Foto: Novikov Aleksey/SHUTTERSTOCK

Olafs Zvejnieks: Kāpēc pēc iebrukuma Krimā 2014. gadā sankciju nebija, bet tagad tās ieviesa teju vienā dienā? 0

Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Vai esat pēdējā pusotra mēneša laikā aizdomājušies par to, kādēļ pēc 2014. gadā veiktās Krimas okupācijas un aneksijas un separātisma atbalstīšanas Donbasā nekādas īpaši smagas sankcijas un ekonomiskās sekas Krievijai nesekoja, bet 2022. gada iebrukumu Ukrainā pavada agrāk nepieredzēts sankciju un citu ekonomisko seku vilnis?

Patiesību sakot, par dažādu valstu pret Krieviju vērstajām apmēram 6000 dažādām sankcijām (lielākais jebkad pieredzētais sankciju apjoms vēsturē!) atbildēt nav nemaz tik grūti. Šķiet, ka 2014. gada notikumus Eiropa un vairums pārējo pasaules valstu neuztvēra īpaši dramatiski, klusi nospriežot, ka lai jau Krievija pievāc krievu vairākuma apdzīvotās teritorijas. Publiski tas, protams, atzīts netika, jo šāda atzīšana satricinātu pašreizējo valstu robežu sistēmu un daudzi varētu sākt jautāt: “Ja jau krievi var tā darīt, tad kāpēc gan mēs nevaram?” Atšķirībā no tā, 2022. gada agresiju vismaz Eiropa uztvēra kā tieši pret sevi vērstu draudu – ar iespēju, ka turpmāk Krievija var vērsties pret vienu no ES vai NATO valstīm. Turklāt lielākā humanitārā un bēgļu krīze kopš Otrā pasaules kara gadiem, drausmīgo kara postījumu un līķu fotogrāfijas palīdzēja nodrošināt Eiropas gandrīz pilnīgo vienprātību sankcijās, no šā kopkora izkritusi tikai Ungārija.

CITI ŠOBRĪD LASA

Interesantāks ir otrs jautājums – kas noteica, ka tik asi uz notikumiem Ukrainā reaģēja Eiropas un pasaules uzņēmēji, pārtraucot sadarbību ar Krieviju, pametot uzbūvētās ražotnes, izveidotos veikalu un noliktavu tīklus. Tas taču izmaksās desmitiem, ja ne simtiem miljardu eiro un dolāru! Un kāpēc šādas reakcijas nebija 2014. gadā? Protams, kaut kādai daļai uzņēmumu nepieciešamību aiziet no Krievijas tirgus noteica jau sankciju noteikšana pret Krieviju, taču šādu uzņēmumu ir absolūts mazākums. Kas noteica pārējo vēlmi apzināti uzņemties zaudējumus vai negūt plānoto peļņu? Iespējams, jūs teiksiet – iemesls ir demokrātiskās sabiedrības sašutums un šoks, bet agrāk sašutums un šoks nebūt ne vienmēr radīja šādas sekas. Piemēram, pirms Otrā pasaules kara demokrātisko rietumvalstu sabiedrība varēja šokēties par nacistiskajā Vācijā notiekošo, cik grib, bet tirdznieciskās attiecības zēla un plauka.

Ja sāk par to aizdomāties, tad nav grūti pamanīt, ka Ukrainas konflikts hronoloģiski samērā precīzi sakrīt ar kādas citas parādības straujo attīstību biznesa pasaulē. Runa ir par ESG (“environment”, “society”, “governance”) abreviatūras jeb uzņēmumu atbildības par ietekmi uz vidi un sabiedrību, kā arī pārvaldības kvalitātes straujo nozīmes pieaugumu. Runāt par korporatīvo sociālo atbildību sāka jau pagājušā gadsimta 60. gados, bet ilgu laiku pret to varēja attiekties samērā ironiski kā kārtējo korporatīvās pseidoatbildības publisko izpausmi. Tomēr 2005. gadā ANO paspārnē dzimst ESG abreviatūra, un kopš tā laika piedzīvo strauju izaugsmi. Nedaudz mazāk kā 20 gados investīciju apjoms, kuru veikšanu nosaka tieši ESG apsvērumi, ir sasniedzis 30 triljonus ASV dolāru – publiski redzamākā šī investīciju izpausme ir atjaunojamās enerģētikas attīstība. Tieši periodā no 2015. līdz 2019. gadam ar ESG apsvērumiem saistītu investīciju apjoms palielinājies par 525%, vērtē investīciju izdevums “Morningstar”.

Kāpēc tā ir noticis? Jau minētajā 2005. gadā pētījums “Uzvar tie, kas rūpējas” (“Who cares wins”) parādīja, ka labākus biznesa panākumus demokrātiskajā pasaulē gūst tie, kas rūpējas par vidi un sabiedrību. Sekojot šim pētījumam, lielākās kredītreitinga aģentūras pamazām mainīja uzņēmumu vērtības aprēķināšanas metodes, kurās uzņēmuma nākotnes vērtība sāka spēlēt arvien lielāku lomu. Un nākotnes vērtību būtiski ietekmē uzņēmuma ilgtspējas un ietekmes uz sabiedrību apsvērumi, kā arī šādu risku mazināšanas apsvērumi. Vienkārši izsakoties, uzņēmumu vērtība pamazām kļuva arvien vairāk atkarīga no to reputācijas. Šie apsvērumi arvien vairāk sāka noteikt arī investoru rīcību – kur ieguldīt, bet no kā izvairīties, turklāt tieši XXI gadsimtā šie apsvērumi sāk spēlēt arvien dominējošāku lomu.

Tieši šā iemesla dēļ mēs šobrīd varam vērot masveidīgu uzņēmumu aiziešanu no Krievijas tirgus – jo īstermiņa zaudējumi, lai cik lieli tie arī būtu, uzņēmumu īpašnieku un vadības vērtējumā neatsver ilgtermiņa triecienu reputācijai un caur to – uzņēmuma vērtībai un pievilcībai investoru acīs. Proti – mēs savā acu priekšā redzam, kā sabiedrības attieksme maina biznesu pasaulē.