Olafs Zvejnieks: EK pieņem pēdējo gadu svarīgāko lēmumu, “Greenpeace” to nosauc par “aplaupīšanas mēģinājumu” 8
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisija pieņēma vienu no vissvarīgākajiem lēmumiem pēdējos gados – un jau tiek par to nežēlīgi kritizēta.
Proti, pagājušajā nedēļā Eiropas Komisija (EK) atzina gāzes un atomenerģijas projektus par pārejas zaļajiem enerģijas avotiem, iekļaujot tos ilgtspējīgo projektu taksonomijā (klasifikators, kas nosaka, kuriem projektiem pieejams zaļais finansējums).
Varētu šķist, ka tie ir tikai vārdi, taču mūsdienu pārideloģizētajā pasaulē šie vārdi būtībā nozīmē atļauju miljardiem eiro ieplūst gāzes un atomenerģētikas projektos un nesaņemt par to iznīcinošo apzīmējumu “ne-ilgtspējīgi”.
Un ko nozīmē bailes no šādu apzīmējumu saņemšanas, mēs redzam pašreizējās energokrīzes laikā – viens no krīzes iemesliem, bet ne vienīgais, ir pēdējos gados nepietiekamais veikto investīciju apjoms gāzes un naftas ieguves projektos. Un netika investēts tāpēc, ka visaptverošā zaļā propaganda un Zaļā kursa attīstība lika pamatoti baidīties, ka investīcijas šajā jomā tiks “sodītas” un nespēs sevi atpelnīt.
EK lēmums jau tiek nežēlīgi kritizēts. Piemēram, “Greenpeace” nosaukusi šo lēmumu par “aplaupīšanas mēģinājumu” un paziņojusi, ka tā ir piekāpšanās “divām izmisumā novestām nozarēm, kurām ir daudz ietekmīgu draugu”. Virkne valstu – Austrija, Luksemburga, Nīderlande, Dānija un Zviedrija paziņojušas, ka apstrīdēs šo EK lēmumu tiesas ceļā. Turklāt tas vēl jāapstiprina Eiropas Parlamentā, un arī tur noskaņojums nav viennozīmīgs. Iespējams, ka, baidoties no šī noskaņojuma, EK pagaidām atļāvusi gāzes projektus uzskatīt par zaļiem tikai līdz 2030. gadam, bet atomenerģētikas – līdz 2045. gadam.
Lai gan kritikā un vārdos par nozarēm, kurām ir daudz ietekmīgu draugu, ir patiesības grauds, tomēr zaļajiem fundamentāli nav taisnība. Attiecībā uz klimata pārmaiņu ierobežošanas mērķiem ir iespējamas divas nostājas – pirmā, ka tie jāīsteno par jebkādu cenu, tostarp arī cilvēces iegrūšanu enerģētiskajā un visās citās nabadzībās, un, otrā, ka jācenšas saglabāt sabiedrības labklājības līmeni pat tad, ja tas maksātu vēlāku klimata pārmaiņu mērķu sasniegšanu. Zaļo aktīvistu organizācijas var argumentēt par labu pirmajai pieejai, bet valstu valdības to atļauties nevar.
Zaļie un viņu atbalstītāji apgalvo – mums jau ir atjaunojamo resursu enerģētika, jāattīsta tā, nevis jāpieļauj jauni gāzes un atomenerģētikas projekti Eiropā. Problēma tikai tā, ka atjaunojamo resursu enerģētikai piemīt iedzimts trūkums – tā dod enerģiju nevis tad, kad vajag, bet tad, kad pūš vējš vai spīd saule. Ziemā fotoelementu radītais elektroenerģijas daudzums Eiropā vidēji samazinās trīskārt, salīdzinot ar vasaru, savukārt vēja ģeneratoru saražotais bezvēja apstākļos vispār ir apaļa nulle. Savukārt gāzes elektrostacijas dod elektrību tad, kad to vajag, un pazemes gāzes krātuves nodrošina rezerves apstākļiem, ja gāzes piegādes uz laiku pārtrūkst.
Ja runājam par atomenerģētiku, tad tās pretinieki mēdz salīdzināt šo nozari ar automašīnu, kuru ir lēti uzpildīt, taču ļoti dārgi nopirkt. Pat neņemot vērā to faktu, ka šis apraksts aizdomīgi precīzi atbilst šobrīd populārākajam elektroauto modelim – “Tesla Model 3”, jāteic, ka, turpinot šo analoģiju, atjaunojamo resursu enerģētika ir mašīna, kas brauc tikai stiprā vējā vai saulainā dienā, savukārt bezvēja naktī nebrauc vispār. Šo problēmu var atrisināt – piepērkot klāt piekabi ar litija baterijām, tikai nelaime tā, ka šī piekabe maksās vairāk nekā pati mašīna.
Pats lētākais litija akumulators enerģētikas vajadzībām šobrīd ir “Tesla Megapack”, kas maksā miljonu ASV dolāru par triju megavatstundu ietilpību. Lai aizstātu vienu ne pārāk lielu gāzes TEC ar 250 MW jaudu, izmaksas būs apmēram 1,7 miljardi dolāru, savukārt pati gāzes TEC ar šādu jaudu maksās apmēram 250 miljonus dolāru – 5,6 reizes lētāk. Salīdzinājumam – Rīgas TEC–1 elektroģenerācijas jauda ir 144 MW, siltuma jauda – 490 MW, Rīgas TEC–2 elektroģenerācijas jauda ir 832 vai 881 MW, atkarībā no darbības režīma, bet kopējā siltuma jauda – 1124 MW. Visas Eiropas mērogā litija bateriju uzstādīšana, lai kompensētu saules un vēja elektrostaciju bezdarbības periodus, varētu izmaksāt apmēram triljonu eiro (tūkstoti miljardu).
Tādas pašas jaudas gāzes TEC uzstādīšana maksātu dažus desmitus miljardu, AES – dažus simtus miljardu. Tā kā valdības un EK naudā tomēr nepeldas, tad izvēle par labu ekonomiskākajiem risinājumiem ir acīmredzama.
Interesanti, ko šajā situācijā darīs Rīgas dome, kuras lēmumu par individuālo gāzes katlu aizliegumu no 2025. gada, pagājušajā nedēļā “atfutbolēja atpakaļ” VARAM, liekot to pārstrādāt?
