Mobilizācija svešā armijā 0

Šīs bija savdabīgas ugunskristības arī 130. latviešu strēlnieku korpusam, kas pirmoreiz Latvijas teritorijā pilnā sastāvā 1944. gada 2. – 6. augustā devās uzbrukuma kaujā ziemeļaustrumos no Steķiem, Medņu – Antužu virzienā un sasniedza Aiviekstes kreiso krastu. Kauju laikā 3. augustā īpaši izcēlās 43. gvardes divīzijas 125. gvardes strēlnieku pulka rotas komandieris gvardes kapteinis Mihails Orlovs, kurš ar saviem izlūkiem pārdrošā uzbrukumā šķērsojot Krustpils–Rēzeknes dzelzceļu un būdams jau nāvīgi ievainots, līdz pat pēdējam brīdim turpināja vadīt kauju pie Mežāres stacijas. Nav apšaubāma M. Orlova izrādītā varonība, taču padomju vēstures izdevumos arī šajā gadījumā neiztika bez tendencioziem faktu pārspīlējumiem, rakstot, ka M. Orlova komandētā rota zem stipras pretinieka uguns ar peldlīdzekļiem vairākkārt forsējusi Atašas upi, lai gan īstenībā šī tikai dažus metrus platā ūdensšķirtne bija viegli pārbrienama kājām un tās šķērsošana sarkanarmiešiem neradīja nekādas grūtības. Jau tūlīt pēc nāves M. Orlovu svinīgi apbedīja Mežāres Brāļu kapos, par godu viņa piemiņai uzstādot nelielu koka obelisku, kurā bija iededzināts viņa vārds un iegrebtā dobumā aiz stikla lauskas novietota viņa fotogrāfija ar uzrakstu, ka M. Orlovs izvirzīts apbalvošanai ar Ļeņina ordeni un Padomju Savienības Varoņa zelta zvaigzni.

Saskaņā ar oficiālo statistiku 1944. gada 1. jūlijā 43. gvardes divīzijā bija 47% krievu, 35,9% latviešu, 8,5% ebreju un 8,6% citu tautību pārstāvju, bet 308. divīzijas rindās 10. jūlijā atradās 49% krievu, 37% latviešu, 8% ebreju un 6% citu tautību karavīru.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 16
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 34
Kokteilis
6 lietas, pēc kurām vīrieši klusībā alkst gultā, bet nevēlas to atzīt
Lasīt citas ziņas

Latviskākas, bet vienlaikus politiski neviengabalainākas 130. latviešu strēlnieku korpusa vienības kļuva pēc tam, kad tās papildināja daļa no jauniesauktajiem karavīriem, kas tūlīt pēc Latvijas reokupācijas tika iesaukti Sarkanajā armijā. Ņemot vērā mobilizācijas piespiedu raksturu, daudzi no tās centās izvairīties, t. sk. sevi apzināti sakropļojot, vai arī dezertēja. Līdz 1944. gada 1. decembrim Sarkanās armijas ieņemtajā Latvijas teritorijā bija iesaukti 43 008 karavīri, bet līdz gada beigām savas karaspēka daļas bija atstājuši vai tajās nebija ieradušies 2254 cilvēki. Viens no jauniesauktajiem bija arī astoņpadsmitgadīgais Aleksandrs Bečs, kuru 17. augusta agrā rītā Preiļu pagasta “Polockiešu” mājās vēl gulošu pārsteidza negaidīta nepatīkama prasība izlasīt un parakstīties uz iesaukšanas pavēstes, bet pēc trim dienām sekoja divu nedēļu ilgas apmācības Aiviekstes upes krastā.

“Dienu pēc dienas mums tur mācīja un stāstīja visu par viņu varoņdarbiem. Par brīvību un nākotnes celšanu. Ar fizisko audzināšanu nodarbojāmies stingri, ik rītus saulē vai lietū gandrīz kaili devāmies 2 – 3 kilometru skrējienā. To darot, daudzi, kuri bija vājāki, saslima gan ar temperatūru, gan ar muguras sāpēm. Visus vecāko gada gājumu vīrus un tos, kas bija bijuši jau vācu armijā, aizsūtīja citur. Mums, palikušajiem, parādīja ieročus: šautenes, rokas ložmetējus, granātas u. c. [..] Ar katru dienu mums radās lielāka ēstgriba, te nebija vairs Aiviekstes biezie makaroni un maizes deva. Šeit man izbeidzās pēdējā maizes šķēlīte no mājām un sākās vairāk kā pusgadu ilgais bada periods,” tā bez īpaša entuziasma savu kļūšanu par sarkanarmieti atceras pats A. Bečs.

CITI ŠOBRĪD LASA

Arī 2. Baltijas frontes pretizlūkošanas pārvaldes “SMERŠ” priekšnieks ģenerālmajors Žeļezņikovs 1944. gada 25. augustā bija spiests atzīt, ka līdzās augstajam morālajam un politiskajam stāvoklim 130. latviešu strēlnieku korpusā no atsevišķu kara dienestā esošo personu puses ir novērotas kontrrevolucionāras izpausmes un pretpadomju izteikumi. 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas mācību bataljona komandieri majoru Josifu Depperu apcietināja un sodīja ar 10 gadiem ieslodzījumā par pretpadomju aģitāciju divīzijas virsnieku vidū, nomelnojot komunistiskās partijas un padomju valdības vadītājus un stāstot par gaidāmo apvērsumu Padomju Savienībā. Šīs pašas divīzijas sarkanarmietis Jākobsons sarunās ar dienesta biedriem pat bija izteicies, ka “mums stāstīja, ka vāciešiem nekā neesot, ka viņi mirstot badā, bet vācieši ir paēduši un tās ir bijušas tukšas runas. [..] Es labi dzīvoju Ulmaņa laikā, biju vienmēr paēdis un apģērbts, tāpēc vēlams, lai arī pēc kara Latvijā nodibinātos Ulmaņlaiku kārtība. Man nepatīk Sarkanās armijas politdarbinieki un komandieri, viņi ir rupji un nekulturāli. Cita lieta ir vācu virsnieki. Viņi ir kulturāli un ar saviem karavīriem apietas pavisam ne tā, kā tas ir Sarkanajā armijā.”

130. latviešu korpuss cīņās 1944. gada augustā

1944. gada augusta kaujas Vidzemē, ņemot vērā to reālo iznākumu, padomju militārās vēstures pētījumos tiek dēvētas par “Madonas uzbrukuma operāciju”. Tomēr, kā atzīmē Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins, īstenībā tas ir bijis Sarkanās armijas 2. Baltijas frontes pēdējais mēģinājums izmantot padomju karaspēka pirms tam gūtos panākumus Baltkrievijā. To dēļ 1. Baltijas fronte ieņēma Jelgavu, Tukumu, un tās priekšējās vienības izlauzās līdz Klapkalnciemam pie Rīgas līča un jau likās, ka Rīgu un Latviju varēs ieņemt pāris nedēļu laikā. Tāpēc viens no 2. Baltijas frontes uzbrukuma plāniem 1944. gada augusta sākumā saucās “Sagrāve” (Razgrom), un tas paredzēja apmēram 10 dienās no Lubānas apkārtnes nonākt Rīgā. Tomēr šie plāni pilnībā izgāzās un cīņas Vidzemē noslēdzās ar kauju pie Ērgļiem, kurā faktiski ielenca un iznīcināja padomju 5. tanku korpusu.

Šīs bija savdabīgas ugunskristības arī 130. latviešu strēlnieku korpusam, kas pirmoreiz Latvijas teritorijā pilnā sastāvā 1944. gada 2. – 6. augustā devās uzbrukuma kaujā ziemeļaustrumos no Steķiem, Medņu – Antužu virzienā un sasniedza Aiviekstes kreiso krastu. Kauju laikā 3. augustā īpaši izcēlās 43. gvardes divīzijas 125. gvardes strēlnieku pulka rotas komandieris gvardes kapteinis Mihails Orlovs, kurš ar saviem izlūkiem pārdrošā uzbrukumā šķērsojot Krustpils–Rēzeknes dzelzceļu un būdams jau nāvīgi ievainots, līdz pat pēdējam brīdim turpināja vadīt kauju pie Mežāres stacijas. Nav apšaubāma M. Orlova izrādītā varonība, taču padomju vēstures izdevumos arī šajā gadījumā neiztika bez tendencioziem faktu pārspīlējumiem, rakstot, ka M. Orlova komandētā rota zem stipras pretinieka uguns ar peldlīdzekļiem vairākkārt forsējusi Atašas upi, lai gan īstenībā šī tikai dažus metrus platā ūdensšķirtne bija viegli pārbrienama kājām un tās šķērsošana sarkanarmiešiem neradīja nekādas grūtības. Jau tūlīt pēc nāves M. Orlovu svinīgi apbedīja Mežāres Brāļu kapos, par godu viņa piemiņai uzstādot nelielu koka obelisku, kurā bija iededzināts viņa vārds un iegrebtā dobumā aiz stikla lauskas novietota viņa fotogrāfija ar uzrakstu, ka M. Orlovs izvirzīts apbalvošanai ar Ļeņina ordeni un Padomju Savienības Varoņa zelta zvaigzni.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.