Eiropas žandarma lomā 10
Sāncensība starp Krieviju un Rietumiem sākās vairāk nekā gadsimtu pirms aukstā kara. 19. gs. divdesmitajos gados Krievija izrādījās ne tikai galvenā uzvarētāja karos pret Napoleonu, bet arī viskonservatīvākais vai, pareizāk, reakcionārākais spēks Eiropā. Cara Aleksandra I un Nikolaja I laikā tā bija gatava vērsties pret jebkuru “revolucionārās sērgas” izpausmes atjaunošanos, kas varētu inficēt kontinenta monarhijas. Ap 1830. gadu plaisa starp “svētās alianses” valstīm (Krievija, Prūsija un Austrija) un pārējo Eiropu bija dziļa. Kad Krievija apspieda divas “krāsainās” revolūcijas – sacelšanos Polijā 1830. – 1831. gadā un Ungārijas revolūciju 1848. – 1849. gadā –, tā kļuva vēl dziļāka. Abas iejaukšanās izraisīja plašu pretkrieviska noskaņojuma uzviļņojumu visā kontinentā. Lai stiprinātu Krievijas pozīcijas, Nikolajs I vērsās pie pareizticīgajiem iedzīvotājiem Balkānos un Osmaņu impērijā, viņa kara flotes ministram Aleksandram Meņšikovam 1853. gadā pieprasot, lai Krievija tiktu atzīta par oficiālu aizstāvi Osmaņu impērijas 12 miljoniem pareizticīgo pilsoņu. Kad šī prasība tika noraidīta, Krievijas karaspēks okupēja Osmaņu kontrolēto Moldāviju un Valahiju, kas noveda pie Krimas kara, kurā Krievija tika sakauta 1856. gadā. Manuprāt, šis zaudējums iezīmē pirmā, aptuveni 30 gadus ilgā aukstā kara beigas starp Krieviju un Eiropu.
Vairākums cilvēku uzskata, ka aukstais karš sākās gandrīz gadsimtu vēlāk pēc Otrā pasaules kara, kad Padomju Savienība, cenšoties paplašināt savas ietekmes joslu, iedibināja komunistu valdības no Polijas līdz Bulgārijai. 1946. gadā tā sāka destabilizēt Grieķiju un Ārlietu ministru padomē, kas tika izveidota pēc Potsdamas vienošanās 1945. gadā, Kremlis pieprasīja kontroli pār Tripolitāniju Ziemeļāfrikā. Šo prasību Rietumi noraidīja. Padomju Savienība neļāva tās satelītvalstīm piedalīties Māršala plāna programmā, kas paredzēja Eiropas ekonomikas atjaunošanu pēc kara.
Staļina režīms uzspieda blokādi Rietumberlīnei neveiksmīgā mēģinājumā panākt sava aizlieguma ievērošanu. Aukstais karš noveda Padomju Savienību un ASV uz kara robežas par Koreju 1950. gadā un Kubu 1962. gadā. Taču, līdzīgi kā 19. gadsimtā, pretstāve galvenokārt bija par Eiropas kontroli, ko apliecina Padomijas iebrukumi Ungārijā 1956. gadā un Čehoslovākijā 1968. gadā. Aukstais karš apsīka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad Padomju Savienība zaudēja ierobežotā periferālā karā, gluži kā Krimas karā 19. gadsimta vidū. Karš Afganistānā noveda pie Padomijas militārā un ekonomiskā potenciāla izsīkuma, liekot tai pamest satelītus Eiropā un galu galā sabrukt.
