Maija Grosa: “Kad pieaudz, saproti, ka pats esi savas laimes kalējs – ja ar sevi nejūties labi, arī otrs kopā ar tevi nejutīsies labi.”
Maija Grosa: “Kad pieaudz, saproti, ka pats esi savas laimes kalējs – ja ar sevi nejūties labi, arī otrs kopā ar tevi nejutīsies labi.”
Foto: Karīna Miezāja

Neviens nevar ielikt laimi rokās. Saruna ar debijas romāna “Spēlēt dzīvi” autori Maiju Grosu 2

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Mājas
Kādas ir tavas kulinārijas prasmes – vai māki pagatavot šos 10 ēdienus, kuri jāprot katram latvietim?
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 18
Lasīt citas ziņas

“Latvijas Avīze” sāk publicēt Maijas Grosas debijas romānu “Spēlēt dzīvi”.

Maija Grosa kopš bērnības aizrautīgi lasa un septiņus gadus, sagaidot gadumiju, izteikusi vēlēšanos – kaut varētu pati redzēt izdotu savu grāmatu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bet manuskripts “Vakara romāna” konkursam galu galā tapis mazliet kā joks, mazliet – kā derības ar māsām.

Ģimenes lokā pieņemts, ka viņas izdomā sev dažādus izaicinājumus, un šoreiz izaicinājums izrādījies grāmatas svarā.

“Tagad grāmatu sarakstā var atzīmēt ar ķeksīti, ka izdarīts ir, bet pati zinu, ka varu izdarīt labāk. Šis bija tikai pirmais mēģinājums, tāds pavisam vienkāršs sižets, kurā meitene satiek puisi,” saka Maija.

Patiesībā jau sākas viss ar to, ka meitene izšķiras ar puisi. Solvita ir tipiska pilsētas dāma – smagi strādā darbā, kas viņai patīk; ļoti rūpējas par savu izskatu, viņai ir puisis.

Tad pavisam nejauši Solvita atklāj, ka Lauris viņu krāpj. Abi izšķiras, un Solvita nolemj atriebties, parādot, cik maz Lauris viņai nozīmē, pievēršot uzmanību viņa draugam, lauku puisim Artūram.

Tur taču nekas nopietns nevar sanākt, jo Solvita un lauki nesader kopā, turklāt viņa uzreiz neiepatīkas Artūra šerpajai vecmāmiņai…

Maija, atklājiet, vai var teikt, ka šis darbs daļēji balstīts jūsu pieredzē? Arī esat pilsētas meitene laukos…

M. Grosa: Tā īsti nevar teikt, drīzāk pusi uz pusi, jo pati nāku no laukiem, līdz 15 gadiem dzīvoju pie vecākiem, pēc tam pārcēlos uz Rīgu, tad vēl kādu laiku nodzīvoju ārzemēs, un tad kopā ar vīru pārcēlāmies uz laukiem.

Pārmaiņas tiešām sanāca ļoti krasas, jo te, kur tagad dzīvojam, īsti nevienu nepazinu.

Tāpat arī veģetatīvā distonija, no kā cieš Solvita, – esmu ar to saskārusies, man šī tēma šķita ļoti svarīga, jo tā ir tik ļoti izplatīta.

Rakstot aizdomājos arī par to, ka mūsdienās cilvēki ļoti tēlo, pakļaujas dažādiem stereotipiem, šķiet – iestājies neīstuma gadsimts.

Reklāma
Reklāma

Sociālo tīklu dēļ?

Arī tādēļ, bet tie, man šķiet, ir tikai viens no katalizatoriem. Man šķiet, viss tādēļ, ka cilvēki mūsdienās vairs tā nesatiekas. Ja saskrienas, tad tikai uz īsu brītiņu, un tad cenšas sevi parādīt no labākās puses, tāpat ir plašas iespējas sevi fiziski mainīt. Viss ir diezgan neīsts.

Vai Artūra mājas apkārtne – tā ir konkrēta vieta, ko aprakstāt? Ļoti spilgti un dzīvi, to var burtiski ieraudzīt.

Jā, kad rakstīju, domāju par vecmammas māsas māju. Bērnībā, kad tur viesojos, man tā šķita pasaku valsts, domāju, ka gribētu dzīvot tieši tur.

Tām mājām nebija tuvu kaimiņu, bija ļoti skaista daba, viss notika saskaņā ar senajām paražām, vecmammas māsa pati pļāva zālīti, turēja gotiņas, viss bija mierīgi un rāmi, tāda idille. Tā vieta man palikusi sirdī.

Un arī darbs restorānā šķiet pašas pieredzēts.

Jā, tikai nesen mainīju darbu, sāku strādāt bērnudārzā, bet kopš 15 gadiem, kad sāku patstāvīgu dzīvi, visu laiku esmu strādājusi tāda veida darbu.

Varbūt viens no faktoriem, kādēļ man patīk darbs ēdināšanas biznesā, ir izaugsmes iespējas – ja cilvēks ir uzņēmīgs, tās ir ļoti labas.

Sāku kā trauku mazgātāja restorānā, kur mana māsa bija direktore, bet beigās pati biju direktore četrām kafejnīcām. Tas bija interesanti.

Man patika cilvēkus iepriecināt, patika, ka varu radīt svētkus. Arī tad, ja kāds uz restorānu atnāk ar ne sevišķi biezu maciņu, radīt sajūtu, ka viņš ir īpašs.

Katru dienu ieguvu jaunas zināšanas – gan no apmeklētājiem var daudz uzzināt, gan arī, ja maina restorānus, var iepazīt dažādas kultūras, tradīcijas, jo ēšanas paražas ir īpašas un katrai tautai atšķirīgas.

Es strādāju japāņu, indiešu restorānā, kopā ar īstiem indiešiem, tā bija iespēja uzzināt, kā viņi uztver dzīvi, arī pati tērpos sari, indiešu nacionālajā tērpā.

Vai jums pašai patīk arī gatavot?

Man ļoti patīk gatavot, un, tā kā vairāk strādāju Austrumu virtuvēs, es arī mājās ļoti labprāt gatavoju un eksperimentēju. Kas man ir ar ēdienu, nevaru to pat paskaidrot – citi atceras cilvēku vārdus, mīļākās grāmatas, bet es vienmēr atceros, kas viņiem ir mīļākais ēdiens, kas negaršo. (Smejas)

Vai var teikt, ka Artūrs ir vīrieša ideāls?

Nē, tā gan īsti nevar teikt. Ir tāds dziedātājs Olafs Bergmanis – klausījos vienu viņa dziesmu, skatījos video, un man nez kādēļ šķita, ka viņa izskats būtu ļoti piemērots Artūram, tādēļ tā arī centos aprakstīt. (Smejas)

Bet, ja runā par īpašībām – jā, domāju, vismaz agrā jaunībā ikviena sieviete vēlas atrast vīrieti, kurš nāks un viņu izglābs, atrisinās viņas problēmas.

Kad pieaudz, saproti, ka pats esi savas laimes kalējs – ja ar sevi nejūties labi, arī otrs kopā ar tevi nejutīsies labi. Vispirms jāatrod pašam sevi, jākļūst pašpietiekamam, jo otrs nevar tev ielikt laimi rokās.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.