“Mēs esam stipri. Protams, ja nenotiks kāds brīnums Krievijā, ražošanas apjomi saruks. Konservus, ko varējām pārdot Krievijā, tā uzreiz nekur citur pārdot nevarēs. Ir iestrādnes citos virzienos, ir citi tirgi, bet ne tuvu tādos apjomos. Esmu zivju pārstrādes nozarē kopš 1995. gada un neko nenožēloju. Varējām Krievijā pārdot šprotes – pārdevām. Konservu ražotāji tādējādi vairākiem tūkstošiem ģimeņu nodrošināja iespēju palikt, strādāt un dzīvot Latvijā harmoniskā vidē. Tas bija ne tikai ekonomisks, bet arī sociāls jautājums. Tagad Krievija mums ir ciet. Varbūt Krievija rīt kļūs līdzīga Ziemeļkorejai un šis tirgus aizvērsies arī pārējām nozarēm. Bet tāpēc jau dzīvei nepienāks gals. Nedrīkst apstāties un jāstrādā tālāk,” optimistisks ir A. Lejietis, kurš katrā nelaimē mēģina saskatīt arī savu laimes stariņu. Varbūt daļa citu uzņēmumu krīzi nepārdzīvos, bet uzņēmējs tomēr aicina ar prognozēm nesteigties, jo tirgus pārgrupēsies, uzņēmēji meklēs citas iespējas saglabāt ražošanu. Ēkas, kuģi, cehi, daudzas ražošanas iekārtas taču saglabāsies, vienīgais, ko tiešām nekur citur nevar lietot, kā vien šprotēm, ir specifiskie kūpināšanas tuneļi. “Gamma-A” 70 – 80% no pēdējos gados ražotajiem konserviem bija šprotes. Perspektīva šprotēm šķietot Japāna, arī Ķīnā tās nebrāķējot, taču, lai tajā tirgū iekļūtu, nepieciešami desmitiem gadu. Tāpat Rietumos milzīga konkurence. 22
Bet varbūt Krievijā sāksies šprotu nemieri, jo skaidrs, ka neviens nekur tik labas šprotes kā mēs saražot nevar?
“Muļķības! Kaut arī no desmit krieviem deviņiem šprotes garšo, viņi bez tām mierīgi var iztikt. Vienīgais, bez kā viņi nevar izdzīvot, ir atombumba… Šprotes Krievijā ir delikatese, sādžu iedzīvotāji jau tās tāpat nevar nopirkt,” norāda A. Lejietis.
Nu tad varbūt mūsu tik unikālo Baltijas brētliņu un reņģi samalt zivju miltos? No resursu viedokļa tas ir risinājums, no ekonomiskā – nav. Pievienotā vērtība un nodokļi valstij minimāli, darbs vienam uzņēmumam un cilvēkiem divdesmit, paskaidro A. Lejietis. Līdzīgi lēš arī D. Šmits: līdz šim šprotu ražošanā tika nodarbināti aptuveni 5000 cilvēku, bet miltu ražošanā pietiktu ar simt reižu mazāk – kādiem 50.
Kad šļūtenei trūkst uzgaļa…
Uzņēmumā “Rānda” Rudē valda klusums. Citu vasaru tas nebūtu nekas neparasts, jo šis ir laiks, kad zivju pārstrādes uzņēmumi cehus slēdz remontam vai vienkārši savus darbiniekus palaiž atvaļinājumā, bet šovasar ir citādi. “Rāndas” īpašnieks un direktors Oskars Grosmanis ir bēdīgs, situācija esot ļoti slikta. Vēl janvārī uzņēmumā strādāja 200 cilvēku divās maiņās, klusums cehā bija vien uz pāris stundām diennaktī. Tagad darbā ir pieci cilvēki… Un arī tikai uzraudzībā. No zivīm palikusi tikai smaka. 90% no konserviem bija šprotes, atlikušie 10% – mencu aknu konservi, kopš pavasara saražots pusmiljons kārbu. Cer gadā tikt līdz miljonam, bet tirgu iekarot grūti. Pagaidām konservus var nopirkt Baltijas valstīs, Somijā, Polijā. Vācijā un Izraēlā. Ja tiks līdz miljonam, cilvēkiem divdesmit kādus mēnešus gadā būs darbs un uzņēmums varētu vismaz saglabāties līdz labākiem laikiem. Lai cehs varētu strādāt ritmiski, nepieciešams nodarbināt simt cilvēku. “Rāndai” nav kredītu, ir parādi piegādātājiem, bet arī uzņēmumam ir parādā. Esot viens reiderisma cīniņš.
