VIDEO. Neredzīga cilvēka suns-pavadonis citiem nav jāglāsta un jābaro ar cīsiņu. Lietas, ko daudzi pat nenojauš 0
Neredzīga cilvēka suns-pavadonis citiem nav jāglāsta un jābaro ar cīsiņu
Kā nokļūt līdz speciālistam, ja ceļš pie viņa ir kā labirints bez taktilās joslas? Redzes invalīde un biedrības “Redzi mani” vadītāja Līga Ķikute un Latvijas un Eiropas Jauno ārstu asociācijas pārstāve Anna Klēšmite-Blūma novērojušas, ka sabiedrība nereti raugās uz cilvēkiem ar invaliditāti kā uz “mazliet nederīgiem”.
Reti kurš zina, ka suņa-pavadoņa apmācība ilgst aptuveni divus gadus un maksā ap 25 000 eiro. Podkāsta “Redzes laukā” 4.epizodē Līga Ķikute dalās ar savu pieredzi, dzīvojot kopā ar suni-pavadoni vārdā Rīga. Viņa skaidro, kā tiek apmācīti suņi-pavadoņi — sākot ar rakstura pārbaudēm divu mēnešu vecumā, dzīvi audžuģimenē, līdz kinologa apmācībai. “Tas nav darbs no astoņiem līdz pieciem. Tas ir darbs 24/7,” uzsver Līga. “Nav tā, ka invalīdiņam iedod suni un var teikt: ‘Ej tagad!’ Arī cilvēks apgūst sadarbību ar suni un kārto eksāmenu pilsētvidē.”
Sabiedrībā vēl joprojām trūkst izpratnes par suņa-pavadoņa darbu. “Suns-pavadonis nav jāglāsta, nav jāuzrunā un noteikti nav jābaro ar cīsiņu,” viņa uzsver, paskaidrojot, ka jebkāda uzmanības novēršana var radīt apjukumu un pat bīstamību neredzīgajam cilvēkam.
“Daudzi sabiedrībā domā — redzes invalīds neko nevar. Bet es strādāju, vadu biedrību un ceļoju viena pati,” atklāj Līga, pieminot arī sāpīgus momentus, kad ārstniecības personāls bijis neizprotošs vai pat aizvainojošs. Līga Ķikute norāda, ka bieži ārstēšana beidzas ar ārsta secinājumu, ka slimība nav ārstējama, un cilvēks paliek “karājoties gaisā”. Tādas biedrības kā “Redzi mani” palīdz aizpildīt šo plaisu, taču Līga uzsver, ka iesaiste biedrībās ir brīvprātīga, ko ne visi spēj vai vēlas izmantot. “Dažkārt cilvēks jau savā galvā ir beidzis dzīvot,” viņa atzīst.
Anna Klēšmite-Blūma sniedz plašāku skatu uz Eiropas pieredzi invaliditātes jautājumos. Viņa uzsver, ka “Latvijā cilvēkiem ar invaliditāti bieži ir apgrūtināta iespēja realizēt sevi sabiedrībā stereotipu dēļ”, savukārt Eiropas līmenī vairāk notiek diskusijas par pacientu tiesībām un iekļaušanu. Viņasprāt, būtiska problēma ir koordinācijas trūkums: “Pacients nereti ir kā pingpongs, kas tiek mētāts no viena speciālista pie otra, bet neviens nepalīdz viņam saprast kopējo ainu.”
Anna akcentē problēmu, ka Latvijā nav veselības mācības skolās: “Cilvēks, kurš nesaprot, nevar pieņemt gudrus lēmumus.” Līga papildina: “Ja cilvēks neredz, tas nenozīmē, ka viņš nesaprot. Dažkārt mēs vienkārši nedzirdam viens otru.”
Tiek pārrunāta arī sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Līga norāda: “Redzes traucējums ir neredzams. Cilvēki saka: ‘Bet jūs taču izskatāties normāli.’” Viņa uzsver, ka ļoti nepieciešams veidot izpratni, īpaši publiskajā vidē un sabiedriskajā transportā, kur suņi-pavadoņi bieži tiek uztverti kā traucēklis, nevis palīgs.
Noklausieties pilno sarunu, lai dzirdētu, kā ir dzīvot pasaulē, kur tu redzi citādi — vai neredzi vispār. Un kā suns kļūst par acīm, drošību un brīvību. Noklausies un saskati vairāk:
