Nedrīkstam palikt enerģētiskie nabagi 2
Latvijai joprojām nav izdevies apstiprināt Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021.–2030. gadam (“NEKP 2030”) gala redakciju, un tādēļ, visticamāk, noteiktajā termiņā to nevarēs iesniegt saskaņošanai Eiropas Komisijā (EK). Ekonomikas ministrijā (EM) gan skaidro, ka kavēšanās ar Latvijas ilgtermiņa enerģētikas un klimata politikas dokumentu neapdraud fondu finansējumu atjaunojamo resursu izmantošanai un ēku siltināšanai.
Izstrādāts, bet neapstiprināts
Latvijai tāpat kā pārējām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm plāns, kas paredz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju un intensificēt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, ir jāiesniedz Eiropas Komisijā līdz šī gada 31. decembrim. Taču pēdējā šā gada valdības sēdē, kad vēl varēja šo plānu pieņemt, tas netika izdarīts.
Kā “Latvijas Avīzei” paskaidroja Ekonomikas ministrijā, kas koordinē “NEKP 2030” izstrādi, plāns ir pabeigts, tajā iekļauti arī aktuālākie iebildumi un priekšlikumi, un “tuvākajās dienās” to plānots iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā (MK).
Kopumā par “NEKP 2030” no ministrijām, pašvaldībām, uzņēmēju organizācijām saņemti 270 iebildumi un priekšlikumi, kā arī vēl 15 viedokļi no sabiedrības.
Pirms “NEKP 2030” izskatīšanas un apstiprināšanas valdībā to ir plānots skatīt arī Nacionālajā enerģētikas un klimata padomē, ko vada Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Pašlaik vēl norisinās sarunas par iespējamo padomes sēdes laiku.
“Vienlaikus ar NEKP iesniegšanu Ministru kabinetā Ekonomikas ministrija informēs Eiropas Komisiju par plāna izstrādes progresu, norādot, ka tas izstrādāts un iesniegts izskatīšanai Latvijas valdībā,” informēja Ekonomikas ministrijas pārstāve Evita Urpena.
Krista Pētersone, vides organizācijas “Zaļā brīvība” eksperte, atzīst, ka “NEKP 2030” ir labs pieteikums fosilā kurināmā samazināšanai. “Kompromisi starp dažādām interesēm, protams, plānā ir, jo Latvijā gāzes kā biznesa intereses bijušas izteikti pārstāvētas.
Tomēr iznākums ir ļoti labs. Varbūt mērķi noteikti ne tie ambiciozākie, bet tie ir diezgan skaidri.
Un ir arī plašs pasākumu klāsts, lai nākamajos desmit gados virzītos uz ilgtspējīgu energosistēmas pārveidi. Plāns nav sapņu dokuments, bet, ņemot vērā, cik sarežģīti ir savienot enerģētikas un klimata mērķus, tas ir ļoti būtisks pirmais solis, kas sperts,” skaidro K. Pētersone.
Viņas pārstāvētā vides organizācija “Zaļā brīvība” kopā ar citām Austrumeiropas un Centrāleiropas vides organizācijām darbojas kā enerģētikas un klimata politikas novērotāji un komentētāji.
“Mēs sekojam līdzi likumdošanas iniciatīvām, piemēram, arī “NEKP 2030″ izstrādei, sniedzot priekšlikumus, piedaloties diskusijā.” K. Pētersone arī uzsver, ka savu enerģētikas un klimata plānu izstrādā katra Eiropas dalībvalsts un tie ir salīdzināmi savstarpēji, ļaujot novērtēt katras valsts devumu gan kopējā siltumnīcefekta gāzu samazināšanas mērķu izpildē, gan energoefektivitātes un arī atjaunojamās enerģijas īpatsvara mērķu izpildē.
Fosilā kurināmā subsīdijas nemazinās
Neraugoties uz Eiropas klimata aizsardzības mērķiem, piecas Eiropas valstis plāno līdz 2030. gadam ieviest jaunas fosilā kurināmā subsīdijas. Piemēram, Grieķija norāda, ka valsts atbalsts tiks sniegts dīzeļdegvielas katlu aizvietošanai ar dabasgāzes katliem, bet Polija plāno piešķirt subsīdijas pazemes gāzes uzglabāšanai un sašķidrinātas dabasgāzes izmantošanai transporta vajadzībām. Neviena no Eiropas valstīm arī neziņo par plāniem fosilā kurināmā subsīdijas pārtraukt.
Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem, Latvijā fosilā kurināmā subsīdiju apmērs ir vairāk nekā 200 miljoni eiro gadā. Vai Latvija var atļauties atteikties no šīm subsīdijām? “Zaļās brīvības” eksperte uzskata – ja subsīdijas fosilajam kurināmajam tiks saglabātas, tās novirzīs Eiropas Savienību no 2030. gada klimata aizsardzības mērķiem.
“Līdzšinējās izmaksas bijušas saistītas ne tik daudz ar pašu gāzes cenu, cik ar termoelektrocentrāļu rekonstrukcijas izmaksām. Tas ir ļoti liels Eiropas Investīciju bankas aizdevums. Līdz ar to dabasgāzei kā fosilajam kurināmajam subsīdijas nebūtu nepieciešamas,” uzskata K. Pētersone.
Vēl neapstiprinātajā Latvijas “NEKP 2030” galvenais pasākums fosilā kurināmā izmantošanas samazināšanai ir pārskatīt dabas resursu nodokļa (DRN) likmes par CO2 emisijām un akmeņogļu, koksa un lignīta izmantošanu. Tiek arī piedāvāts piemērot palielinātu DRN likmi jaunām fosilā kurināmā iekārtām, izņemot, ja tiek veikta katla nomaiņa uz efektīvāku un modernāku. Plānots arī pārskatīt akcīzes nodokļa atbrīvojumu siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas procesā.
Plāna izstrādātāji arī paredz sekot līdzi tam, lai izmaksas par DRN netiktu kompensētas, paaugstinot siltumenerģijas un elektroenerģijas tarifus.
“Tajā pašā laikā ir mērķis atjaunojamās enerģijas iegūšanas veicināšanu saistīt tikai ar tirgus mehānismiem, lai atbrīvotos no valsts atbalsta, kas līdz šim bijusi smaga nasta,” komentē K. Pētersone.
Eiropas zaļais kurss ilgtermiņā ietekmēs arī cenas un ar laiku videi draudzīgāka enerģija būs lētāka nekā no fosilā kurināmā iegūtā.
“Tās būs pieejamākās izvēles, ja šī politika strādās pareizi,” piebilst K. Pētersone. “Gāze jau tagad nereti ir dārgāks apkures veids nekā malka.”
Latvijas iedzīvotāji – enerģētiskie nabagi?
Cilvēks, kurš sastopas ar problēmām komunālo rēķinu apmaksā, vairāk uztraucas par izdevumiem nekā vides problēmām.
EK konstatējusi, ka Latvijas iedzīvotāju vairākumam vides, klimata pārmaiņu un enerģētikas jautājumi ir mazsvarīgi, un tikai Grieķijā un Horvātijā šie jautājumi ir vēl mazsvarīgāki nekā Latvijā.
“”NEKP 2030″ ir labs arī tādā ziņā, ka tas pieskaras jautājumam, kā mazināt enerģētisko nabadzību. Ar šo problēmu saskaras visā Eiropas Savienībā. Latvijā varbūt vairāk cilvēku nekā citās valstīs saskaras ar grūtībām apmaksāt rēķinus, īpaši par siltumu, vai arī dažādu iemeslu dēļ ir spiesti dzīvot slikti apkurinātās telpās. Un šis plāns varbūt ne ļoti tieši, bet saka, ka enerģētiskās nabadzības problēmas ir jārisina,” uzsver K. Pētersone.
Tiesa, atbrīvošana no maksas vai kompensācija ne vienmēr ir labākais risinājums. Enerģētiskās nabadzības cēlonis ir ne tikai zemi ienākumi, bet arī sliktais ēku, apkures iekārtu stāvoklis vai infrastruktūras ierobežojumi. Līdz ar to Latvijai būtu jāpievērš lielāka uzmanība energoefektivitātei, proti, kā pārveidot ēkas, lai izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem nebūtu pārāk augsti.
“Ēku renovācijas apjoms līdz šim Latvijā ir bijis neapmierinošs. Šis plāns tieši pasaka, ka dzīvojamās ēkas ir jāatjauno un ne tikai centrā, bet plašākā mērogā un tas ir jāpadara pieejamāks dažādām iedzīvotāju grupām,” skaidro “Zaļās brīvības” eksperte.
“Pirmais solis būtu nomainīt malkas krāsnis pret efektīvākām apkures ierīcēm. Un tam visbiežāk nepieciešams valsts atbalsts. Nevis atņemt ierasto energoresursu, bet domāt, kā varam mazināt ietekmi uz cilvēku veselību un uz vidi.”
EIB turpmāk būs zaļa
Eiropas Investīciju banka (EIB) jau paziņojusi, ka no 2020. gada ierobežos finansējumu dabasgāzes projektiem, to novirzot ēku energoefektivitātes paaugstināšanai. 75% investīciju paredzēti tieši energoefektivitātes jomā, lai mazinātu enerģijas kopējo patēriņu.
“EIB atbalstīs dažādus modernizācijas projektus, bet tā nefinansēs projektus, kam nebūs patēriņu mazinoša ietekme,” zina teikt K. Pētersone.
Līdz šim Latvijā lielākie EIB aizdevumi enerģētikā izmantoti “Latvenergo” TEC–1 un TEC–2 modernizācijai, taču turpmāk EIB plāno atbalstīt atjaunojamās enerģijas projektus. Lai EIB aizdevumi būtu pieejamāki ES dalībvalstīm ar zemāku vidējo ienākumu līmeni, tostarp Latvijai, tiks izstrādāta Enerģētikas pārejas pakotne ar augstāku EIB projektu līdzfinansējumu – 75%.
“Atjaunojamie energoresursi ir pieejami par brīvu. Saules enerģiju brīvi var savākt, ja tev ir ierīce, ar ko savākt. Tas pats attiecas arī uz vēju. Taču svarīgāka par to ir energoefektivitāte, proti, lai enerģijas patēriņš būtu samazināts pirms nomaiņas. Ja māja patērē mazāk enerģijas, tad arī ieguldījumi enerģijas saražošanai ir mazāki.”
“NEKP 2030” vēl neapstiprinātajā variantā visa citā starpā paredzēts, ka Latvija līdz 2030. gadam veicinās elektroenerģijas pašražošanu un pašpatēriņu. Šobrīd lielākā daļa pašpatērētāju elektroenerģijas ražošanai ir uzstādījuši saules paneļus. Savukārt starp siltumenerģijas ražošanas neemisiju iekārtām populārākie ir dažāda veida siltumsūkņi un saules kolektori.
Visblīvākais esošo un potenciālo pašpatērētāju izvietojums ir Rīgā un Rīgas apkārtnē, tas ir koncentrēts arī valsts lielākajās pilsētās un to tuvumā – Ventspilī, Liepājā, Rēzeknē, Daugavpilī, kas saistāms ar iedzīvotāju maksātspēju.
2019. gada jūnijā Latvijā bija reģistrēti 550 mikroģeneratoru pieslēgumi (līdz 11,1 kW), to kopējā uzstādītā elektriskā jauda bija 3,23 MW, kas ir niecīga daļa (0,1%) no kopējās Latvijā uzstādītās elektriskās jaudas.
Atbalsta:
