Uldis Šmits: Sāk Lukašenko režīma noziegumu sistemātisku dokumentēšanu 15
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Baltijas valstis turpina iekļaut “persona non grata” sarakstos Lukašenko režīma represīvo iestāžu darbiniekus. Jaunākais sarakstu papildinājums notika 25. martā, kad baltkrievu demokrātiskā opozīcija atzīmēja Brīvības dienu, atceroties šajā datumā 1918. gadā dibināto īsu laiku pastāvējušo Baltkrievijas Tautas Republiku.
Savukārt varas pārstāvji atkal veica demonstrantu masveida arestus.
ANO Cilvēktiesību padome nupat Baltkrievijas sakarā bija pieņēmusi rezolūciju ar prasību atbrīvot politieslodzītos, sarīkot godīgas vēlēšanas, bet pirmām kārtām izbeigt pārmērīga spēka lietošanu pret mierīgiem protestētājiem, “spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodus”.
Šis nolēmums, ko oficiālā Minska, protams, negrasās ievērot, būtībā atkārto slēdzienus, kas jau izskanēja pērn novembrī EDSO Pastāvīgajā padomē. Proti, neatkarīgā eksperta profesora Volfganga Benedeka sagatavotajā ziņojumā, kurā citstarp tika izklāstīti pierādījumi tam, ka Baltkrievijas varas iestādes ir izdarījušas smagus cilvēktiesību pārkāpumus.
Taču ziņojumā bija ietverts arī ieteikums izveidot centru, kas šos noziegumus fiksētu, un 24. martā parādījās ziņa, ka darbu sākusi “Starptautiska nevalstisko organizāciju platforma cilvēktiesību pārkāpumu Baltkrievijā sistemātiskai dokumentēšanai un pierādījumu saglabāšanai” (“The International Accountability Platform for Belarus” – IAPB).
Ar varbūtēju perspektīvu nodot savāktos materiālus tiesai. Platformas vadību uzņēmies Dānijas institūts spīdzināšanas apkarošanai “DIGNITY” kopā ar baltkrievu NVO “Viasna”, spīdzināšanas izmeklēšanas komiteju un britu “REDRESS”, bet atbalstu solījušas deviņpadsmit valstis, tai skaitā Latvija.
Dažu minēto nevalstisko organizāciju nosaukumos ne velti figurē vārds “spīdzināšana”.
Tas apzīmē nodarījumu, kurš iekļauts noziegumu pret cilvēci kategorijā, uz ko attiecas universālā jurisdikcija, kura ļauj saukt pie kriminālatbildības neatkarīgi no iesaistīto personu valstiskās piederības un nozieguma pastrādāšanas vietas.
Ja atceramies, pagājušā gada beigās Lietuvas ģenerālprokuratūra ievadīja pirmstiesas izmeklēšanu pēc Baltkrievijas pilsoņa Maksima Horošina attiecīga iesnieguma, un tas var kalpot par sava veida precedentu.
Kaut arī pagaidām reāla iespēja iesūdzēt Lukašenko diktatūru ir vienīgi politiskajiem bēgļiem. Ieslodzījuma vietās un izolatoros piekoptās necilvēcīgās izturēšanās īstos apmērus droši vien izdosies noskaidrot tikai vēlāk pēc visu faktu verifikācijas, bet jau tagad publiskotās šaušalīgās liecības liek secināt, ka Baltkrievijā notikušais varētu būt zināmu totalitāru režīmu cienīgs sniegums.
Lukašenko mīlētajā Padomju Savienībā kompartijas CK staļiniskais politbirojs 1937. gadā spīdzināšanu atļāva, lai kompetento orgānu darbinieki, pratinot “pretpadomju elementus”, izsistu no tiem atzīšanos, ko toreiz uzdeva par galveno vainas “pierādījumu”.
Mūsdienu Baltkrievijas t. s. tiesībsargājošajām instancēm “pierādījumi” pārāk nerūp, bet zvērības un pazemojumi, cik noprotams, pārsvarā tiek izmantoti kā dumpīgās pilsoniskās sabiedrības iebiedēšanas līdzeklis.
Nevilšus vadoties pēc savulaik PSRS prokurora Višinska ieviestās nostādnes, ka attiecībā pret ārvalstu imperiālistu nolīgtajiem “tautas ienaidniekiem” nekādu procesuālo normu ievērošana nav nepieciešama.
Diez vai varam mierināt sevi ar domu, ka šādas norises nav nekas neparasts arī šodienas pasaulē un ka tik un tā nespējam tās iespaidot.
Turklāt ANO Cilvēktiesību padomes ar knapu vairākumu pieņemtās rezolūcijas un pat Ģenerālās asamblejas juridiski nesaistošās rezolūcijas stāvokli neietekmē, bet ANO Drošības padomi paralizē Krievijas (un, kad tai izdevīgi, Ķīnas) veto.
Toties no pagātnes pieredzes esam gana labi ielāgojuši starptautisko noziegumu dokumentēšanas un publiskas atgādināšanas nozīmīgumu. Tas agri vai vēlu var izrādīties svarīgi arī mūsu kaimiņzemes Baltkrievijas tālākā ceļa izvēlē – grūti paredzamajā, tomēr, cerams, reiz brīvi izdarītajā.
