“Tētim reizēm patīk uzkrāsot nagus…” Skandalozās grāmatas autors komentē milzīgo rezonansi ap bērnu lasāmvielu 0
“Vai tiešām neviens tēvs neaizgāja pie skolotājas?!” – šis ir tikai viens no simtiem sašutuma pilno komentāru, kas pārpludinājuši internetu pēc tam, kad publiskajā telpā sāka apspriest Ivara Šteinberga grāmatu “Ams, ams, ams!”, kas parādījās sākumskolas obligātās literatūras sarakstā. Sašutumu raisīja frāzes par praidu un piedzērušos tēvu. Nu šajā karstajā strīdā ir iesaistījies pats grāmatas autors.
Reaģējot uz saņemtajiem naida plūdiem un aicinājumiem viņa darbu aizliegt, autors aicina sabiedrību nepieļaut bīstamo ceļu pretim cenzūrai un skaidro, kāpēc literatūrā ir jārunā arī par neērtām tēmām.
Ivars Šteinbergs sociālajā tīklā “Facebook” raksta: “Labdien! Izsaku pateicību visiem, kas interneta komentāros pauduši viedokli par manu grāmatu “Ams, ams, ams!” (“Liels un mazs”, 2025). Rādās, ir ļoti daudz cilvēku, kurus satraucis, ka vienā dzejolī pieminu kādu cilvēktiesību pasākumu, citā – metu mājienu uz alkohola lietošanu.
Man dažādu robežu pārbaudīšana ir profesijas daļa, acīmredzot, daudzuprāt, šeit ir pārkāpta kāda sāpīga robeža.
Liela daļa komentāru ir naidpilni, tos lasīt ir sāpinoši un satraucoši, bet izskatās, ka vairums ir īstu cilvēku rakstīti, tātad tās ir īstu cilvēku bažas. Bažas, kas, manuprāt, ir nevietā, bet tas nepadara tās mazāk īstas, un to daudzums mani spiež publiski – vismaz šeit, vismaz īsumā – formulēt reakciju.
Pirmkārt, ja esmu radījis kādam ciešanas, lūdzu piedošanu. Bez ironijas vai liekulības – man žēl, ja manas grāmatas dēļ jums nācies ciest.
Otrkārt, man šķiet, ka paskaidrot bērnam, kas ir praids, var vienkārši: tas ir cilvēktiesību pasākums. Ja jāpaskaidro, kas ir cilvēktiesības, var teikt: “Mēs joprojām daudziem pasaules cilvēkiem darām pāri bez īsta iemesla. Lai tā nebūtu, mēs rīkojam dažādus pasākumus, piemēram, praidu.” Daudz, daudz grūtāk ir paskaidrot bērnam, kāpēc jums praids nepatīk, vienlaikus skaidrojot, kāpēc ir pareizi būt labestīgam.
Un, cik man redzams, šīs grūtības arī ir uzbrukumu patiesais iemesls – nedrošība, bailes, trauma. Manā darbā (un, šķiet, par laimi arī lielā daļā jaunās paaudzes) jo normālāk ir atzīt, ka izrunāšanās, tātad – iekšējo pretrunu un ievainojuma – izpaušana var būt dziednieciska. Izrunāšanās ir dažāda, tā ir gan burtiska iešana pie terapeita, gan individuāla pašrefleksija, tostarp – lasīšana un rakstīšana.
Vienkāršāk sakot, ir veselīgi, ka literatūrā tiek pieminētas lietas, kas liek justies neērti. Tā kļūst iespējams domāt, no kurienes nedrošība rodas, tā – kļūt bezbailīgiem.
Man nav ilūziju par to, cik aizspriedumainā sabiedrībā dzīvojam, bet man ir patiess prieks par tām retajām un bieži vien neredzamajām reizēm, kurās mans darbs tiešām kādam ierosinājis pārdomas un veicinājis līdzpārdzīvojumu (kāds gandrīz allaž ir mans mērķis, vismaz noteikti dzejolī, kurā, nenosaucot alkoholismu vārdā (jo bērnam šī vārda parasti nav), tiek no bērna perspektīvas tēlots, kā tēvs pārnāk mājās “un pēc kaut kā ož”).
Visbeidzot – un tam būtu jābūt pašsaprotami, bet tas diemžēl tā nav –, lūdzu, neaiciniet cenzēt, dedzināt, slēpt vai kā citādi iznīcināt grāmatas! Aplamības par mani es šajā gadījumā uztveršu par mirklīgu emociju izpausmi, ne reālu nostāju, un par mudinājumiem man fiziski kaitēt (un dažviet pilnīgi reālo naida runu) neattapos noziņot, pirms izdzēsa sākotnējo ierakstu (un man droši vien arī nebūtu bijis spēka rakties cauri simtiem ierakstu, tāpēc šoreiz labāk novēlu varmākām mīlestību un fokusējos uz to, lai mums ir pēc iespējas mazāk kopīgu darīšanu (labai daļai, pieņemu, jau ir dzīves, kuras viņi ir pelnījuši)), tomēr ierosinājumi aizliegt literatūru ir bīstams solis pretim represīviem režīmiem. Neviena grāmata šobrīd netiek nevienam uzspiesta, un grāmatu “izskaušana” – tas, ko rosina komentētāji, – ir vienkārši grāmatu piespiedu lasīšanas – tā, no kā viņi baidās, – monētas otra puse.
Dienā, kad šeit sākās sarunas par “Ams, ams, ams!”, dzejniece Māra Zālīte bija dalījusies ar manu pirms kāda laika rakstīto dzejoli “Pasaules kauns”, kurā tematizēju naida pieredzi un nosodu v.putina pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Man šķiet amizanti, ka es pēdējās dienas vienlaikus lasu gan apsveikumus un laba vēlējumus no nepazīstamiem cilvēkiem, kas izlasījuši “Pasaules kaunu”, gan mana krājuma svilināšanas draudus no nepazīstamiem cilvēkiem, kas “Izcilajās grāmatās” pamanījuši, ka es savā skolas vecuma bērnu literatūrā iesaistu mūsdienu pieredzes.
Bet, līdzcilvēki, ienaids pret otro ved uz to pašu cenzūru, pret kuru vēršas pirmais.
Tad, lai būtu konsekvence, varbūt visiem, kas rosina aizliegt “Ams, ams, ams!”, vajag doties pie “Pasaules kauna” pārpublicējumiem un komentāros rosināt aizliegt arī to?
Diskusijās interneta komentāros neiesaistos, augstu vērtējot savu laiku. Uz ilgāku brīdi atvados no “Facebook”, dodos radošā atvaļinājumā. Lai mums visiem jauka vasara, / paldies par lasīšanu! Atgriezīšos, tikmēr –
Miers,
Ivars Šteinbergs.”
