Kultūra
Mūzika un deja

“Man ir ļoti noveicies, bet tā nenotiek ar visiem.” Saruna ar izcilās Kokaru dzimtas diriģentu Uldi Kokaru0


Uldis Kokars: “Vienmēr ir jāmēģina skatīties augstāk, un tad dziedātājs tam tuvosies.”
Uldis Kokars: “Vienmēr ir jāmēģina skatīties augstāk, un tad dziedātājs tam tuvosies.”
Foto: Timurs Sbuhankulovs

Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Piektdien, 21. augustā, Balvu ezerā jau piekto gadu norisināsies brīvdabas koncerts “Mūzika saulrietam”, kad par koncertzāli pārtaps Balvu ezers, par skatuvi – plosts, sēdvietas būs laivās, bet stāvvietas – ezera krastos.

Svētku noskaņu veidos mūziķi Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis un Balvu koris “Mirklis” diriģenta, Alūksnes, Gulbenes un Balvu koru apriņķa virsdiriģenta, leģendārā Latvijas Universitātes kora “Dziedonis” diriģenta ULDA KOKARA vadībā.

Ja ne kovidkrīze, Gulbenes novada Ozolkalnā, kā ik gadu, augustā norisinātos koru meistarklases, skanot abu latviešu kordziedāšanas milžu – brāļu Imanta un Gido Kokaru – visiemīļotākajām dziesmām. Nākamgad abām latviešu kultūras leģendārajām personībām pa abiem kopā apritēs 200, un jau šobrīd noris aktīva gatavošanās jubilejai.

Ar Uldi Kokaru tiekamies viņa skaisti iekoptajās mājās Gulbenes pusē:

“Tāds nu tas laiks šovasar. Un kaut kā speciāli, mākslīgi kaut ko veidot arī nav jēgas. Galvenais – lai ar koriem varētu sākt strādāt septembrī – tas ir pats svarīgākais,” viņš teic.

– Kokara kungs, jūs Rīgā šobrīd diriģējat tēva Imanta Kokara savulaik vadīto slaveno Latvijas Universitātes kori “Dziedonis”. Leģenda turpinās, bet kā panākat, ka laikā, kad visā Latvijā vīru balsis gandrīz ar uguni jāmeklē, “Dziedonī” dziedātgribētāju netrūkst?

U. Kokars: – Jā, salīdzinoši mums ir ļoti jauns koris. Rīgā šī tendence, ka koros ir daudz jaunu cilvēku, vispār ir vairāk vērojama, jo kora vecums ir arī atkarīgs no cilvēku skaita konkrētajā vietā. Rīgā ir arī vairāk attīstīta jauniešu koru kustība – pateicoties koriem “Kamēr…”, “Balsis”, “Sōla” un citiem, un nāk jau klāt jauni kori.

– Tagad tik daudz strīdu vijas ap Rīgas koncertzāli, kādas ir jūsu domas, vai un kur to būvēt?

– Protams, ka vajag, bet te atkal viedokļi ir tik dažādi. Diemžēl pa šiem gadiem šai koncertzālei jau ir tāds kā kauna traips – jo pagājis tik ilgs laiks un tikai runā un runā.

Tā stumdīšana no vienas vietas uz otru… Tur ir liela daļa arī ekonomikas – kā AB dambja gadījumā.

Ja koncertzāle atrastos tur, būtu jau ļoti skaisti, bet – nez kā būtu ar funkcionalitāti un citām lietām.

Ir svarīgi, lai jaunajā koncertzālē būtu vieta arī koriem, jo citādi Rīgā jau nav īsti kur dziedāt – ir Latvijas Universitātes aula un baznīcas.

Starp citu, baznīcās nemaz nevar tā visu dziedāt, lai gan tas ir no mācītāja atkarīgs un arī no draudzes.

Rietumeiropā jau sen ir pieņemts, ka baznīca ir gan liturģiskais centrs, gan vakaros arī koncertzāle. Pie mums tā ir katra kora vadītāja, diriģenta atbildība, ko viņa koris drīkst dziedāt.

– Savukārt reģionālajām koncertzālēm tagad, Covid-19 krīzes iespaidā, nav iespējas pilnībā īstenot savas funkcijas. Daži to izmanto, lai pamatotu viedokli, ka tas kopumā esot neizdevies projekts un kultūrā nauda nav jāiegulda.

– Varbūt daudziem ir sajūta, ka kultūrai it kā tiek tērēti pārāk lieli līdzekļi. Tomēr jāņem vērā, ka neviens, arī kultūras darbinieki, nav vainojami šajā kovidkrīzē.

Un te ir arī otra puse – mums pašiem vajadzētu būt mazliet vairāk atbildīgiem, lai pēc iespējas ātrāk šai situācijai tiktu pāri. Te jau ir tā atbildība. Nu, nenotiks nekas, ja pagaidīsim, bet atgriezīsimies pie koru mēģinājumiem ar pilnu jaudu.

– Skaidrs, ka 2023. gadā Dziesmu svētkiem ir jābūt – kā aizvien, diženai latviskuma manifestācijai, un jūsu dinastija šajā procesā ir ielikusi stingru pamatu. Teicāt, ka jau ris gatavošanās brāļu Kokaru kopējai 200 gadu jubilejai nākamgad.

– Jā, jau strādājam pie programmas. Paredzēts, ka nākamgad būs koncerts Gulbenē, 21. augustā – Rīgā. Zināms, ka koncerts notiks arī Bauskā saistībā ar Gido Kokara piemiņu, un arī Cēsīs.

Veidojot šo programmu, atradu DVD disku, ko paši brāļi Kokari bija izveidojuši no televīzijas ierakstiem ar viņu diriģētajām dziesmām.

Protams, nofilmētas ir ne jau visas, tomēr, ejot tām cauri, biju šokā – man palika sajūta, ka esmu dzīvojis kopā ar īstiem milžiem.

– Vai jums arī bija misijas apziņa, ieaudzināta no bērna kājas, ka jākļūst par diriģentu, jāturpina izcilā dinastija?

– Bērnībā biju pārliecināts, ka dzīvē pats galvenais ir dažādu veidu mūzika un māksla, un tad jau nāk pārējie cilvēki, kas principā šo visu apkalpo. Pamatā taču visam ir mūzika!

– Un diriģenta vieta šajā visā? Vai nebija sajūta, ka diriģents ir kaut kas svēts, ar īpašu misiju?

– Kad tu visu laiku to redzi un esi klāt, tad tās izjūtas jau ir nedaudz citādas. Protams, pilnīgi loģiski un likumsakarīgi bija tas, ka aizgāju mācīties uz Dārziņa skolu.

Tāpat pilnīgi normāli bija tas, ka principā nekādu draugu jau nebija, bija tikai skolasbiedri. Dzenāt bumbu pa sētu nevarēja, jo vajadzēja spēlēt – sākumā kādus trīs gadus biju vijolnieks, bet pēc tam mācījos klavieres.

Bērnība aizritēja Rīgas dzīvoklī un Buļļos vasarnīcā, vecās tēva mājas Ozolkalnā esmu apmeklējis vienu reizi 70. gadu sākumā, bet arī tad jau tur neviens nedzīvoja.

– Vai taisnība tiem, kas raksta, ka bērnībā dzīvojāties pa “Ave Sol” mēģinājumu zāli?

– Ļoti reti, jo 1969. gadā, kad viss sākās, man jau bija septiņi gadi un vecākajam brālim trīspadsmit. Mūs varēja atstāt mājās, turklāt sākumā klāt bija arī oma – mammas mamma.

Sešpadsmit gados sāku dziedāt “Dziedonī”, kur dziedāja arī brālis. Dziedāju pie tēva un vēlāk arī konservatorijā mācījos diriģēšanu.

– Vai Imantam Kokaram bija sapnis, lai viņa dēli kļūst par diriģentiem?

– Jā, tomēr jāņem vērā – mēs pilnīgi normāli mācījāmies, sapratām šo “drēbi”, un tur nebija nekādu citu variantu.

– Jūsu paša dēli tomēr nav gājuši šo ceļu…

– Laiki mainījās, un es tiešām apbrīnoju vecākus, kas spēj izbīdīt cauri savus bērnus mūzikas izglītības sistēmai, palīdzot un atbalstot.

Līdz kādai septītajai klasei tas nav tik vienkārši, pēc tam, kad jau pats bērns kļūst saprotošāks, tad ir viegli un problēmu nav, bet tajā sākumposmā lielākajai daļai tik viegli neklājas.

Tad vecākiem savi bērni ir jāpiespiež, un, kā viņi to panāk, es nezinu.

Visi trīs mani dēli ir beiguši mūzikas skolas.

Kāpēc neturpināja? Uzskatu – ja bērnam tas būtu ļoti aktuāli, tad viņš to ceļu varbūt tālāk ietu pats.

– Vai, uzsākot karjeru, kā slavenas dinastijas pēctecis izjutāt dubultu atbildību?

– Būt par diriģentu Latvijā – tas ir ļoti skaisti, bet neteikšu, ka ļoti vienkārši. Ceļš var būt ļoti dažāds – ir ļoti skumji, ja esi ilgus gadus diezgan nopietni mācījies un tev nesanāk, turklāt vairāk neko citu nemāki.

Arī citu darbu vairs īsti nevari dabūt, jo jau ir par vēlu. Nu labi, man ir ļoti noveicies, bet tā nenotiek ar visiem. Deviņdesmitajos gados sūtīt dēlus Domskolā ar domu, ka viņi būs diriģenti…

Es apzinājos, ka man visus tos gadus vēl pašam būs ar viņiem jāstrādā un ja viņiem nesanāks… Viņiem katram ir jāatrod sava vieta.

Vecākais dēls Didzis ik pa laikam man kaut ko jautāja par kora lietām, bet tagad kopā ar dzīvesbiedri Anniju, kura studējusi Londonā, ir izveidojis Latvijā pirmo online dziedāšanas skolu “Vocal Master Latvia”, kas piedāvā meistarklases iesācējiem, mūzikas mīļotājiem, kā arī profesionāļiem.

Te jau tā lieta – ja viņš līdz tam nonācis pats – super! –, bet es negribēju viņu nekādi piespiest.

Vecajos laikos kultūrā bija ļoti vienkārši, bet tagad ir citādi. It sevišķi deviņdesmitie gadi nebija viegli, un pat tagad tik atzītajai Doma kora skolai neklājās vienkārši.

Pats esmu šajā skolā mācījis diriģēšanu un atceros, ka daudzi audzēkņi toreiz aizgāja uz citām profesijām – arī uz žurnālistiku. Prieks, ka tagad Doma kora skola ir ļoti prestiža mācību iestāde.

– Vai ieilgušais klusuma periods nebūs kaitējis koru dziedājuma kvalitātei un komplicētā a cappella repertuāra apguvei?

– Parasti, rudenī atsākoties mēģinājumiem, pagāja kādas divas nedēļas, lai dabūtu atpakaļ dziedātāju prasmes, bet tagad tas prasīs nedaudz ilgāku laiku. Kaut kur jau tāpat cilvēki dzied, tik traki jau nav.

Arī ar “Dziedoni” mēs katru gadu augusta beigās rīkojam nometni, lai ļoti ātrā tempā būtu formā.

Labāk jau turēt dziedāšanas kvalitātes latiņu augstāk. Redzam, ka Lietuvā, kad viņi izvēlējās pameklēt vieglāku ceļu, arī visa viņu koru kustība aizgāja, tēlaini izsakoties, vienkārši padziedāt.

Arī pašu koru kvalitātei šis augstais standarts nāk par labu. Atceros gadījumu, kad sāku strādāt ar “Dziedoni” – man bija sintezatoriņš, un pēc kāda mēneša jūtu: kaut kas tomēr nav īsti kārtībā.

Izrādās, ka tas ir pustoni augstāks, tas nozīmē, ka arī mani tenori ir dziedājuši pustoni augstāk. Ar to pašu skaņdarbu – Veljo Tormisa un Aina Kālepa “Litāniju pērkonam” – 2018. gada Dziesmu svētkos piedalījāmies arī Koru karos (LU koris “Dziedonis” toreiz ieguva “Grand Prix”. – A. B.). No otras puses, jābūt kaut kādam līdzsvaram arī repertuāra izvēlē – nedrīkst padarīt šo dziedātāju hobiju par grūtībām.

Galvenais jau ir panākt: lai viņam nebūtu viegli, bet, lai viņam tas patiktu. Tas ir ļoti grūti, īstenībā tas ir jājūt.

Un te jau ir tā lieta, ka, gatavojoties Dziesmu svētkiem, katrs diriģents ar savu kori jau to jūt.

Bet kopkorī dabūt to kopējo skanējumu ir ļoti, ļoti grūti, un apbrīnojamākais, ka ikreiz beigās vienalga viss ir kārtībā, lai gan starpposmos jau daži pukst.

Vienmēr ir jāmēģina skatīties augstāk, un tad dziedātājs tam tuvosies.

– Runājot par jūsu tēvu Imantu Kokaru – kas, jūsuprāt, ir grandiozākais viņa paveiktajā?

– Uzreiz nāk prātā skolotāju koru kustība – ļoti svarīgs process, kas Latvijā norisa vairākus gadus. Brīnišķīga lieta, viņi nāca dziedāt un kļuva par piemēru saviem audzēkņiem.

Un, protams, dziedāšanas kultūra, kas viņa iespaidā izmainījās – mēs šodien dziedam citādā pasaulē. Tāpat caur kori “Ave Sol” – jaunās mūzikas meklējumi, skatīšanās nākotnē.

Viņam kopā ar brāli Gido ir milzīgs nopelns Dziesmu svētku kustībā, un Imants Kokars ir ziemeļvalstu dziesmu svētku idejas autors.

Tāpat tēva pedagoģiskais darbs – viņam ļoti labi veicās arī šajā laukā, jo viņa audzēkņi ir ļoti spilgti – gan Mārtiņš Klišāns, gan Sigvards Kļava, gan Māris Sirmais, gan citas izcilības.

– Vai būt kopā ar šāda mēroga personību nebija arī gana sarežģīti?

– Par kādām atlaidēm vispār nebija runas. Atceros vienu no retajām reizēm, kad bija gadījies saslimt, bet nākamajā dienā bija stundas.

No rīta man izmēra temperatūru – trīsdesmit astoņi un pieci –, bet tēvs vienalga saka: tā, braucam, es tevi pēc tam atvedīšu atpakaļ.

Stundas laikā man palika galīgi slikti, un viņš, šausmīgi dusmīgs, izmet mani ārā: tu neko nemāki, neko nevari izdarīt.

Un es stāvu un gaidu, kad mani vedīs mājās, biju pat spiests to atgādināt. Jā, nebija nekādu atlaižu. Bet tur jau tā lieta – man tas likās pilnīgi normāli.

– Ar kādiem skaņdarbiem tad īsti gatavojaties nākamgad svinēt abu ģēniju – Imanta un Gido Kokaru – divsimtgadi?

Saistītie raksti

– Vispirms – latviešu kordziedāšanas klasika – skaņdarbi, ko viņi ir diriģējuši Dziesmu svētkos. Otra daļa – koru mūzika, ko radījuši viņu uzrunātie un iekustinātie komponisti.

Un trešā – mūzika, ko viņi droši vien būtu gribējuši diriģēt.

Gido Kokaram tas noteikti būtu Imants Kalniņš, tēvam – Pēteris Plakidis, Juris Karlsons, kuriem viņš visu laiku teica: rakstiet, rakstiet, lai būtu ko dziedāt. Tāda nākotnes vīzija.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

"V
"Mājas Viesis"
Latvijā
Tagad meitenes mācīsies zāģēt, urbt un virpot, savukārt zēniem būs jāapgūst tamborēšana, adīšana un šūšana 22
4 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO, FOTO. Francijas prezidents Emanuels Makrons, viesojoties prezidenta pilī, koķetē ar sievu Bridžitu 1
1 stunda
LA
Laukos.lv
Laukos
Daudzi latvieši domā, ka Igaunijā viss ir labāk. Cik reāli tas ir, atklāj “E-piim” valdes priekšsēdētājs Jānuss Murakass
Intervija 4 stundas
LE
LETA
Kultūra
Pirms ASV vēlēšanām atgriezīsies kontroversiālais “Borats”
1 stunda
LA
LA.LV
Veselam
Pēteris Apinis: “Placebo, nocebo un Covid 19, jeb – kādēļ ar baidīšanas kampaņām tiek nodarīts vairāk slikta nekā laba!” 5
2 stundas