Latvijā
Sabiedrība

Garšu meklējat vai šmigu? Jautājums “Dzert un braukt?” absolūti lielākajai daļai cilvēku ir nevajadzīgs1


Ūdens motosportists Nikita Lijcs izmēģina “Reibuma brilles” (2 promiļu brilles) pasākumā “Brauc atbildīgi”.
Ūdens motosportists Nikita Lijcs izmēģina “Reibuma brilles” (2 promiļu brilles) pasākumā “Brauc atbildīgi”.
Foto: Zane Bitere/LETA

Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Neesmu alus dzērājs. Ja nu retu reizi smagā vasaras karstumā… Neticu arī, ka produkts, kuram par godu pagājušajā nedēļā tika sarīkota visai vērienīga preses konference, spēs braukšanas tikumus un netikumus būtiski mainīt.

Tomēr – cepuri nost “Aldara” reklāmistu un DBS priekšā! Jebkura publiska saruna par seno tematu “Dzert un braukt?” ir noderīga, jo palīdz savu esošo pārliecību šajā jomā stiprināt. Vai jaunu veidot – ja vecā šķobās…

Tādēļ runas uzklausām un sekojošās debatēs piedalāmies. Vispirms par promiļu vietu negadījumu cēloņu statistikā.

Dzer mazāk, bet smagāk

Kā sanāksmē stāstīja Valsts policijas Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieka vietnieks Andris Locs – policijas apstādināto iereibušo braucēju skaits pēdējos gados ir gandrīz nemainīgs. Vidēji drusku virs 10 grēcinieku diennaktī.

Šķiet – nav daudz. Bet nespēj jau šie skaitļi patieso kaites izplatību objektīvi parādīt. Ja izlikto slazdu būtu vairāk – noķertu vairāk. Ja policistu uz ceļiem nebūtu ne tik, cik šobrīd spējam atļauties, šī statistikas iedaļa varētu kļūt stulbi optimistiska.

It kā labāka ir cita tabula. Avārijas ar cietušajiem, kuras izraisījis iereibis šoferis. Ņemam tādu no CSDD krājumiem un redzam, ka progress ir gluži vai žilbinošs.

Samazinājums kopš gadsimta sākuma – vairāk nekā trīskāršs.

Ja vēl paskatāmies tālāk – 1995. gadā šādu negadījumu bija gandrīz tūkstotis. Ceturtdaļa no visām asiņainajām avārijām. Tagad ir nepilni pieci procenti. Viss kārtībā? Kļūstam gudrāki?

Gribētos ticēt. Bet traucē A. Loca piebildīte – no tiem trim tūkstošiem gadā apturēto lielākā daļa ir nevis kļūdījušies atļauto promiļu robežas meklējumos, bet gan apzināti (?!) brauc krietnā ķēmā. 1,5 pm un vairāk.

Vairāk nekā tūkstotis alkoholiķu. Ar sodiem neārstējamu (lielai daļai no šiem tiesības jau iepriekš atņemtas) nihilistu, kuri var gadīties tavā un manā ceļā. Un aksioma – bezalkoholisku alu šitie nepirks…

Kur “mērķauditorija”?

Nezinu. Es tajā neietilpstu. Pagaršoju visu trīs prezentācijas bundulīšu saturu. Nudien nav slikti. Līdzi šo dziru iedeva, varēju testam piepulcēt sievu (alus piekritēju rangā par mani krietni augstāku).

Viņai vislabāk patika “Radler” – no apiņu aromiem tālākais. Bet nākamajā dienā sēņojot viņa tomēr dzēra īstu “Heineken”. Jo sēdīsies labējā sēdeklī. Ar “Go Pilsner” niekojos es.

Un ne jau tāpēc, ka tas man garšotu labāk par “Fantu”. Vienkārši interesanti. Citādi.

Tā varētu būt lielākā mērķauditorijas daļa. Pamēģināt, no kolas pastāvīgajiem pavalstniekiem atšķirties kārie.

Vēl šādi dzērieni varētu noderēt tiem, kuriem riebjas jautras kompānijas šķībie skati uz ūdentiņu dzerošiem. Šis tomēr izskatās pēc alus… Esmu bariņā savējais.

Kā bezalkoholisku alu ražotāju aizvien augošam pulkam klājas? “GO” zīmola vadītāja Inese Vētra prezentācijā saka – realizācijas apjoms audzis par 17 procentiem. Skan labi.

Bet – ja godīgi – būtu jāpasaka arī, ka tas apinītis ar grādiem Latvijā joprojām tiek dzerts vismaz reizes 10 vairāk nekā bezalkoholizētais.

Dzert un braukt?

Jautājums, kuru laiku pa laikam (pirms Jāņiem tradicionāli), kā saka, aktualizē par kustības drošību atbildīgās valsts iestādes, absolūti lielākajai daļai cilvēku ir nevajadzīgs.

Primitīvs kā “cik ir divreiz divi?” vai stulbs kā “vai jāatver durvis, pirms mēģināt pa tām ieiet?”.

Normālu cilvēku atbilde ir skaidra un pašsaprotama.

Viņi neko stiprāku par bezalkoholisku alu vai nu nedzer nemaz un nekad, vai arī prot savu dzīvi plānot un regulēt tā, lai šīs divas, katra par sevi tīkamās, bet nesaderīgās darbības viena otrai netraucētu.

Visu cieņu pirmajiem. Šis ceļš varbūt ir ideāls. Ja vien nonākšana uz tā nav prasījusi pārlieku lielu piepūli un padarījusi atturībnieku par nervozu un neiecietīgu īgņu. Pats pagaidām piederu pie otrajiem.

Alkoholu “nelietoju” (kas par riebīgu apzīmējumu, tik līdzīgs krievu cietumu un armijas terminam “prijom pišķi”!), bet labrāt izgaršoju kādu glāzīti (trīs?) ruma, papildinu cepeša garšas buķeti un siltumu ar spāņu “tempranillo”.

Nedzeru alu. Nelatviski, bet, iespējams, labi no drīza brauciena viedokļa, jo mazgrādīgus, bet putojošus dzērienus (arī šampanieti) gan grūtāk dozēt, gan paredzēt, kāds pēc tiem būs alkometra rādījums.

Bet nu par to, cik tuvu glāzīte var iet braucienam. No personīgas pieredzes un dažiem žurnālistu veiktiem alkometru testiem.

Vai var iedzert un braukt?

Teorētiski – jā. Atļautās 0,5 promiles 80 kg smagam vīram sakrājas pēc divām šņabja glāzītēm (40 g katrā), pēc puspudeles (0,35 l) sausā vīna vai litra viegla alus.

Šie skaitļi ir aptuveni un individuāli, tādēļ mīļā miera labad prātīgi ļaudis par normu uzskata pusi no augstāk nosauktā.

Tiklīdz šī puse ir pārkāpta, motorizētu kustību no opciju saraksta izslēdzam. Pilnībā un galīgi.

Teorētiski… Praktiski kaut ko tādu var atļauties tikai stiprs un par sevi ļoti pārliecināts cilvēks.

Viena glāzīte mēdz atraisīt, viltīgi prasīt otru, augstāk pieminēto trešo. Tādēļ likuma atļauto iespēju izmantoju ļoti reti. Parasti tikai tad, ja pēc pirmā un vienīgā manis atbalstītā tosta paredzēts šeit uzkavēties vēl pāris stundas.

Nedzēris būsi drošībā?

Maldi. Izplatītāki par “vienu jau var”. Ilustrācijai mazs stāstiņš par manu jaunības draugu Valdi. Vienu no spožākajiem savas radošās profesijas pārstāvjiem Padomju Latvijā.

Darbā izcils, nemiera pilns un palaidnīgs līdz kriminālam līmenim brīvajā laikā. Lielākā daļa blēņu – šmigā.

Valda sieva atrada zāles. Auto, ko tolaik dabūt nudien nebija viegli. Un Valdis iemīlēja žiguli vairāk par šņabi. Viņš beidzot – un daudzus gadus – bija skaidrā. Mūžīgā kustībā.

Līdz Krimai un Karpatiem aizbrauca. Amatieru rallijos startēja. Lidoja. Un kļuva vēl labāks arī profesijā.

Līdz – aizbrauca uz labākiem medību laukiem, grantēta Kurzemes celiņa līkuma ārmalā ar savām durvīm aizķēris masīvu piena kannu steķi… Nekāda alkohola. Kas vainīgs? Testosterons. Adrenalīns. Nepietiekami apgūtas jaunā priekšējas piedziņas auto vadāmības nianses…

Nepietiekami apgūta ābece

Runā “Drošas braukšanas skolas” (DBS) direktors Jānis Vanks. Un stāsta nevis par promilēm, kuras viņš tāpat kā absolūts vairākums klātesošo no savas kustīgās ikdienas ir izslēdzis.

Un ne jau tāpēc, ka vieglā vai pat vidējā šmigā normāli pabraukt nespētu. Vienkārši – to nedrīkst, jo pieķerts vari zaudēt pārvietošanās brīvību.

Piedevām – pat labi braucis, bet, cita aizķerts, likuma (ne tikai administratīvo pārkāpumu kodeksa, pat krimināllikuma) priekšā vainīgs būsi tu.

Jānis runā par citām problēmām – tām, kas rada 95 procentus smagu avāriju. Un būtu novēršamas pavisam vienkārši, ja vien ļaudis saprastu, ka “nolikt tiesības” nenozīmē mācēt braukt droši.

DBS vērojumi liecina, ka papildu apmācībās klientu lielākā daļa neprot, piemēram, ekstrēmi bremzēt.

Neprot, jo skolas to nemāca. Neprot, jo pietiekami piesardzīga, kustībā pa telefonu nepļāpājoša braucēja dzīvē kritisku situāciju var nebūt gadiem ilgi. Kad tas brīdis pienāk…

Ja DBS iemaņu atsvaidzināšanas minikurss (pusotra stundiņa par 45 eiro) par dārgu, te der elementāra pašmācība. Tukšs ceļš vai stāvvietas laukums. Ieskrējiens.

Un – vidējo pedāli grīdā!!! Nu ne jau burtiski grīdā – tik tālu šis neies. Bet droši, stipri, pārliecināti gan. Liekā spēka korekcijas veiks ABS, bez kura šodien automobiļu vairs nav.

Pamēģiniet! Būs interesanti. Vien atcerieties, ka uz aizmugures sēdekļa vai pat palodzes nomestus loriņus Ņūtona likums šādās reizēs met uz priekšu ar baigu spēku, ka, ekstrēmi bremzējot (pat ar ABS), stūrei vajadzētu būt taisnvirziena kustības stāvoklī, nevis paviršos pārtvērienos nez kur aizvirpinātai…

“Sīkumu” nav

Saprātīga, sakarīga dzērienu izvēle ir tikai viens no sēkļiem droša brauciena jūrā. Pēteris (dzēris vien brokastu kafiju) uzmeta kūleni, jo pagriezās iekosties aizmugurē sēdošas sievas smērētā maizītē.

Dainis (todien pavisam skaidrā) iebrauca grāvī, jo meklēja “bardačokā” cigarešu paciņu.

Man pašam vienīgais (spļauju pār kreiso plecu!) šīs vasaras kritiskais moments bija zem pedāļiem paripojuša kartupeļa (no vakardienas iepirkumu maisiņa izkritis) iejaukšanās bremzēšanas norisēs.

Saistītie raksti

Rīt braucu makšķerēt. Ko dzeršu? Līdz ezermalai laikam jau kādu bundžiņu no “Go” kolekcijas. “Go Radler”? Jaunas garšas grezno vasaru.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.