Nomirt vai emigrēt? 14
Bet, ja nopietni, uz šā fona 13. jūnija “Kultūrzīmēs” publicētā diskusija par VKKF atstāja bezzobainu, kaut arī sakarīgu iespaidu, jo aptvēra visas aktuālās tēmas VKKF sakarā – pieprasījuma un finanšu piešķīruma proporcionālās attiecības, mūžīgo konfliktu starp “iedod mazliet, bet daudziem” vai “iedot pieklājīgi, bet dažiem”, nozaru savstarpējo konkurenci un attiecības ar KM, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas VKKF finansējuma salīdzinājumu, kas mums ir nu jau tieši divreiz mazāks nekā abās kaimiņvalstīs, politiķu labās gribas trūkumu, atstājot ministri Daci Melbārdi vienu partiju doto “goda vārdu” vidū jautājumā par VKKF finansējuma piesaisti pie akcīzes nodokļa, kā reiz tas bija pirmajā un arī otrajā republikā un ko vieglu roku nogrieza Einars Repše, kas sen jau kā pazudis no politiskās skatuves, bet viņa ievārītie mēsli jāstrebj mums. Ko te piebilst jaunās nodokļu politikas kontekstā?
To, ka Latvija, patiesībā kā jebkura maza nacionāla valsts, globālajā ekonomikā ir finansiāli neizdevīgs un vājš spēlētājs, ja vien vēlas saglabāt savu unikālo kultūru, ir fakts. Izlikties to neredzam ir muļķīgi. To, ka svaru kausos tie, kas aizbraukuši no Latvijas kā t. s. vienkārša darba darītāji, bīstami draud izlīdzināties ar tiem, kas aizbrauc sevi piepildīt profesijā un darīt to par cienīgu atalgojumu. To, ka vispār jau nodokļi ir jāceļ, kamēr ir, no kā tos iekasēt, jo citādi valsts asinsrite apstāsies. To, ka politiķi vismaz formāli neienīst kultūru un svētku reizēs paši to patērē, bet viņiem nav ideju, kā apturēt pieaugošo cilvēku resursu trūkumu, kā mainīt uz peļņu orientētas sabiedrības morālos principus par labu altruismam, filantropijai, mecenātismam, kā nodrošināt jelkādu vienlīdzību tiesiskuma īstenošanā. To, ka nacionālā māksla tai brīdī, kad to izspiedīs no valsts un pašvaldību līmenī atbalstītas jomas, pārvērtīsies no profesionālās mākslas amatiermākslā, ar ko nodarboties no ekonomiski ienesīga darba brīvajā laikā. Patiesībā reiz jau tā ir bijis, un, lai cik savādi liktos – tapa Raiņa un Blaumaņa darbi, tapa Jaņa Rozentāla gleznas, tapa Emīla Dārziņa kora dziesmas, tikai nebija savas valsts. Kam nebija lemts izdzīvot līdz valsts dibināšanai, nomira nabadzībā. Arī šodien – būs mākslas darbi, kas taps, bet būs simtiem radošu cilvēku, kas sevi īstenos ārpus savas valsts.
Lai cik sāpīgi – jebkuru Latvijas mūziķi, gleznotāju, operatoru, arhitektu vai dejotāju – gluži labi varam iztēloties Berlīnē, Madridē vai Čikāgā, bet kā virs ūdens noturēties tiem, kuru darbs saistīts ar konkurētmazspējīgo latviešu valodu, es nezinu. Un tie ir literāti un teātra ļaudis. Vieni bez valsts “aizsardzības”, otri – ar. Vienlaikus dabiska mākslas/kultūras vide ir tā, kurā vienlīdz lielas iespējas visām mākslām, un vēl vairāk pazaudēt plašajā pasaulē ar valodu nesaistītos māksliniekus, nekā tas jau notiek, ir aplam.
