Kad Briseles politika kļūst absurda: vai tiešām kurināsim salmus un degradēsim augsnes? 0
Normunds Šmits, Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs
Brisele un enerģētiskā biomasa – gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr
Latvijas enerģētikas politikai ir jābalstās prognozējamībā un stabilitātē. Diemžēl pēdējie signāli no Briseles liecina par pretējo: kārtējo reizi tiek apspriestas izmaiņas atjaunojamo energoresursu regulējumā, lai gan iepriekšējie grozījumi daudzviet ES vēl pat nav pilnībā ieviesti. Kur ir problēma? Runa ir par biomasu un tās izmantošanu enerģētikā. Kopumā ņemot, biomasa nāk no lauksaimniecības un mežsaimniecības. Diskusijās Eiropas līmenī nupat izskanējusi ideja turpmāk vairāk paļauties uz lauksaimniecības biomasu. Tas ir pilnīgs absurds, tūlīt paskaidrošu, kāpēc.
Latvijā meža biomasa ir ne tikai pieejama pietiekamā apjomā, bet arī tiek efektīvi izmantota. Tā jau šobrīd ir būtiskākais atjaunojamais energoresurss valstī ar ievērojamu attīstības potenciālu. Kurināmā koksne, granulas un briketes ir produkti, kurus Latvijas uzņēmumi veiksmīgi realizē gan vietējā tirgū, gan eksportē. Ir svarīgi saprast – mežsaimniecībā šie resursi (biomasu veido ciršanas atlikumi – zari, stumbru galotnes) nepazūd paši no sevis. Ja reiz koksnes resursi ir iegūti, tad tos būtu lietderīgi izmantot pēc iespējas pilnībā, tas arī ir aprites ekonomikas princips. Turklāt Latvijā kurināmā koksne nav koksnes ieguves dzinējspēks – kurināmā koksne ir kā blakusprodukts. Ja to neizmantojam, tā zaudē vērtību dabiskos procesos vai, vienkāršiem vārdiem runājot, sapūst zemē. Tāpēc racionāla un ilgtspējīga meža resursu izmantošana, tajā skaitā ciršanas atlikumu, ir ne tikai ekonomiski pamatota, bet arī atbildīga izvēle.
Šeit uzreiz jāpiebilst, ka Latvijā un citās ES dalībvalstīs šāds risinājums nemaz nebūtu praktiski īstenojams, jo pieejamie lauksaimniecības biomasas apjomi ir nepietiekami, lai nodrošinātu stabilu enerģijas ražošanu, savukārt koksnes biomasas mums ir vairāk nekā pietiekami.
Īsais kurss Briseles ierēdņiem agronomijā un politiskajā konsekvencē
No ilgtspējīgas saimniekošanas viedokļa augu atliekas nav “kurināmais”, bet gan būtiska augsnes sastāvdaļa, kas ietekmē tās kvalitāti nākotnē. Lauksaimniecības kultūru pārpalikumi jeb biomasa (salmi, … u.tml.) ir nepieciešami augsnes ikgadējā ielabošanā, saglabājot trūdvielas. Citiem vārdiem sakot, lauksaimniecības biomasas atgriešana augsnē palīdz saglabāt tās auglību un novērš degradāciju. Tāpēc ideja to masveidā izmantot enerģijas ieguvē ir pretrunā ar ES izvirzītajiem mērķiem augsnes aizsardzībā. Patiešām tāda sajūta, ka Briselē labā roka nezina, ko dara kreisā.
Situācija, kad vienā politikas virzienā tiek uzsvērta nepieciešamība saglabāt augsnes veselību un auglību, bet citā – tiek rosināta rīcība, kas faktiski veicinās augšņu degradāciju, nav ne saprotama, ne pieņemama. Šāda nekonsekvence ne tikai mulsina dalībvalstis, bet arī grauj uzticēšanos kopējai ES politikai Eiropas Komisijas izpildījumā.
Meža biomasa – enerģētiskā drošība, ekonomiskā attīstība
Latvijā mežsaimniecība jau sen balstās ilgtspējas principos. Tas nozīmē izmantot visus pieejamos resursus gudri, tostarp arī tos, kas nav piemēroti koksnes produkcijas ražošanai, piemēram, šķeldu.
Zemkopības ministrija, protams, nepiekritīs šādai nejēdzīgai iniciatīvai, jo meža biomasas izmantošana ir būtiska gan meža ilgtspējīgā apsaimniekošanā, gan enerģētikā, gan ekonomikā. Tas ir resurss, kas nodrošina gan enerģētisko drošību, gan ekonomisko attīstību. Lēmumiem par nākotnes enerģētiku jābalstās datos, praksē un veselajā saprātā. Tikai tā ir iespējams panākt ilgtspējīgu un sabalansētu attīstību, kas kalpo gan videi, gan cilvēkiem.
Briselē beidzot vajadzētu saprast, ka enerģētikas un atjaunojamo resursu politika nevar būt veiksmīga, ja tā tiek nepārtraukti mainīta. Šāda pieeja neveicina ne rīcības plānošanu, ne investoru uzticību, ne nozares ilgtspējīgu attīstību.
Politisko reklāmu sponsorē politisko partiju apvienība “Zaļo un Zemnieku savienība”.
