefiņu, lai nekļūtu par prezidentes Vairas Vīķes- Freibergas adjutantu.

Pirms tam biju Dānijā militāro policistu kursos. Dāņi teica: ja gribi būt kārtīgs virsnieks, tev jābrauc uz misiju. Armijā adjutanta dienests nav prestižs.

Kļuvāt par misijas komandieri gan Kosovā, gan pēc tam Afganistānā. Kāds ģenerālis pabīdīja?

To amatu jau neviens īsti negribēja. Amats jau skaļš, bet tas bija darbs ar papīriem un atskaitēm. Nebija reāls padoto skaits, ko komandēt, – tavi cilvēki izmētāti pa vairākām bāzēm, reālā dienestā padoti citiem. Nebija kā filmās, kad tev ir desmit bruņoti karavīri, kurus ved kaujā.

Protams, bija arī nopietnas situācijas, sprādzieni, bet frontālu kauju, pilsētu kauju nebija. Atceros, 2014. gadā jūs mani intervējāt un es runāju, ka nākotnē karš būs pilsētās. Tagad mēs to redzam Ukrainā.

Vairākkārt esat bijis arī ārzemju militārās mācībās, kur atlika laika arī atpūtai un arī meitenēm, kā var lasīt grāmatā.

Karavīrs jau nav katoļu mācītājs. Brīvajā laikā var darīt visu, ko likums atļauj. Ja meitene ir pilngadīga, kāpēc gan nevarētu ar viņu pavadīt nakti?

Grāmatā aprakstāt situāciju, kurā toreizējais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, tagadējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs norāda, ka jums nav kaut kas kārtībā ar galvu. Zinot Rinkēviča izturētību, vajadzēja nopietnu iemeslu, lai kaut ko tādu viņš teiktu.

Afganistānas pilsētā Herātā bija ievainots kāds latvietis, kurš bija citas misijas sastāvā. Man nemitīgi zvanīja armijas operatīvie dežuranti no Latvijas un prasīja par to. Teicu, ka nezinu, kas noticis, visi manas misijas latvieši ir bāzē. Neizturēju un savam seržantam pateicu: ja vēlreiz zvana no Latvijas, pasaki, lai “iet galīgi”.

Nu un tad piezvanīja valsts sekretārs, kuram seržants pateica: “Komandieris teica, lai jūs ejat galīgi!” Kad atgriezos no misijas, mani tad pie sevis arī izsauca valsts sekretārs.

Tas netraucēja piedalīties NATO Rīgas samitā.

Jā, kopā ar Rihardu Kozlovski atbildēju par drošības pasākumiem.

Un jums pat izdevās ASV prezidentam Bušam uzsist uz pleca.

Bija trīs slikti gulētas naktis. Snaudu ofisā uz grīdas. Tur reāli dzīvoju. Tā uzsišana ASV prezidentam bija tāda automātiska, jo tās dienas dzīvoju kā autopilotā.

Kāpēc atteicāties no Viestura ordeņa, ko jums gribēja iedot par NATO samitu?

Nejutos to nopelnījis. Vienkārši darīju savu darbu. Man ir daudz citu apbalvojumu, kurus jūtos nopelnījis.

Tā esot bijusi jūsu ideja: parādē Rīgas 11. novembra krastmalā prominenču tribīnes izvietot Daugavas pusē. Tur bija arī skandāliņš, jo neatļāvāt prominencēm ņemt līdzi tribīnēs bērnus.

Biju atbildīgs par to pasākumu. Tobrīd dienēju Drošības dienestā un man likās labi pamainīt vietu. Bet bērniem tribīnē vieta nebija paredzēta. Bija arī otrs skandāls – pie Brīvības pieminekļa. Sandrai Kalnietei nepatika rinda, kurā atrasties. Protams, man uzreiz sāka zvanīt pa telefonu “no augšas”. Bet es paliku pie sava.

Kāpēc aizgājāt no armijas?

Bija palikuši divi mēneši līdz majora pakāpei. Tas bija laiks, ka manu karavīru tiesāja par ieroču kontrabandu: no Afganistānas atvestām četrām patronām un pistoles aptveri. Sapratu, ka sistēma neaizstāv savējos. Es karavīru aizstāvēju. Kad esi armijā, tad jau nevari bļaut. Mans mērķis bija kļūt par militāro atašeju.

Nebijāt uzticams sistēmai. Tagad jau var atklāt, ka tieši jūs man pateicāt, ka Ādažu militārajā bāzē nav zobārsta. Armijas iekšienē to nevarējāt panākt. “Latvijas Avīze” par to uzrakstīja un pēc pāris nedēļām zobārsts atradās. Atceros, ka ģenerālis ļoti gribēja uzzināt, kurš noplūdinājis man informāciju.

Nepiekrītu par neuzticību. Esmu ļoti uzticams sistēmai. Ar jūsu palīdzību atrisināju armijas problēmu. Vai esmu kādreiz jums noplūdinājis informāciju, kas var kaitēt Latvijas valstij un armijai? Tomēr saprotu, ka īsti parocīgs armijai nebiju ar savām iniciatīvām.

Tagad daudz runā par militāro dienestu. Kāds ir jūsu redzējums par to?

Savulaik, kad Raimonds Bergmanis bija aizsardzības ministrs, teicu viņam, ka augstskolās vajag ieviest militāro apmācību, viņš atbildēja, ka tas nebūs politiski populārs lēmums. Mana doma bija tāda: ja studē par valsts naudu, tev jābūt pienākumam pret valsti, tev jāstājas Zemessardzē. Ja to negribi, studē par savu naudu. Nākamā ideja bija: ja esi valsts ierēdnis, tev jābūt piesaistītam militāram dienestam.

Tu vari par valsts naudu iziet apmācības, būt rezervē vai Zemessardzē un kara gadījumā tev nebūs iespēju “notīt makšķeres”. Tev jābūt lojālam valstij, jo valsts tev dod darbu. Privātā biznesā strādājošos piesaistīt grūtāk: šodien tu esi Latvijā, rīt lasi gurķus Anglijā. Šobrīd armijā šausminās par plānoto obligāto dienestu: lielu daļu no tiem, kas to izies, nevarēs vajadzības gadījumā pa pasauli saganīt. Tā būs valsts naudas izšķērdēšana.

Negribētos interviju beigt uz negatīvas nots.

Latvijas armijā ir ļoti profesionāli, zinoši un izglītoti karavīri. Politiķiem vajag ar viņiem runāt un ieklausīties viņos.


Fragmenti no Raivja Ušacka grāmatas “Uzspēlējam! Latvieša stāsts”.

* “Runājot par mūsu pasniedzējiem: vairākas nodarbības vadīja erudīti un harismātiski speciālisti. Voldemārs Veics, dažādu grāmatu autors, pārraudzīja galda kultūras iemācīšanu. Kalvāna kungs pasniedza retoriku, atskaņojot Latvijas Radio uzkrāto materiālu ar dažādu pasaules līderu runām. Klausījāmies Fidelu Kastro, Fransuā Miterānu, Josifu Staļinu, Vladimiru Ļeņinu. Ne tik būtisks bija šo personu sakāmā saturs un politiskā ideoloģija, cik intonācija un runas tembrs. Dzeju un saskarsmes kultūru pasniedza Vitauts Ļūdēns, kurš, būdams dzejnieks, mēdza izteikt iedvesmojošus vārdus: “Šeit, Aizsardzības akadēmijā, ir īsti vīri – mūsu nākotnes lepnums!” Sagadījās, ka šo teikumu sadzirdēja Guntis Geibaks, lektors ar doktora grādu, kurš visas auditorijas priekšā oponēja: “Kas viņi par vīriem, ja par piečuku tirgo norīkojumu?! Par piečuku, Ļūdēna kungs, par piečuku!” Geibaks norādīja uz faktu, ka atsevišķi kadeti apmaiņā pret naudu bija gatavi samainīt sev atvēlēto dežūras laiku – tātad kaut kādā mērā uzpērkami.”

* “Nevar nepieminēt kapteini Neiju, šaušanas pasniedzēju, jeb, precīzāk sakot, viņa izdomāto salīdzinājumu: “Ja aizšaujat garām vienu lodi, tas ir tā, it kā pret sienu sadauzītu vienu aliņu.” Viens aliņš = viena lode.”

* “Biežo sūdzību dēļ rektors aicināja ēdnīcas priekšnieku uz paskaidrojumu sniegšanu visas akadēmijas priekšā. Ēdnīcas pārvaldnieks varēja tikai bubināt grūti saprotamā valodā ar latgaļu akcentu: “Mēs ņezinām – tie prusaki pāāāri ierindas laukumam ņāk. Mēs jau viņus iņdējam, bet šie no Poļicijas akadēmijas rāpo atpakaļ.”.”

* “Pēc Kadagas viena no prakses vietām bija Kurzemes pusē, Zvārdes poligonā, kurā nometni vadījām Kurzemes jaunsargiem. Man radās ideja par melleņu lasīšanas sacensībām starp jaunsargu grupām, kā balvu apsolot melleņu pudiņu nometnes noslēgumā. Taču savāktās ogas mēs realizējām vietējā Saldus tirgū. Vairāk nekā desmit gadus vēlāk, kad mani apstādināja ceļu policija, viens no vīriem vīpsnāja: “Komandieri, kur mans melleņu pudiņš?!”.”

* “Reiz Balvu futbola turnīrā iepazinos ar meiteni. Norunājām, ka tuvākajā darbadienā piecos vakarā viņa piezvanīs pa dienesta telefona numuru. Izdzirdot iezvanāmies telefonu, līdz ar klausules pacelšanu meitenes sasmīdināšanai nospēlēju iestudēto joku: “Piena kombināts klausās! Kādu pienu vēlaties?” Pretī atskanēja nevis gaidītā sievietes, bet dienesta komandiera rupjā balss: “Kas tās par muļķībām! Leitnanta kungs, fiksi pie manis!”.”

* “Lai arī daudzi ar prieku ieņemtu šo pozīciju – būt prezidentes uzticības persona –, es šo interviju neuztvēru nopietni. Manā apziņā uz palikšanu bija nogulsnējusies pārliecība, ka jāiet pretī sapnim par starptautisko misiju, tāpēc adjutanta darbs šo plānu aizkavētu. Pārrunās nolēmu tēlot muļķi, jo citu ideju man nebija, kā izvairīties no šī amata. Tomēr bija jānospēlē muļķis kārtīgi. Vairai stāstīju, ka esmu no laukiem; ka man ir grūtības savirknēt sakarīgu teikumu angļu valodā utt. Laikam izdevās, jo pēc pārrunām Vaira Vīķe-Freiberga esot zvanījusi manam priekšniekam ar pārmetumiem: “Kāpēc atsūtījāt tādu jefiņu?!”.”

* “Tad piepeši izdzirdēju nepārprotami sev, Latvijas pārstāvim, veltītu jautājumu: vai Latvija ir gatava nodrošināt Kosovu ar mediķiem? Pāris sekundēs nospriedu, ka mazāko ļaunumu sagādās piekrišana, tādēļ vientiesīgi teicu: “Jā!” Visi sāka aplaudēt. Sapratu, ka īsti nav kaut kas kārtībā, ja reiz viens vārds izraisīja tādu reakciju. Sazinājos ar Rīgu, angļu valodā nolasīju tēmu, par kuru Latvijas vārdā sniedzu piekrišanu. Otrā galā man uzbrēca: “Idiņ, tie taču ir trīs miljoni no valsts budžeta!”.”

* “Nebūdami aprīkoti ar pienācīgu ekipējumu darbam nemiera zonā, sacepos ne pa jokam. Vecie virsnieki tādā momentā visdrīzāk klusētu, jo apdomātu, kā tas ietekmētu turpmāko karjeru, kamēr trakajiem laikam ir mazliet citādāka pieeja. Par spīti tam, ka biju jauns virsnieks, kam nesen apritējusi 27. jubileja, nekautrējos riskēt, lai iestātos par saviem karavīriem. Savā ziņojumā tā brīža aizsardzības ministram Atim Slakterim un Bruņoto spēku komandierim, admirālim Gaidim Andrejam Zeibotam uzdrīkstējos ierakstīt armijai netipiski agresīvu rekomendāciju: labāk tad atsūtiet mums lokus un bultas! Vēlāk no Rīgas štāba nāca ziņas, ka Zeibots, lasot manu ziņojumu, neesot taupījis lamuvārdus.”

* Uzgaidāmajā telpā ar nopietnu seju sagaidīja sekretāre, ievedot plašā kabinetā. Telpā ienākot Rinkēvičam, cēlos kājās un salutēju – kā jau militārai personai pienākas. “Sēdies. Esmu civilais,” relaksētā intonācijā bilda valsts sekretārs. Tuvāko minūti Rinkēvičs klusēja un pētīja mani. Arī es neko neteicu, līdz neizturēju un vaicāju, vai šis grasās ko teikt. “Jā, teikšu gan. Vēlos saprast – vai tev ar galvu viss kārtībā? Varbūt ir kāda trauma?” “Izklausās, ka jūs uzdodaties par dakteri. Tad arī veiciet slēdzienu par pacienta veselību,” atbildēju. Rinkēvičs draudzīgos smieklos nokrekšķinājās, uzreiz neko neatbildot. Vēl pēc vienas klusuma pusminūtes viņš vaicāja: “Cik ilgi šādi sēdēsim?” Ar to arī tikšanās bija galā.”

* “Militārā tribīne ir domāta, lai tajā uzturētos tikai faktiskās valsts amatpersonas – bez izņēmumiem. To arī liku saprast amatpersonām, kuras pretī sacēla viesuli ar pretenzijām. Labi iepazītais Edgars Rinkēvičs, kurš kaut ar humoru, bet vienreiz jau bija apšaubījis manu veselo saprātu, nu vairs to nedomāja kā joku: “Tu esi jucis! Pat prezidents Zatlers lika, lai tribīnēs laiž iekšā vismaz ministru bērnus.” Atbildēju: “Nē, nelaidīsim iekšā nevienu, kam tur nav paredzēts būt. Likums paredz, ka tribīnē bērniem nav jāuzturas, izņemot prezidenta atvases, ja tādas ir.”.”

* “Latvijas 90. gadadienas atzīmēšanas laikā bija vēl kāda konfrontācija. Pasākumā pie Brīvības pieminekļa deputāte Sandra Kalniete sāka dzelt virsū protokola meitenēm: “Kāpēc mums jāstāv desmitajā rindā?” Skaidrojums elementārs: protokols paredz, ka centrālās vietas pienākas ārvalstu militārajiem atašejiem, bet Saeimas deputātiem – vietas aiz tiem.

Turklāt ne jau protokola meitenes vainīgas, viņas pedantiski veica savus darba pienākumus. Gāju klāt. “Kalnietes kundze, jūs atrodaties tuvāk tautai, tā ka šodien jums ir vieta desmitajā rindā. To jums saka kapteinis Ušackis. Ir jautājumi? Nav jautājumu,” secināju un devos prom. Pēc divām minūtēm mobilā telefona displejā rādījās neatbildēti zvani no aizsardzības ministra un valsts sekretāra.

Abus interesēja viens temats – kas par problēmām ar Kalnieti? “Nav nekādu problēmu, tikai žurnālisti interesējas, kāpēc Kalnietes kundzei tik neērti stāvēt desmitajā rindā,” izskaidroju. Īsā laikā, saskaroties divos pasākumos ar to pašu situāciju, guvu priekšstatu par tā brīža Latvijas politiskās elites sabojātību, kas negribīgi saplūda ar tautu, lai gan pēc definīcijas tas būtu fundamentāls tautas kalpa uzdevums.”.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.