“Muzicēšana Latvijā rada mīlestības un siltuma sajūtu.” Saruna ar talantīgo diriģentu Jāni Liepiņu 1
Santa Sergejeva, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pašmāju jaunajam un talantīgajam diriģentam, Manheimas Nacionālā teātra pirmajam kapelmeistaram Jānim Liepiņam pēc ilgāka pārtraukuma šovasar bija divas lielas muzikālas satikšanās ar Latvijas publiku.
Taču vēl atelpas mirklis ģimenes lauku mājās, un diriģents atgriezīsies Manheimā. Nākamā sezona viņam solās būt gana spraiga, jo jādiriģē 62 izrādes.
Šodien Rīgas Domā diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā izskanēs pirmā no divām orķestra “Rīga” šīs vasaras klasiskās mūzikas programmām “Bahs, Brukners, Britens”.
4. augustā ērģeļmūzikas festivālā “Rīgas Doms” diriģējāt Latvijas Radio kori. Teicāt, ka ļoti gaidāt šo uzstāšanos, jo koncerta programma ir īpaša un jūs pirmo reizi tikāties ar dažiem komponistu skaņdarbiem. Koncertā skanēja Georga Pelēča “Te Deum”, Jēkaba Jančevska “O lux beata”, Ērika Ešenvalda “Es rakstu”, kā arī Andreja Selicka “Dzīvība”. Vai guvāt emocionālu piepildījumu un gandarījumu?
J. Liepiņš: Jā, manuprāt, bija ļoti īpaša atmosfēra. Es jau arī Latvijas Radio korim pēc ģenerālmēģinājuma teicu, ka nevaru vien sagaidīt mirkli, kad varēsim koncertēt, un, manuprāt, viss izdevās lieliski.
Latvijas Radio korim ir fantastisks kolektīvs, viņi muzicēja brīnišķīgi, un skanējums bija lielisks. Viņi ļoti filigrāni sekoja līdzi visām manām pat vismazākajām muzikālajām iegribām.
Tā ir patīkama sajūta, muzicēt kopā ar tik labu kolektīvu, un Doma baznīcas atmosfēra to vēl vairāk pastiprināja. Es ļoti izbaudīju šo procesu, un, manuprāt, arī publikai patika koncerts.
Daudzi Latvijas mūziķi pēc pandēmijas, atgriežoties uz skatuves un muzicējot saviem klausītājiem, ir atzinuši, ka cilvēki kļuvuši atsaucīgāki, sirsnīgāki un neslēpj emocijas, lai pateiktos par muzikālajiem priekšnesumiem. Iespējams, klausītāji pēc lielās klusuma un pārdomu pauzes, ko radīja Covid-19 ierobežojumi, vēl vairāk novērtē kultūras un mākslas baudījumu.
Aizvadītajā sezonā, strādājot Vācijā, biju novērojis, ka skatītāji vēl skaļāk un emocionāli krāšņāk pauž savas emocijas.
Skaidrs, ka skatītāju zālē ierobežojumu dēļ nav atļauta pilnā kapacitāte, un koncertos un izrādēs skatītāju skaits ir ierobežots. Tik tiešām likās, ka esošie skatītāji pat centās aplaudēt to skatītāju vietā, kas ierobežojumu dēļ neatrodas zālē.
Cik sen nebijāt uzstājies Latvijas publikai?
Latvijā man beidzamā uzstāšanās bija šā gada februārī ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, bet tas bija digitāls koncertieraksts, ko rādīja televīzija. Latvijas publikai klātienē esmu uzstājies nu jau vairāk nekā pirms gada, pat neatminos vairs.
10. augustā atkal muzicējat Rīgas Domā. Šoreiz diriģējat orķestri “Rīga”, kas atskaņo vasaras klasiskās mūzikas programmu “Bahs, Brukners, Britens”.
Ļoti aktīvi gatavojamies šai programmai. Jāteic, ka ļoti izbaudīju šo procesu, jo šī ir tikai otrā tikšanās reize ar orķestri “Rīga” un klasisku repertuāru. No orķestra vadības puses mani visu laiku biedēja, ka nepieciešams ieplānot vairākus mēģinājumus, jo arī orķestrim ir bijusi lielāka pauze – atvaļinājums – un, sanākot kopā, paiet laiks, kamēr tas atgriežas ierastajā kvalitātē.
Lai gan man godīgi jāsaka, ka orķestris ir ļoti labā līmenī. Tas labi izprata šo mūziku, stilu un bija ļoti fleksibls. Es biju priecīgs par sadarbības rezultātu.
Pirmo reizi ar orķestri “Rīga” sadarbojos 2017. gadā, kad atskaņojām ne tikai mūziku ar orķestri, bet bija arī solistu Ingas Šļubovskas-Kancēvičas un Armanda Siliņa uzstāšanās – solodziesmas, kurās orķestris spēlēja pavadījumu.
Šajā reizē muzicējot man ir vairāk iespēja strādāt ar orķestri “Rīga” un izcelt to priekšplānā. Tā jau ir cita pieredze, taču esmu ļoti priecīgs par to.
Kā notika klasiskās mūzikas programmas atlase šim koncertam?
Orķestrim “Rīga” tā jau ir tradīcija – ik vasaru veidot klasiskās mūzikas koncertus Doma baznīcā. Konkrēti 10. augusta koncerta klasiskās mūzikas programmu bija izveidojis pats orķestris, un tā vadība mani uzaicināja kā viesdiriģentu.
Man tikai atlika pateikt paldies par piedāvājumu un piekrist. Atsevišķus skaņdarbus – solonumurus – koncertā atskaņo ērģelnieks Aigars Reinis un obojiste Elīna Kuduma.
Savu profesionālo darbību sākāt Latvijā, bet esat arī uzstājies plašajā pasaulē. Kāda ir atšķirība, uzstājoties dzimtenē, un kāda – ārpus Latvijas?
Vārdu salikumam “mājas sajūta” līdzi nāk siltums un mīlestība, tas ir tāpat kā pēc ilgāka laika atgriezties savās mājās. Tā ir vieta, ko pazīsti, tādēļ, uzstājoties mājās, gribas parādīt savu vislabāko sniegumu.
Šajā reizē varbūt es pat tik ļoti nekoncentrējos uz sniegumu, jo tas bija pats par sevi saprotams, bet sajutu mājas silto mīlestību.
Ļoti izbaudīju sajūtu Doma baznīcā, muzicējot gan ar Latvijas Radio kori, gan orķestri “Rīga”. Ar muguras smadzenēm es jūtu, ka uzstājos savējiem kopā ar savējiem.
Vai ir svarīgi, ka uz Latvijas koncertiem nāk arī jūsu ģimene – komponists Zigmars Liepiņš un dziedātāja Mirdza Zīvere?
Protams, vienmēr ir prieks, ja ģimene ir klāt manos koncertos un atbalsta. Pandēmijas apstākļos šie koncerti un manas uzstāšanās nebija tik biežas kā iepriekš.
Man nav prioritātes, ka ģimenei noteikti jābūt klāt katrā manā koncertā, bet vienmēr esmu priecīgs, ja viņi ir klāt, un viņi arī vienmēr cenšas ierasties.
Ja arī vecāki netiek uz kādu manu koncertu vai izrādi, tad sazvanāmies un aprunājamies. Ja arī viņi nav bijuši klātienē, ir sajūta, ka ģimene seko līdzi manām gaitām un pārdzīvo kopā ar mani. Es vienmēr jūtu šo atbalstu.
Kādi ir plāni pēc Latvijas koncertiem, vai atgriežaties Vācijā, Manheimā?
Es atgriezīšos Manheimā tikai augusta beigās, jo 1. septembrī sākas jaunā sezona. Pēc uzstāšanās ar pūtēju orķestri “Rīga” man sākas atvaļinājums visu atlikušo augustu.
Noteikti došos uz saviem laukiem, lai pabūtu pie dabas, un maksimāli izbaudīšu atvaļinājumu. It īpaši šī vasara Latvijā ir tik lieliska, ka nav nekāda iemesla braukt atpūsties uz citām valstīm.
Jums jaunā sezona solās būt ļoti spraiga un piesātināta, ja vien atkal nesāksies pandēmija un ierobežojumu virkne.
Sezonas sākumā orķestris turpinās uzstāties 32 mūziķu sastāvā, tāpat kā iepriekšējās sezonas noslēgumā. Šobrīd visoptimistiskākais scenārijs, ka jaunā sezona varēs sākties ar jau esošajiem ierobežojumiem un vēl nenāks klāt jauni. Ļoti ceru, ka laika gaitā atkal varēsim atgriezties pirmspandēmijas apstākļos.
Lai gan prognozes rudenim nav cerīgas, jo tiek lēsts, ka rudenī atkal paaugstināsies saslimstības rādītāji. Tāpēc jācer, ka darbs neapstāsies un kaut vai samazinātā sastāvā varēsim muzicēt ierobežotam skatītāju skaitam.
Jaunā sezona man ir ļoti blīva un pilnībā saplānota. Manheimā man ir paredzētas 62 izrādes. Sezona sāksies ar Mocarta operu “Burvju flauta”, Pučīni “Madama Butterfly”, Čaikovska “Jevgeņiju Oņeginu” un Mocarta opera “Bēgšana no seraja”.
Tāpat būs deju uzvedums ar Mocarta skaņdarbu kompilāciju. Ir arī ieplānoti divi koncerti ar kolektīvu Oldenburgā.
Jums ir apbrīnojamas darba spējas, jo nodiriģēt 62 izrādes, tā ir pamatīga slodze. Kur rodat spēku, lai piekristu tik apjomīgam darba grafikam?
Es teiktu, ka tas ir darba tikums. Nu kā citādi to nosaukt? Darbs mani uzlādē! Es saprotu, ka man tas ir jādara, un pat nevaru iedomāties, ka varētu būt citādi. Nav citas iespējas. Ir jābūt uz līnijas!
