“Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanas koncertā uzstājās gan pavisam jauni, gan vispārzināmi mūziķi.
“Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanas koncertā uzstājās gan pavisam jauni, gan vispārzināmi mūziķi.
Publicitātes foto

Divi kamerorķestri. Tradīcijas un pirmatskaņojumi 5

Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
Putina draudi iebrukt Baltijā un izraisīt Eiropā jaunu karu ir jāuztver nopietni, brīdina bijušais ASV armijas ģenerālis 164
Klusā okeāna ūdeņos atklāta būtne, kuras dzīves ilgums ir cilvēka prātam neaptverams
Lasīt citas ziņas

Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” 18. sezonas atklāšanas koncerts notika 2023. gada 22. septembrī klausītāju piepildītā Lielās ģildes zālē.

Divdesmitais “Kremerata Baltica” festivāls noritēja Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē – 15. septembrī gan varēja redzēt atsevišķas brīvas vietas (tas izskaidrojams ar to, ka daudzi devās uz Radio kora koncertu vai Dailes teātra izrādi “Leopoldštate”, un tad nu Jūrmalai palika pāri tie, kas aplaudē ģenerālpauzēs), toties 16. septembrī publika bija gan daudzskaitlīgāka, gan saprātīgāka. Jādomā, ka klausītāji, kuriem pietika spēka arī trešajam festivāla vakaram ar Gidonu Krēmeru un Georgiju Osokinu, mūziķu uzstāšanos pienācīgi novērtēja.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirms un pēc tam kamerorķestri uzstājās ar citām slavenībām. 15. septembrī kopā ar “Kremerata Baltica” mūziķiem un īpaši izceltajiem solistiem no viņu vidus – vijolnieku Džeraldu Bidvu un perkusionistu Andreju Puškarevu – uz skatuves kāpa blokflautas spēles meistare Mihala Petri. 16. septembrī publika un orķestris sagaidīja vijolnieku un atskaņojuma vadītāju Hugo Tičati. Savukārt 22. septembrī “Sinfonietta Rīga” muzicēja kopā ar akordeonisti Kseniju Sidorovu. Katrs no šiem pieteikumiem vēsta par garāku un nopietnāku priekšvēsturi, un arī tādēļ gūtā mākslinieciskās informācijas bagātība vērtējama no diviem autonomiem aspektiem – kā tieši abi kamerorķestri un to pieaicinātie solisti spēlēja, kāds ir viņu priekšnesuma līmenis, un ko atskaņotāji ir pateikuši ar aktuālo repertuāra izvēli, kāda ir pašas mūzikas kvalitāte, spēja pārsteigt, prasme uzrunāt. Un uzreiz jāteic, ka attiecībā uz pirmo aspektu atbildes veidojas pārliecinošākas.

“Kremerata Baltica” un “Sinfonietta Rīga” daudzējādā ziņā ir salīdzināmi lielumi. Abi kamerorķestri joprojām un aizvien priecē ar teicamu māksliniecisko formu, tostarp ar noslīpētu, precīzu, vienotu ansambliskumu, un tas uzskatāms par rezultātu pieredzējušo orķestra mākslinieku un jauno mūziķu kopīgai darbībai. Divi labi zināmi “Kremerata Baltica” dalībnieki jau nosaukti, un tieši Džeralda Bidvas un Andreja Puškareva spēlētās solopartijas bija viens no atslēgas punktiem ukraiņu komponistes Viktorijas Poļovas cikla “Vēstījumi vienkāršam cilvēkam” vienlīdz trauslo un nospriegoto emociju atklāsmē. 15. septembra vakarā orķestra stīgu grupā bija redzamas iepriekš nepazītas sejas, tostarp pirmā vijolniece Stella Zaķe, un šī mūziķu apvienība tad arī vadīja klausītājus pretī otrai festivāla virsotnei – Ģērģa Ligeti Pirmā stīgu kvarteta “Nakts metamorfozes” kolorītai un kontrastainai versijai stīgu orķestra priekšnesumā.

Līdzīgi ar “Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanu, kur uzstājās gan pavisam jauni, gan vispārzināmi mūziķi – Sergeja Ahunova “Pasakaljā” vijolei, altam un stīgu orķestrim būtiska loma bija koncertmeistarei Evai Binderei un Ivaram Brīnumam, kontrabasistam Jānim Stafeckim pievienojās Haralds Arnis, klarnetistam Marekam Pintam – Pīters Borns, un atbilstoši diriģenta Normunda Šnē redzējumam par interpretāciju vēlamajiem rakursiem “Sinfonietta Rīga” ansam­blis dažādos salikumos, bet ar vienlīdz augstu pārliecības pakāpi īstenoja stipri atšķirīgus uzdevumus. Kā virsotni šeit pirmkārt nosauktu Erki Svena Tīra opusa “Phantasma” iedzīvinājumu, taču daudz neatpalika arī Ondržeja Adameka partitūras “Ca tourne ca bloque” virtuozā konceptuālisma un Jozefa Haidna Deviņdesmit trešās simfonijas klasisko lappušu raisītie iespaidi. Visbeidzot, arī solisti nelika vilties. Īsos vārdos – Mihalas Petri sniegums atbilst viņas starptautiskajai reputācijai, Hugo Tičati bija tieši tik izcils, kā publika to atceras no Pētera Vaska Otrā vijoļkoncerta “Vakara gaismā” un Artura Maskata dubultkoncerta “Vasaras sapņi” pirmatskaņojumiem, bet Ksenija Sidorova teicamā sadarbībā ar diriģentu un orķestri Sergeja Ahunova “Čakonas” šķietami klusinātajā vēstījumā izcēla arī eksistenciālas aprises.

Reklāma
Reklāma

Kas sakāms par trešo jaundarbu Hugo Tičati repertuārā – Krista Auznieka vijoļkoncertu? Arī šajā partitūrā klātesošas ir komponista prasmes stīginstrumentu faktūru un harmoniju izveidē, pārdomātas dramaturģiskās arhitektonikas uzbūvē, emocionāla valdzinājuma un līdzpārdzīvojuma radīšanā. No otras puses – jājautā, cik šis skaņdarbs patiesībā ir jauns? Krists Auznieks šeit pārstāv Dīliusa un Holsta laikmetu. Vai arī, ģeogrāfiski pietuvinātāk, laiku, kad Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vadīja Jānis Mediņš. Atšķirība tikai tā, ka paša Mediņa daiļrade bija niansēm bagātāka. Var teikt arī šādi – bēgot no Bulēza un Štokhauzena, Auznieks nokļuvis pie Dubras un Ešenvalda. Manuprāt, tas nav pats daudzsološākais ceļš.

Kas sakāms par pro­grammas otro daļu, pēc tam, kad Alberta Šnelcera triptihs “Apollona dejas” izklausījās gandrīz vai kā avangarda mūzikas paraugs, lai gan patiesībā tas drīzāk iederējās Stravinska izpratnē par neoklasicismu? Ideja apvienot Filipa Glāsa Trešās simfonijas atskaņojumu ar grupas “Nirvana” dziesmu aranžējumiem radīja skeptiskas izjūtas – lai nu būtu, bet priekšroku dodu tīrai, ne ar ko neatšķaidītai Glāsa daiļradei (un labi, ka vēl skanēja tieši šis opuss kā viens no veiksmīgākajiem komponista divpadsmit simfoniju virknē). Turpat arī aukstuma ģēnija ārija no Henrija Pērsela semioperas “Karalis Artūrs”. Nu, pieņemsim, ka tā tomēr nebija baroka mūzikas profanācija. Programmas noslēgums ar Arvo Pertu – katrā ziņā veiksmīgāk par iepriekšējā vakara pirm­atskaņojumu Poula Rudersa koncertam blokflautai un stīgu orķestrim “Transfigurācijas”, kur interpreti pūlējās, cik spēja, lai šajā konstruktīvajā partitūrā iedvestu lielāku daudzumu dzīvības.

Rezumējot – vairāk Erki Svena Tīra un Viktorijas Poļovas. Nepiemirstot arī viņu līdzgaitniekus – piebildīšu tikai, ka igauņu komponists mācījies pie tādiem meistariem kā Jāns Rētss un Lepo Sumera, un arī Poļovas skolotāja Ivana Karabica daiļrade Latvijā būtu apgūstama, iepazīstama, aktualizējama.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.