Ivars Āboliņš: Latvijai nav jāfinansē sabiedriskie mediji krievu valodā 95

Ivars Āboliņš, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs

Reklāma
Reklāma
Veselam
Nosaukti 8 pārtikas produkti, kuru patēriņš jāierobežo, kļūstot vecākam
Kokteilis
Personības TESTS. Kura no sejām jums šķiet vispievilcīgākā? Atbildē slēpjas jūsu partnera ideāls 3
Vēstures atkārtošanās ir neizbēgama! Peskovs atklāj, uz kuru Eiropas galvaspilsētu Krievija mērķēs savas raķetes 164
Lasīt citas ziņas

Krievu valodas īpatsvars sabiedriskajos medijos ir neproporcionāls un ir jāizbeidz par valsts naudu uzturēt divas paralēlas – vienu no otras pilnīgi atšķirīgas – informatīvās telpas. Saeimas apstiprinātā Nacionālās drošības koncepcija paredz, ka no 2026.gada 1.janvāra sabiedriskie mediji pāries uz raidīšanu latviešu valodā, taču pagājušajā nedēļā notikusī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanita Uplejas – Jegermanes atkāpšanās no amata iezvanījusi trauksmes zvanus, ka varētu būt iecerēts koncepciju nepildīt.

Faktiski Upleja – Jegermane kā vienu no diviem savas demisijas iemesliem minējusi faktu, ka 2024.gadā, SEPLP iekšienē iestājoties par latviešu valodas pozīcijām un lomu, viņa palikusi…mazākumā. Cīņā par savu valodu palikusi mazākumā pati savā valstī.

CITI ŠOBRĪD LASA
Jautājums par to, vai sabiedriskajiem medijiem ir jārada saturs krievu valodā, ir vēsturiski sens, taču publiskas diskusijas par to kļuvušas vispār iespējamas tikai pēdējo gadu laikā.

Bieži vien tās bijušas emocionālas, taču, izlasot Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumu, redzam, ka tas neuzliek par pienākumu sabiedriskajiem medijiem veidot radio un televīzijas programmas ne svešvalodās, ne mazākumtautību valodās, ne krievu valodā. Likums bezkaislīgi pasaka, ka gadījumos, ja sabiedriskais medijs veido vairākas programmas, tad vienu var veidot svešvalodās (tieši svešvalodās un nevis krievu valodā). Likums dod izvēles iespēju, tas ir ekskluzīvs SEPLP lēmums un izšķiršanās. Vēl vairāk – krievu valoda likumā nav minēta vispār. Nevienu reizi.

Vienlaikus likumā noteikts, ka tajos gadījumos, kad raidījumi vai to fragmenti mazākumtautību valodās tiek veidoti, tad saturam jāveicina piederības sajūta Latvijai un jāveicina integrācija Latvijā kā nacionālā valstī. Respektīvi ne programma, ne vispār saturs mazākumtautību valodās nav ar likumu uzlikts pienākums, un, ja likumdevējs tā būtu vēlējies, tad nesen pieņemtajā SEPLP likumā noteikti šādu iespēju būtu paredzējis. Savukārt gadījumā, ja SEPLP ir lēmis to veidot, tad jāievēro tikko minētie nosacījumi.

Līdz ar to, lai realizētu Nacionālajā drošības koncepcijā noteikto, likumu nav nepieciešams grozīt un SEPLP pēc sabiedrisko mediju apvienošanas, strādājot pie jaunās uzņēmuma stratēģijas, kura stāsies spēkā 2026.gadā, ar vienu lēmumu var izbeigt valsts apmaksāto divvalodību sabiedriskajos medijos.

Vienlaikus mans personīgais viedoklis ir tāds, ka, piemēram, portālā lsm.lv noteikti būtu atvēlama sadaļa saturam mazākumtautību valodās (nevis pamatā krievu valodā), un neredzu kā tas būtu pretrunā Nacionālās drošības koncepcijas garam un būtībai.

Tas par to, kas rakstīts likumā.

Sabiedriskās domas pētījumi par šo jautājumu uzrāda pretrunīgu ainu. Jā, no vienas puses ir redzams, ka nedaudz mazāk nekā puse visu respondentu pauž atbalstu satura veidošanai krievu valodā. Taču, analizējot šos datus dziļāk, atklājas, ka starp to, kuri ikdienā runā latviski, un to, kuri izmanto kādu citu valodu, sniegtajām atbildēm ir dramatiska atšķirība. Piemēram, pēc NEPLP pasūtījuma veiktā pētījumā uz jautājumu, vai Latvijas mediju piedāvātais saturs krievu valodā ir pietiekošā apmērā, 59% respondentu, kuri ikdienā izmanto citu valodu, atbildēja, ka tas ir pārāk mazs. Identisku atbildi sniedza tikai 12% to, kuri ikdienā runā latviski. Līdzīga aina parādās arī citur, un arī šeit veidojas identiska situācija kā Uplejas – Jegermanes gadījumā. Latviešu valoda pati savā valstī beigās paliek…mazākumā.

Reklāma
Reklāma

Citā NEPLP pasūtītā pētījumā secināts, ka ieinteresētība patērēt Latvijā veidotu mediju saturu krievu valodā jauniešu vidū ir palielinājusies (lai gan esam pārgājuši uz mācībām valsts valodā). Tas nozīmē, ka ar saturu krievu valodā tiek uzrunāti ne tikai mītiski seniori, kuri nekad vairs neiemācīšoties latviski. Tieši jaunieši ir tie, kurus vajadzētu uzrunāt tikai latviski, bet reālā situācija ir cita un Latvija šo divvalodu situāciju būvē pati par saviem līdzekļiem – plaši finansējot sabiedriskos medijus krievu valodā. Turklāt ieceres mazināt krievu valodas klātbūtni sabiedriskajos medijos pakāpeniski un būtībā visu atstāt, kā ir vēl daudzus gadus, būtībā nozīmē nedarīt neko un vienkārši noskatīties, kā ne tikai nostiprinās, bet arī iesakņojas divas informatīvās telpas.

Nav šaubu, ka tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ikdienā runā krievu valodā, ir ļoti ērti arī saturu saņemt krievu valodā. Tas nekādā veidā nestimulē meklēt to latviski. Turklāt, ja vēl krievu valodā tiek nodrošināta absolūti cita informatīvā telpa ar citiem naratīviem un uzsvariem, tad ir pavisam ērti. Un te vietā ir arī daži jautājumi. Vai tiešām vienmēr šie naratīvi dod pretsparu Krievijas dezinformācijai, kas publiski tiek minēts kā viens no galvenajiem iemesliem satura krievu valodā sabiedriskajos medijos uzturēšanas turpināšanai? Un vai vienmēr tiek izpildīta likumā noteiktā prasība, ka ar sabiedrisko mediju saturu mazākumtautību valodās tiek veicināta integrācija Latvijā kā nacionālā valstī? Un vai konsekventa Latvijas sabiedrības dēvēšana dīvainajā vārdā latvijec (aptuvenais tulkojums varētu būt – latvijietis) tiešām sekmē integrāciju Latvijā tieši kā nacionālā valstī, kā to paredz likums?

Tāpat jārunā par it kā iespaidīgo auditoriju, ko sabiedriskie mediji krievu valodā sasniedzot. Piemēram, rus.lsm ir ārpus pirmo divdesmit populārāko vietņu skaita Latvijā ar 184 000 lielu mēneša lietotāju skaitu (2024. gada februāra dati). Salīdzinājumam – uzreiz aiz andelemandele.lv, press.lv, liepajniekiem.lv un sportacentrs.com, taču par mata tiesu apsteidzot mammamuntetiem.lv. Tikmēr rus.tvnet auditorija februārī bija 277 000 liela. Tātad teju par 100 000 lielāka. Latvijas Radio 4 sasniegtā dienas auditorija ir 57 000 klausītāju, bet LTV 7 ziņas krieviski ikdienu noskatās ne vairāk kā 30 000 skatītāju (no kuriem turklāt būtiska daļa vienmēr bijuši latvieši). Nevarētu teikt, ka mēs runājam par milzīgiem skaitļiem. Drīzāk sasniegtā auditorija ir neliela un pieticīga. Turklāt dati rāda, ka 89,3% cittautiešu saprot latviešu valodu. Un tad ir jautājums – vai tiešām nepieciešams par visas sabiedrības līdzekļiem radīt īpašas programmas ar pielāgotu un atšķirīgu saturu tieši šiem 10,7% no visiem Latvijas cittautiešiem.

Ļaudis, kuri ikdienā runā krieviski, nav atšķirīgi no visas pārējās sabiedrības.

Viņiem noteikti nav jārada pielāgots saturs, kas rada iespaidu, ka eksistē kaut kāda alternatīvā Latvija, kurā notiek atšķirīgi notikumi.

Šie cilvēki ir pelnījuši saņemt to pašu saturu un informāciju, ko saņem visa pārējā sabiedrība, un nav skaidrs, kāpēc par valsts naudu būtu jāturpina radīt kaut kādu citu un patiesībā konkrētajam burbulim pieskaņotu saturu.

Vienlaikus saturam krievu valodā ir vieta Latvijā un šī vieta ir komercmedijos. Valstij, protams, ir jāsniedz atbalsts tikai satura latviešu valodā veidošanai, taču, ja kāds par privātiem līdzekļiem vēlas veidot, piemēram, interneta portālu krieviski – to neviens nevar ierobežot. Cita lieta ir ar radio frekvencēm – tās ir valsts resurss, un NEPLP jau vairākus gadus nesludina konkursus, kas dotu iespēju radio programmu veidot krieviski.

Ir skumji, ka Uplejai – Jegermanei bija jāatkāpjas no amata, lai kāds vispār sadzirdētu viņu un tos, kuri iestājas par latviešu valodas pozīciju sabiedriskajos medijos stiprināšanu. Šī nav cīņa pret krievu valodu, šī ir cīņa par tiesībām visai Latvijas sabiedrībai dzīvot vienotā informatīvajā telpā. Tādā informatīvajā telpā, kura netiek mērķtiecīgi šķelta par pašas Latvijas līdzekļiem.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.