Olafs Zvejnieks: “Melnītis” nemaz nav melns, bet gan zilgani violets. Ierosinu to pārsaukt par “Zilīti” 5
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Es vakar nobraucu nach eizenbān par finf štunden hunder dreisisch verst, (..) alzo, es aber nebiju alein – visi citi arī tikpat vien nobrauca.” Vieni no latviešu literatūras aizsācējiem – brāļi Kaudzītes – romānā “Mērnieku laiki” iemūžināja komisko varoni Švaukstu, kas runā un uzvedībā atdarina vāciešus, šādi radot jēdzienu “kārkluvācietis”.
Pagājuši 140 gadi, un jādomā, vai nebūtu jāievieš jēdziens “kārkluamerikānis” un nebūt ne komiskā nozīmē.
Šādas pārdomas rada pagājušās nedēļas notikumi, kad ASV protestu pret rasismu un policijas brutalitātes uzbudināti pilsoņi mēģināja saskatīt rasismu Rūjienas ražotā saldējuma “Melnītis” nosaukumā (angliski – “Blacky”).
Uzbudinājuma radītā iniciatīva radīja tādu vētru sociālajos tīklos, ka partijas “Attīstībai/Par” vadība pat bija spiesta norobežoties no savas partijas biedres, šī nosodījuma autores Kanādas latvietes Aijas Ingrīdas Abenes pozīcijas, norādot, ka tā nav visas partijas pozīcija.
Aizdomas, ka šī iniciatīva radusies no kaislīgas vēlmes arī piedalīties globālajā cīņā “pret rasismu”, rada tas, ka gan pats saldējums ir tirgū jau pāris gadus, bet pamanīts tikai tagad, gan arī tas, ka rasisma problēmas Eiropā gan pastāv, taču izpaužas pilnīgi citādi nekā ASV.
Tomēr pati par sevi problēma ir apspriežama. Atceros kādu savu sarunu ar vienu no Latvijas melnajiem aktīvistiem, diezgan sen, pirms gadiem divpadsmit.
“Vai Latvijā pastāv rasisms?” jautāju. “Jā,” viņš atbildēja. “Kā tas izpaužas?” atkal es.
“Pirmkārt, uz mums visi blenž, kad ejam pa ielu. Otrkārt, Latvijā mūs sauc par nēģeriem,” bija viņa atbilde. Uz pirmo atbildēju, ka arī mani Āzijā ārpus lielpilsētām visi apskata un grib kopā nofotografēties, esmu dzirdējis, ka līdzīgi notiek arī ar baltajiem tūristiem Āfrikas vidienē, taču neuzskatu to par rasismu, tā vienkārši ir dabiska reakcija uz kaut ko konkrētajā vidē neparastu.
Ar otro argumentu gāja grūtāk – skaidroju, ka latviešu valodā vārds “nēģeris” ir neitrāls un tam nav nekādas aizvainojošas pieskaņas atšķirībā no vārda “melnais”, kuram, kā to zina katrs, kas savu dzīvi uzsācis vēl Padomju Savienībā, šāda pieskaņa ir.
Tas tika lietots ka nicinošs apzīmējums Vidusāzijas un Kaukāza iedzīvotājiem, bieži vien kombinācijā ar vārdu “čurka”. Tomēr mani skaidrojumi nekrita auglīgā augsnē, iespējams, man vienkārši nenoticēja.
Atgriežoties pie minētā trača ap saldējumu “Melnītis”, esam nonākuši situācijā, kur mums jāpieņem lēmums, ko un kā varam un drīkstam saukt latviešu valodā.
Ja prioritāte joprojām ir valodas nesēju, pašu latviešu, izpratne, tad “Melnītim” nav nekādas vainas – tas skan mīļi un nekādas asociācijas ar rasismu nerada.
Savukārt, ja par prioritāti kļūst tūristu, iebraucēju un ilgāku laiku angloamerikāņu zemēs padzīvojušu latviešu izpratne, tad “Melnītis” ir galīgi garām un jājautā, vai drīz nebūs jāatsakās arī no melnās maizes, melnā balzama un vai zirgu drīkstēs saukt par melnīti, bet govi – par brūnaļu.
Par anglisko “Blacky” šī saldējuma nosaukumā nespriedīšu, jo angļu valoda nav mana dzimtā, varu nianses arī neuztvert.
Domāju, ka sava taisnība ir abām strīda pusēm – Atlantijas okeāna rietumu pusē šis vārds varētu tikt uzskatīts par aizvainojošu, bet austrumu pusē, Eiropā, – par pilnīgi pieļaujamu un lietojamu.
Uzņēmumam pašam jāizlemj, kur šis saldējums tiks pārdots, un atkarībā no tā jāizvēlas nosaukums.
Ja tomēr sabiedrībā sāk valdīt uzskats, ka svarīgāk lietas ir nosaukt tā, lai tikai kāds par mums kaut ko nepadomātu, tad konkrētās kolīzijas atrisinājumam man ir priekšlikums.
Lai noskaidrotu savu attieksmi, biju aizgājis nopirkt minēto saldējumu. Garšoja, bet biju sašutis – saldējums nav melns, bet gan zilgani violets.
Tādēļ ierosinu to pārsaukt par “Zilīti” – šis vārds ārzemniekiem ne ar ko nesaistās, bet, ja latviešiem šis nosaukums nepatīk, tad viņi varēs sevi mierināt ar to, ka devuši ieguldījumu cīņā pret rasismu.
