Uzdodas par “krievu pasaules” aizstāvi 10
Mūsdienu aukstajam karam ir daudz kopēja ar divām agrākajām pretstāvēm. Gluži kā 1820. un 1946. gadā Krievija agresīvi noraida Rietumu vērtības un vēršas pret ASV. Lai gan neviens nedraud uzbrukt Krievijai, pret Rietumiem vērstā histērija atkal tiek izmantota uzmanības novēršanai no ekonomiskajām problēmām pašmājās un atbalsta vairošanai valsts vadonim. Krievijas prezidents Vladimirs Putins gluži kā cars Nikolajs I pasludinājis sevi par pareizticības un “krievu pasaules” (19. gadsimtā – slāvu) aizstāvi. Kremļa ieskatā, šis apgalvojums attaisno kaimiņvalstu, piemēram, Ukrainas, destabilizāciju un separātisko kustību atbalstīšanu no Moldovas līdz Gruzijai, vienlaikus aicinot apspiest “krāsainās revolūcijas” Krievijas kaimiņvalstīs.
Jāpiebilst, ka Rietumi nevienu “neievelk” pašreizējā aukstajā karā. Visās trīs pretstāvēs kopš 19. gadsimta tā bija Krievijas rīcība, ko noteica iekšpolitiski apsvērumi, kas mudināja Eiropu vai Rietumus izvērst centienus stratēģiskai atturēšanai. Mūsdienās Rietumi reaģē uz Krievijas veikto Krimas aneksiju un Ukrainas austrumu reģiona Donbasa okupāciju, līdzīgi kā atbildot uz Valahijas aneksiju 1853. gadā un Rietumberlīnes blokādi 1948. gadā. Visās trīs pretstāvēs Rietumu pusei ir bijuši vairāki sabiedrotie, bet Krievija darbojusies viena vai ar dažiem satelītiem. Visos gadījumos Krievijas vadoņi ir centušies vainot citus par tās iekšpolitiskajām problēmām, atsvešinājuši varbūtējos sabiedrotos un izšķieduši valsts cilvēku un saimnieciskos resursus. Pamatojoties uz šo vēsturi, šķiet, ka Krievijas centieni atturēt šķietamos ienaidniekus novedīs tikai pie ekonomiska sabrukuma un politiskām jukām, liekot valdošajiem grupējumiem atteikties no viņu ģeopolitiskajām ambīcijām un pievērsties neatliekamām pašmāju lietām.
Vladislavs Inozemcevs, Džonsa Hopkinsa universitātes Starptautisko attiecību skolas pētnieks
© Project Syndicate
Tulkojis Valdis Bērziņš
