D. Č.: – Kāpēc izvirzījām ideju, ka Latvijā katru gadu būtu jāpasludina sava kultūras galvaspilsēta? Par to ļoti iestājas pašas pilsētas, jo tas ir iemesls tām darīt to, ko paveica pilsētas, kas kandidēja, – kļūt redzamākām, padarīt plašāku savu kultūras piedāvājumu.

A. B.: – Piemēram, Cēsis, ejot atšķirīgu ceļu un demonstrējot atšķirīgu gaumi, parādīja brīnišķīgu alternatīvu Rīgai.

A. L.: – Šeit tiek skarta būtiska tēma par to, vai kultūras dzīves aktivizēšana reģionu pilsētās piesaistīs kultūras pasākumiem tos konkrētā reģiona iedzīvotājus, kuri līdz šim nebija aktīvi kultūras piedāvājuma izmantotāji. 2014. gada pavasarī mēs ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem veicām Vidzemes iedzīvotāju aptauju, kur konstatējām, ka ir brīnišķīgi šajā teritorijā notiekoši kultūras pasākumi, kurus apmeklē tikai pavisam neliels vidzemnieku skaits. Ja vēlamies katru gadu izvirzīt kādu pilsētu par Latvijas kultūras galvaspilsētu, svarīgi saprast, ko ar to gribam panākt, jo daudzās Latvijas reģionu pilsētās kultūras dzīve arī šobrīd ir ļoti intensīva, vismaz piedāvājuma aspektā. Ko pilsētu kultūras dzīvē mainīs šādas jaunas tradīcijas ieviešana, par to vajadzētu domāt jau pirms minētās iniciatīvas attīstības.

– Kino mēdz dēvēt par tautas mākslu…

D. S.: – Jā, kino vienmēr piedēvēts, ka tam jābūt sasniedzamam ne vien infrastruktūras un loģistikas ziņā, bet arī pēc formas. Un tā ir problēma, jo Latvijas kino kvalitāte pēdējos gados ir uzlabojusies. Tomēr šie mākslinieciskie panākumi bieži atšķiras no tā, ko prasa skatītājs. Tādējādi, ieguldot enerģiju skatītāju sasniedzamībā, notiek pretējs process – skatītāji patiesībā virzās prom, jo šāda veida māksla tiem šķiet pārāk elitāra. No vienas puses, ir patīkami doties uz reģioniem un redzēt, ka kāds skatās tavu filmu. No otras puses, tomēr neesi gatavs dot milzīgas atlaides tādēļ vien, ka noteikts kultūrizglītības līmenis ir zemāks. Jautājums ir cieši saistīts ar to, cik lielā mērā mēs jauniešus jau pamatskolas līmenī virzām kultūras refleksijas virzienā. Šis līmenis joprojām ir ļoti zems, un tas neattiecas tikai uz reģioniem. Arī Rīgā daudzviet tas ir kritisks.

A. L.: – Katrā gadījumā kultūras dzīves organizētājiem nākas izmantot vienu vai otru stratēģiju: ja vēlas piesaistīt kultūras norisēm lielu iedzīvotāju daudzumu, tad noderēs labas produkta mārketinga aktivitātes un reklāmas kampaņas; ja grib palielināt to cilvēku skaitu, kas spēj uztvert mākslinieciski augstvērtīgu produktu, tad būs nepieciešams ilgtermiņa darbs kultūrizglītības jomā.

D. S.: – Mums ir raksturīgi baidīties no zināma elitārisma, jo tas vienmēr saistīts ar auditorijas kritumu. Bet jāsaprot, ka tas ir nepārtraukts regresīvs process – kultūras vērtību visu laiku devalvējot, jūs arī paredzat, ka sabiedrība devalvējas. Šajā ziņā jābūt daudz bargākiem, jāizvirza daudz nopietnāks uzdevums, kas paredz, iespējams, mazāku auditoriju, bet arī ļoti nopietnu kultūrizglītības plānošanu.

D. Č.: – Nevaru īsti piekrist – sanāk tā, ka mēs atgrūžam tos, kas nekad netika mācīti izprast kultūru.

D. S.: – Nē, es tieši saku, ka ļoti nopietni jādomā par kultūrizglītību.

A. L.: – Jāatzīst gan, ka, redzot pašreizējās izglītības politikas prioritātes, nevaram cerēt, ka vispārējās vidējās izglītības līmenī tuvākajā laikā būtiski attīstīsies kultūrizglītība, tāpēc jauniešu kultūras vajadzības un intereses lielā mērā noteiks internets un sociālie tīkli. Nopietnu kultūrizglītību saņem tikai tie, kuri apgūst mākslas un kultūras mācību programmas, bet šie cilvēki veido niecīgu sabiedrības daļu. Tieši tāpēc “Rīga 2014” attīstītie apkaimju projekti ir tik vērtīgi, jo tie pieradina, pietuvina kultūrai tos, kuriem iespēju izprast kultūras un mākslas būtību, līdz ar to zināmā mērā tiesības uz kultūru ir atņēmuši Latvijas izglītības politikas veidotāji. Te arī parādās kultūras sociālās ietekmes galvenā nozīme.

D. S.: – Tas arī ir tas, ko teicu sākumā – “Rīga 2014” dod potenciālu, tomēr vienā ziņā tā ir īstermiņa lieta, jo mūžīgi nebūs iespēju šādai pieradināšanai. Ir jābūt kādai bāzei, kas pati strādā, un tā nekad skaidri nestrādās, ja nebūs spēcīgas izglītības aizmugures. Vēl vienas “Rīga 2014” sekas – pierādījās, ka ir liela auditorijas interese par atsevišķu kultūras TV kanālu. Diemžēl tas netika ņemts vērā, jo pēc tam nav pat bijusi diskusija par to, ka šādam kanālam noteikti jābūt valsts līmenī. Skaidrs, ka sabiedriskās televīzijas nacionālajā pasūtījumā vienīgajam un galvenajam kritērijam jābūt kvalitatīvas kultūras pieejamībai, nevis tam, kāda auditorija bijusi tai vai citai hokeja spēlei.

– Eiropas kultūras galvaspilsētas projektos liela nozīme ir arī institucionālajai pārmantojamībai. Mums jau ir slikta pieredze ar “Rīga 800” komandu…

D. Č.: – Ir definēts, ka nodibinājums strādā līdz septembrim. Šobrīd pabeidzam visus darbus, gatavojamies pavasara konferencei…

D. S.: – Skaidrs, ka galvenais, par ko pašlaik jādomā, ir Latvijas simtgades programma, jo daudzām lietām jau ir par vēlu. Šis ir brīdis, kad jāpieņem ļoti daudzi lēmumi.

– Un tur būtu vērts iesaistīt arī nodibinājuma “Rīga 2014” potenciālu. Svarīgi būtu arī turpināt attīstīt portālu “riga2014.org”, jo tas ir būtisks kultūras informācijas resurss.