Kultūra
Kultūrpolitika

Guna Roze: Izstāde beigusies, lai dzīvo izstāde!0


“Ekstravērtie kurzemnieki” bija gan apvienojušies vienā stendā, gan arī kopīgā pasākumā iepazīstināja lasītājus ar Kurzemes rakstnieku jaunumiem.
“Ekstravērtie kurzemnieki” bija gan apvienojušies vienā stendā, gan arī kopīgā pasākumā iepazīstināja lasītājus ar Kurzemes rakstnieku jaunumiem.
Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Avīze

Svētdienas pēcpusdienā, kad Grāmatu izstādē Ķīpsalā vairs nebija apmeklētāju, un savdabīgu muzikālo noformējumu radīja līmlenšu skaņa, prātā skanēja Līgodziesma: “Visu gadu dziesmas krāju, Jāņu dienu gaidīdama. Nu atnāca Jāņu diena, nu dziesmiņas jāizdzied.”

Un vai nevietā? Izdevēji taču krāj jaunas grāmatas, lai februāra pēdējās nedēļas nogalē tās izrādītu grāmatgraužiem, savukārt tie krāj naudu, lai jau atkal iztērētu vairāk, nekā bija stingri nolēmuši, mierinot sevi ar domu, ka nav jēdzīgāka veida, kā tikt vaļā no naudas.

Grāmatu izstādes burzulī – iekšpus stenda – esmu jau četrus gadus. Trīs gadus lepnā vientulībā paši savā stendā izrādījās Tukuma Literātu apvienība, bet

šogad lēmām mest kauliņus kopā ar citām Kurzemes pilsētām apvienotajā stendā “Ekstravērtie kurzemnieki”,

jo necik introverti nejūtamies, bet vai tāpēc mazāk vērtīgi? Apmeklētājiem par lielu un patīkamu izbrīnu, ekstravērto stendā grāmatas piedāvāja paši autori.

Jau ceturto gadu pārliecināmies, ka autora klātbūtne ir labākais veids, kā pārdot grāmatu. Arī tad, ja autors patiešām ir introverts. Jo lasītājam patīk satikt autoru. Bet rakstniekam tā ir brīnišķīga iespēja tikties ar lasītājiem, dzirdēt labus vārdus par saviem darbiem un aprunāties par niansēm.

Turklāt pievienotā vērtība ir savām acīm redzēt, “iztaustīt”, saprast, ko lasītājs vēlas.

Pēc kādas grāmatas viņš nāk, un kādas grāmatas latviešu lasītāju neinteresē. Un tā, izrādās, ir vesela zinātne!

“Strādā” ne vien žanrs, bet arī noformējums – tam ir MILZĪGA nozīme! Grāmatas vāks ir gan māksla, gan tirgzinības, un arī te mode mainās, bet klasika paliek klasika.

Modē ir autori. Ar savējiem lepojās arī “Zvaigzne ABC” un “Latvijas Mediji”. Kādu iepriekš izsludinātā laikā varēja satikt “dzīvajā”, bet visu citu portreti rotāja stendu sienas.

Man tas atgādināja karaļnamus ar valdnieku portretiem zelta rāmī.

Tas labi, tātad izdevēji novērtē savus autorus.

Pamanīju vēl kādu vizuālu vēstījumu. Vienlaikus Ķīpsalas hallē notika arī izstāde “Skola”. Tur stendu izrādīšanās bija izteikti augšupvērsta; tātad augstskola – tā ir tava nākotne, tava izaugsme, tavs lielais ES. Kamēr grāmatu izstādē viss svarīgākais atradās acu un sirds līmenī – tātad tava garīgā bagātība, tavs iekšējais ES. Virs acu līmeņa – autoru portreti. Simboliski un trāpīgi.

Kādi ir apmeklētāji? Viņi kļūst arvien pārliecinātāki, arvien skaidrāk zina, pēc kā nāk, un ko viņiem neiesmērēs nekāda reklāma.

Dažs ir pat tik zinošs, ka vislabāk zina, ko vajag gribēt un ko nedrīkst gribēt sieva, vīrs vai mamma.

Jūtot neviltotu žēlumu pret ļaudīm, kam pašiem nav teikšanas, rakstnieki – kā jau prototipu mednieki – vērtēja viņu pavadoņu replikas kā sīko, skarbo terorismu.

Un grūti spriest, kurš terorisms ir kaitīgāks: neļaut savam tuviniekam iegādāties grāmatu, kuru VIŅŠ PATS patiešām vēlas, vai piektdienas pasākumu teroriste, kas iemanījās pabūt laikam tak visās aktivitātēs uz visām skatuvēm, kur vien bija ieslēgts mikrofons, lai ar viltu dabūtu to savās rokās (piemēram, izmantojot neko ļaunu nevēstošo “man jums ir jautājums”) un tad skaļi un ar krievu cilvēkam raksturīgu patosu deklamējot savu gaaaarum garo dzejoli, ko, visticamāk, reiz jau bija uzrakstījis Puškins.

Dalībnieki šo nebeidzami garo lasījumu bija spiesti noklausīties n-tās reizes, jo dāma neapstājās, līdz viņai ar varu vai ar viltu neatņēma mikrofonu. Jā, abu veidu terorismu izstādē novēroju pirmo reizi.

Ar labi padarīta darba gandarījumu braucot mājās no Ķīpsalas, pārrunājām: kas ir tas fenomens, vilkme gadu no gada piedalīties Grāmatu izstādē arī ne-izdevējiem jeb mazajiem.

Saistītie raksti

Vienojāmies, ka tā ir pašpietiekamība. Apziņa, ka mums ir ko parādīt, mums nav kauns par to, ko rādām, mums ir ar ko lepoties!

Un vēl es vēlos īpaši pasveicināt tos izstādes apmeklētājus, kas mani atpazina, pirmkārt, kā “KZ” sleju autori, sakot, ka tās vienmēr gaida, jo ciena drosmīgu viedokli. Esmu tikusies ar savu grāmatu lasītājiem, bet ar sleju faniem vēl nekad. Izstāde ir beigusies, lai dzīvo izstāde – grāmatu rakstītāju, izdevēju un lasītāju lielākie svētki!

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.