Pagasta pārvaldes vadītāja Ilze Paia un šoferis Viktors Boroduška lepojas ar pašiem savu ugunsdzēsēju mašīnu, bet vēl priecīgāki būtu, ja līdz ar pandēmiju beigtos putekļi un dubļi ceļā uz pilsētu.
Pagasta pārvaldes vadītāja Ilze Paia un šoferis Viktors Boroduška lepojas ar pašiem savu ugunsdzēsēju mašīnu, bet vēl priecīgāki būtu, ja līdz ar pandēmiju beigtos putekļi un dubļi ceļā uz pilsētu.
Foto: Artis Drēziņš

Darba pilnas rokas, maskas arī baznīcā un gaidas gan pēc “Dzintara” produkcijas, gan kultūras! Speciālreportāža no Liepnas republikas 0

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
“Kad esi ko parādā VID, atgādinājumi nāk nemitīgi, bet, ja esi strādājošs pensionārs, neviens neatgādina…” Iveta par pensionāru iespējām saņemt pārrēķinu
Kokteilis
Auns – Minhene, Lauva – Parīze: kuru Eiropas pilsētu vajadzētu apmeklēt tavai zodiaka zīmei 19
Mājas
Vārītus rīsus nedrīkst uzglabāt ilgāk par vienu dienu! 10 bieži pieļautas kļūdas gatavojot, kas var izraisīt saindēšanos ar pārtiku
Lasīt citas ziņas

Liepna ir izteikti latvisks pagasts pie Krievijas robežas. Politiski un saimnieciski atrodas Vidzemē, jo ir Alūksnes novadā, pašā malā, bet nav Malēnija. Kultūrvēsturiskā karte rāda – Latgale.

“Esmu čangals, latgaļi sākas lejup uz dienvidaustrumiem aiz meža, Viļakas novada Žīguros,” man lepni saka Liepnas pagasta pārvaldes saimnieks Eduards Voilaks.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Šejienes ļaudis izsenis sevi saukuši par čangaļiem: jā, mēs laužam vārdus kā malēnieši, bet darām to mīkstāk, ar latgaļu piesitienu. Neesat jau pirmais, kas nezina, kurp atbraucis… Ja ir šaubas, tad sakām vienkārši: esiet sveicināti Liepnas republikā!” smaidot piebilst Liepnas Tautas nama vadītāja Lienīte Trivole. Bet mans mērķis nav skaidrot etnogrāfiju, bet gan palūkot, kā Liepnas ļaudis dzīvo šajā trakajā pandēmijas laikā.

Sakritība, bet, kad viesojos Liepnā, pirmā darbdiena pēc ilgstošas prombūtnes bija Liepnas pagasta pārvaldes vadītājai Ilzei Paiai: vīruss viņu bija ķēris smagi, bet nu vesela.

Vēl viena pārvaldes darbiniece izslimojusi vieglāk, bet 63 gadus vecajam saimniekam E. Voilakam slimība kaitējusi tikai tik daudz, ka uz laiku atņēmusi ožu: “Dzenu bārdu, ņemu odekolonu, bet tas kā ūdens…”

Ziņu par letālām sekām pagastā I. Paiai nav, vien Neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas redz biežāk braukājam. Tātad vīruss nokļuvis arī Liepnas pagastā, kur dzīvo 750 cilvēku. Kopš pandēmijas sākuma tur bijuši astoņi saslimšanas gadījumi: pirmie vasarā, pēdējie šogad janvārī un februārī.

Krievijas robeža drošībā

Pa kreisi – Krievija, pa labi – Latvija. Robežsargs Mārtiņš Kalnejs teic: “Robeža drošībā, pandēmijas sekas nejūtam.”
Foto: Artis Drēziņš

Liepnas pagasts nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas Savienības un NATO robežpagasts ar Krieviju. Kaimiņvalstī tagad nemierīgāk kā parasti, arī pati Krievijas vara arvien vairāk konfrontējas ar Rietumu pasauli. Uz robežas nemieru un pandēmijas sekas nejūt.

Vienīgais ceļš, kas pagastā ved uz Latvijas–Krievijas robežu, izbeidzas Latvijas pusē Bērziņu robežapsardzības punktā. Savulaik Krievija gribējusi veidot līdzīgu punktu arī no savas puses, bet gribēšana izpalikusi. Līdz ar to Bērziņu 27 robežsargu galvenais uzdevums ir rūpēties par sev atvēlētiem robežas 22 kilometriem, daļa no kuriem ir no mūsu puses nožogota ar dzeloņ­stiepļu žogu, daļa – vien ar kontroles joslu un brīdinājuma zīmēm.

Pēdējo reizi indikācijas, ka kāds mēģinājis nelegāli šķērsot robežu, bijušas 2019. gadā. Kulminācija nelegālu akcīzes preču un cilvēku pārvietošanai pāri robežai bijusi 2015. un 2016. gadā. Tur arī risinājušies galvenie notikumi, par ko stāsta Ivara Zviedra dokumentālā filma “Valkātājs”.

Reklāma
Reklāma

Bērziņu nodaļas priekšnieka vietnieks majors Mārtiņš Kalnejs, kas man laipni izrāda robežu, vadīja filmas varoņa Gata Pamila-Pamiljāņa noķeršanu. “Bija baigais kadrs: it kā gāja sēņot, bet veda sev līdzi vjetnamiešus. Ceru, ka ar šo nodarbi vairs nemēģinās nodarboties,” saka M. Kalnejs, kurš pats Krievijā bijis vienreiz mūžā un to pašu reizi 100 metru attālumā turpat Bērziņu mežā darba darīšanās.

Vienīgā cilvēku kustība pāri robežai Bērziņos bijusi, kad pirms pandēmijas ar Krievijas kolēģiem Latvijas robežpunkta ēkā rīkojuši kopīgas mācības un domu apmaiņu. Tagad krievu robežsargi reti nostaigā garām gar savu pusi un komunikācija notiek neklātienē.

No Latvijas puses tuvākā apdzīvojamā māja ir divu kilometru attālumā. Viens vienīgs mežs un purvi. Bez speciālas atļaujas pierobežas joslā (tā ir ne tālāk kā divus kilometrus no robežas) no valsts nozīmes ceļa, kas ved uz Bērziņiem, nobraukt vai noiet nevar.

Atļauju var iegūt, to pamatojot ar vēlmi ogot, sēņot, medīt vai apmeklēt kādu konkrētu objektu. Šādas iespējas parasti izmanto vietējie. Tā legāli var nokļūt pat līdz 12 metru attālumam līdz Krievijai. Tiesa, gluži automātiski šādas iespējas tomēr nedod, piemēram, kaimiņpagasta iedzīvotājam par spiegošanu Krievijas labā notiesātajam un sodu izcietušajam Jurijam Stilvem, par ko savulaik rakstījām, robežsardze šādu atļauju atteica izsniegt sodāmības dēļ.

Koronavīruss robežsargu rindas vismaz Bērziņu posteni neesot paretinājis.

Netiek vairs pie Krievijas lētās degvielas

Gati Pamilu-Pamiljāni uz brīdi satieku pie zemnieka Mārtiņa Jelnieka, kur viņš senas pazīšanās vārdā guvis pajumti pēc nesenās iznākšanas no cietuma un jūtas tīri omulīgi. Mārtiņš atmet ar roku: “Gan jau atkal kur aizklīdīs… Patīk jau viņam staigāt.”

Zemniekam Mārtiņam Jelniekam darbs darba galā: ne pašam, ne bullim Almutam par pandēmiju raižu nav, žēl tikai, ka robeža ciet un nevar aizbraukt uz Krieviju pēc lētākas degvielas.
Foto: Artis Drēziņš

Pašam Mārtiņam darba pilnas rokas: nav laika domāt ne par klaiņošanu, ne pandēmiju. 50 hektāri zemes, 40 gaļas liellopi, 80 bišu saimes. Darbs no rīta līdz vakaram un bieži līdz vēlai naktij garantēts. Cenas teļiem labas – ap trīs eiro kilogramā, tāpat medum – trīs litru burku atdod par 20 eiro.

Atšķirībā no robežsardzes majora zemnieks Krieviju apmeklējis bieži. Pirms pandēmijas caur kaimiņu pagastu reizi nedēļā, kā likumi ļaujot, braucis uz 21 km attālo Krievijas miestu Lauriem pēc divreiz lētākas degvielas, trešdaļu lētākiem būvmateriāliem un konfektēm bērniem dažādībai. Tagad nākas mērot ceļu uz Alūksni vai Balviem, kas divreiz tālāk. Citādi Krievija viņam bijusi nebijusi…

Starp citu, Krievijas radiostacijas Liepnā neķer, bet mūsu pašu Latvijas Radio programmas var dzirdēt labi. Mobilie sakari normāli.

Arī mācītājs maskā

Foto: Artis Drēziņš

Tā nu sanāca, ka no lopiem dodos uz baznīcu. Paldies Liepnas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzei un mācītājam Magnusam Bengtsonam, ka svētdienas pievakari Liepnā varēju pavadīt garīgās noskaņās. Baznīcēni gan kopā bijām tikai seši, bet vienalga bija svētīgi ieklausīties Dievvārdos un sajust pārpasaulīgas noskaņas no laukakmeņiem celtajā baznīcā.

Kā zināms, dievkalpojumi pandēmijas laikā ir atļauti, ievērojot stingrus priekšrakstus attiecībā uz masku lietošanu, higiēnu, attālumiem vienam no otra. Mācītājam un dievgaldam drīkst tuvoties tikai pa vienam.

Mācītājs Magnuss Bengtsons vada dievkalpojumu Liepnas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
Foto: Artis Drēziņš

M. Bengtsons draudzi mierināja, sakot, ka nevajag uztraukties: Dievam ir kontrole pār koronavīrusu. Par pandēmijas cēloņiem viņš teic: tā notiek, kad cilvēks sāk pielūgt naudu, bet cilvēciskās vērtības bīda arvien zemāk un zemāk. Dievkalpojums ilga stundu. Plašāka saruna ar zviedru izcelsmes mācītāju M. Bengtsonu kādā no nākamajiem “Latvijas Avīzes” numuriem.

Skolēniem labāk palikt mājās

Ja kāds baznīcēns vēl varēja aizbildināties ar bailēm no pandēmijas un lielo aukstumu (baznīca tehnisku iemeslu dēļ pagaidām nav apkurināma), tad Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolas 84 skolēniem un 16 skolotājiem nav izvēles. Ja veseli, tad jāmācās un jāstrādā.

Skolu neviens nav atcēlis, un tā nav brīvprātīga lieta. Skolēni mācās attālināti, skolotāji var izvēlēties vadīt stundu vai nu no klases, vai no mājām. Piemēram, literatūras skolotājam nav lielu problēmu sēdēt mājās, bet fizikas un ķīmijas skolotājam jau sarežģītāk aprīkojuma dēļ.

Direktore Ilona Kazimirjonoka uzskata, ka pašreizējos apstākļos, kaut arī pagastā saslimušo nav daudz, attālinātas mācības ir labākais variants un skolēnus dzīt uz skolu pagaidām nevajadzētu.

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati par inficēšanos arī liecina, ka Alūksnes novads nebūs to pašvaldību skaitā, kur nākamnedēļ mazajiem skolēniem varētu notikt klātienes mācības, – 14 dienu kumulatīvais saslimstības rādītājs uz 100 000 iedzīvotājiem Alūksnes novadā ir augsts, proti, vidēji 1008 uz 100 000 iedzīvotājiem, ierindojot reģionu 12. vietā sarakstā, kur sarindoti novadi ar augstāko saslimstības rādītāju Latvijā. Divu nedēļu laikā līdz 17. februārim novadā kopā reģistrēti 140 ar Covid-19 saslimušie (Alūksnes novada kopējais iedzīvotāju skaits ir ap 14 tūkstošiem, un, izmantojot šos skaitļus – iedzīvotāju skaitu novadā un divās nedēļās reģistrēto inficēto skaitu –, tiek arī aprēķināts vidējais rādītājs uz 100 000 iedzīvotājiem).

“Netālajā Mālupes pansionātā ļaudis saslima ar koronavīrusu, bet tur mūsu bērniem vecāki strādā, tātad ir kontaktpersonas. Cilvēku šeit maz, rads rada galā – tas vīrusam patīk. Nemaz nevajag lielveikala drūzmu. Tāpēc labāk palikt mājās. Kā es skolēniem saku: nevari mainīt apstākļus, maini domas par to!

Visi skolēni tehniski ir nodrošināti. Izmantojam arī valdības piešķirtos četrus datorus un trīs telefonus, vēl četrus datorus paņēmām no datorklases un nodevām skolēnu rīcībā,” stāsta direktore.

Stunda Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolā. Vienā datora pusē skolotāja Ilona Kazimirjonoka, otrā – 4. un 5. klase.
Foto: Artis Drēziņš
Stunda Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolā. Vienā datora pusē skolotāja Ilona Kazimirjonoka, otrā – 4. un 5. klase.
Foto: Artis Drēziņš

Pēc brīža 4. un 5. klasei sākās informātikas stunda un es redzu, kā I. Kazimirjonokas datorekrānā “sabirst” bērni, lai iepazītos ar “PowerPoint” programmu. Vieglāk strādāt, ja skolēniem ir datori, taču, izmantojot dažādas programmas, var tikt galā arī ar telefoniem. Arī tā tiek apgūtas prasmes. Citādi ir ar deviņiem skolas speciālajiem bērniem, kuri mācās ar papīru palīdzību. Lai nekontaktētos, skolotāji darba uzdevumus ieliek šo bērnu māju pasta kastītēs. Kad uzdevumi izpildīti, tie nokļūst skolotāju pasta kastītēs.

Kā ir strādāt pandēmijas apstākļos? Direktore slavē skolotājus, kuriem nav bijis problēmu apgūt modernas tehnoloģijas, jo skolotāji taču visu mūžu pieraduši mācīties. Viens otrs skolēns gan jaunos apstākļus izmantojis, lai paslinkotu, taču ir arī pretēji piemēri.

“Pašā sākumā jau reizēm gāja jautri. Pirmkārt, jau vajadzēja ieviest kārtību attālinātajās stundās: nevar čatot savā starpā, “izslēgt” skolotāju. Tāpat bērni iedomājušies, ka ir gudrāki par skolotājiem tehnoloģiju ziņā, piemēram, mānījās, ka nevar sazināties, atvērt elektronisko pastu.

Bet skolotājs no sava datora labi redz, ka gan sazināties var, gan pastu cilvēks sen atvēris… Tāpēc kā attālināto mācību mīnusus redzu, ka reizēm pieklibo pašdisciplīna, jo uz skolu taču nav jāiet – sēdi mājās un tad jau visu ko var sagudrot, lai paslinkotu. Grūtāk ir tiem, kam galvenā ir redzes atmiņa. Klātienē skolotājs labāk sajūt, vai bērni ir sapratuši uzdoto vai nav: acu kontaktam klasē tomēr ir liela nozīme,” stāsta direktore.

Gaida “Dzintara” produkciju

“Cilvēki nečīkst, ne­spurojas pretim pandēmijas ierobežojumiem, klausa un ievēro visu, ko valdība liek,” teic Liepnas pagasta pārvaldes vadītāja Ilze Paia. To novēroju arī pats, ieejot divos pagasta centra veikalos. Ļaudis akurāti lieto maskas, bet pasta telpā vispār var iet iekšā tikai pa vienam – es samainos ar kundzi, kas tikko nopirkusi “Latvijas Avīzi”.

Ar pasta nodaļas vadītāju Anitu Eglīti sarunājos dažas minūtes, jo uz ielas jau veidojas rinda. Uzslavēju par moderno iekārtojumu, gaumīgu preču klāstu, paužu prieku, ka neredzu vairs lēto “Trīskārtīgo odekolonu”, kas agrāk neiztrūkstoši bija lauku pas­ta nodaļu sortimentā un ko zināma publika bija iemanījusies arī dzert.

A. Eglīte manu prieku gan nedala: “Diez vai pie mums to dzēra. Daudzas tantes “Trīskārtīgo odekolonu” lietoja, izšķīdinot tajā analgīna tableti, un rīvēja sāpošās vietas. Cilvēki prasa arī citu “Dzintara” produkciju – smaržas, krēmus, jo bija pie tās pieraduši. Tā bija arī kvalitatīva un lēta, tā ka gaidām, kad tiks atjaunota šīs produkcijas ražošana.”

Pasts pagastā neapšaubāmi palīdz uzturēt dzīvību. Liepnas pagastā bija paredzēts to slēgt līdzīgi kā citviet laukos, bet pašvaldībai izdevies to nosargāt. Bez ierastajiem pasta pakalpojumiem tur cilvēki var saņemt arī pensijas.

Izliet sveces “zūmā”

Gaiša ēka tiešā un pārnestā nozīmē ir Liepnas Tautas nams. Savulaik ēka celta kā skola pēc Kārļa Ulmaņa rīkojuma, Otrā pasaules kara laikā kalpojusi par karavīru lazareti un sabumbota, bet 1946. gadā uz tā pamatiem atvesta un uzslieta Franciskopoles muižas ēka. Līdz pandēmijai Tautas namā ritējusi rosīga dzīve vairākiem deju un dziesmu ansambļiem, teātra trupai un rokdarbu pulciņiem, rīkoti dažādi pasākumi. Tagad – cik nu var neklātienē.

Foto: Artis Drēziņš

“Nav te ģerevņa un tumsonība, ir gan elektrība, gan internets, bet jūs jau zināt, ka kultūras dzīvei vajag klātesamību,” mani nepārsteidz Tautas nama vadītāja Lienīte Trivole.

Esot gan vairāk laika pārcilāt arhīvus, apkopot idejas un informāciju, domāt par pasākumiem, kad pandēmija būs aiz muguras. Tagad darot, ko varot, neklātienē, piemēram, attālināti ar datoru starpniecību pat dekoratīvas sveces lējuši, valsts svētkos nacionālās krāsās izgaismojuši veco kurtuves skursteni, veido brīvdabas instalācijas, rada kultūras aktivitātes sociālajos tīklos.

“Bet cilvēki gados ne visi dzīvo “vatsapos” un “zūmos”, dažs atnāk un nobirdina asaru pie Tautas nama durvīm, jo nav nekā no kultūras. Un jaunajiem jau arī tā nemaz nepatīk visu laiku dzīvot telefonā vai datorā.

Starp citu, balsis dziedāšanas mēģinājumos, lai kādas būtu pro­grammas, datorā skan slikti,” saka vadītāja. “Kultūru mēs noturēsim paši, bet visu cilvēku vārdā gribētu varai lūgt vienu praktisku lietu pēc pandēmijas – asfaltu, jo uz pilsētu var aizbraukt tikai pa zemes ceļu. Tagad meklējam vadītāju jauniešu deju kolektīvam, bet neviens negrib pie mums braukt, jo kurš gan tagad grib dzīvot vienos putekļos un dubļos.”

Pagasta pārvaldes vadītāja apstiprina: asfaltu patiešām cilvēkiem vajag un viņi to sen pelnījuši. Tā būšot viņas lielā cīņa. Novadā neesot neviena cita pagasta centra, no kurienes uz pilsētu nevar aizbraukt pa asfaltu. Līdz Alūksnei zemes ceļš ir 22 km, Balviem – 15, Jaunalūksnes–Pededzes šosejai – 12 kilometri.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.