Miruša pacienta mantiniekiem ir tiesības prasīt kompensāciju no Ārstniecības riska fonda, lemj ST 0
Satversmes tiesa (ST) ir atzinusi, ka Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas miruša pacienta mantiniekiem paredz tiesības prasīt no Ārstniecības riska fonda atlīdzību par pacienta dzīvībai un veselībai nodarīto kaitējumu un ārstniecības izdevumiem atbilst Satversmei, aģentūru LETA informēja ST pārstāve Ketija Strazda.
Lietā tika apstrīdētas MK noteikumu “Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” normas, kas nosaka, ka Ārstniecības riska fonda atlīdzību var saņemt arī mirušā pacienta radinieki. Lietas iesniedzēja norāda, ka šāda norma noteikumos ir pretrunā ar Pacientu tiesību likumā minēto, ka šādas tiesības ir tikai pašam pacientam, un nav paplašināts pilnvaroto personu loks. Līdz ar to pieteicēja apšauba minēto normu atbilstību Satversmes 64.pantam, kas nosaka, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai.
Lieta tika ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Tās tiesvedībā ir administratīvā lieta, kuras ietvaros pieteicēja administratīvajā lietā, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, lūdz izdot administratīvo aktu, ar kuru Ārstniecības riska fondam tiktu uzlikts pienākums izmaksāt viņai atlīdzību par viņas mirušās mātes dzīvībai un veselībai nodarīto kaitējumu, tai skaitā morālo kaitējumu, un ārstniecības izdevumiem.
ST savā spriedumā norādīja, ka lietā apstrīdētais noteikumu punkts lietas izskatīšanas laikā ir izteikts jaunā redakcijā, ST vispirms pārbaudīja, vai minētā norma ir zaudējusi spēku pēc būtības un tiesvedība lietā daļā par tās satversmību būtu izbeidzama.
ST secināja, ka pieteikumā apstrīdētais noteikumu punkts lietas izskatīšanas laikā spēkā esošajā noteikumu redakcijā ir pārveidots par citu punktu, bet nav grozīts pēc būtības.
Spriedumā ST norādīja, ka MK tiesības izdot ārējus normatīvos aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl tam šīs tiesības ir nodotas ar likumu. MK noteikumu saturu galvenokārt veido procesuālās normas, kuras nepieciešamas likumā noteikto tiesību iedzīvināšanai. Atsevišķos gadījumos tie var saturēt arī materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz nepārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.
Likumdevēja dotajā pilnvarojumā lietotais vārds “kārtība” nepārprotami norāda uz MK noteikumu procesuālo raksturu.
ST secināja, ka no Pacientu tiesību likuma 16.panta trešās daļas tekstā iekļautā vārda “kārtība” izriet, ka likumdevējs pilnvarojis MK noregulēt procesu, kādā no Ārstniecības riska fonda tiek pieprasīta un izmaksāta atlīdzība.
Līdz ar to ST secināja, ka nepieciešams noskaidrot, kurām personām izmaksājama atlīdzība no Ārstniecības riska fonda un kāds kaitējums ir no tā atlīdzināms saskaņā ar Pacientu tiesību likuma normām.
ST arī secināja, ka saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmo daļu no Ārstniecības riska fonda ir izmaksājama atlīdzība par pacientam radīto nemantisko kaitējumu jeb pacientam radītām fiziskām un garīgām ciešanām, kā arī par noteiktu pacientam radītu mantisko kaitējumu, proti, pacienta ārstniecības izdevumiem. Saskaņā ar šo normu atlīdzība ir izmaksājama arī tajā gadījumā, ja iestājusies pacienta nāve.
Tomēr ST spriedumā uzsvēra, ka pacienta nāves gadījumā pats pacients nevar izmantot tiesības saņemt atlīdzību. Tādēļ Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmā daļa interpretējama tādējādi, ka pacienta nāves gadījumā atlīdzība par viņam radīto kaitējumu izmaksājama citai personai.
Spriedumā skaidrots, ka saskaņā ar Civillikuma normām mirušas personas kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušai vai par mirušu izsludinātai personai piederējušas tās patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā, kopumā veido mirušās personas mantojumu. Tādēļ ST secināja, ka Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmās daļas objektīvais mērķis ir noteikt, ka miruša pacienta tiesības uz atlīdzinājumu par viņam radīto kaitējumu ir miruša pacienta mantojuma daļa.
Attiecīgi šīs tiesības var izmantot tie mirušā pacienta mantinieki, kuri ir pieņēmuši viņa atstāto mantojumu.
ST spriedumā norādīja, ka Latvijas civiltiesību doktrīnā un judikatūrā ir atzīts, ka tiesības uz atlīdzību par personas veselībai nodarīto kaitējumu pēc sava rakstura ir tīri personiskas tiesības un tādēļ nevar tikt mantotas. Tomēr likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas, paredzēt izņēmumus un ar speciālām normām noregulēt konkrētus jautājumus atšķirīgi no vispārīgās tiesiskās kārtības attiecīgajā nozarē. ST norādīja, ka Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā ir paredzēts šāds izņēmums.
Tādējādi ST secināja, ka ar Pacientu tiesību likuma 16.panta trešo daļu MK bija pilnvarots citstarp noteikt kārtību, atbilstoši kurai miruša pacienta mantinieki ir tiesīgi pieprasīt un saņemt no Ārstniecības riska fonda atlīdzību par mirušajam pacientam nodarīto kaitējumu. Līdz ar to ST atzina apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmes 64.pantam.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
