Māris Zanders: Pedagogi – “antivakseri” nav nekas šokējošs 132
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) publiskojusi aptaujas datus par izglītības iestāžu darbinieku attieksmi par vakcinēšanos pret Covid-19.
Pieļauju vakcinēšanās atbalstītājus visvairāk pārsteidza, ka noraidošu pozīciju ieņem tieši profesionālā grupa, kuras darbs ir saistīts ar zināšanu nodošanu.
Mazliet vulgarizējot – ja 35% aptaujāto kategoriski iebilst pret vakcinēšanos, tad ko ļaudis māca jaunajai paaudzei?
Man nav interesanti iesaistīties strīdā par/pret vakcinēšanos, jo tas, manuprāt, jau krietnu laiku ir nonācis strupceļā.
Mans mērķis ir atgādināt, ka cilvēka izglītības līmenis un pat izcili intelektuāli sasniegumi NEKAD vēsturē nav nozīmējuši, ka šim cilvēkam nevar būt visai ekstravaganti uzskati par kādu ar zinātni saistītu tēmu.
Šķiet, neviens neapšaubīs, ka Īzaks Ņūtons bija izcils zinātnieks, turklāt ne tikai 17.–18. gadsimta kontekstā.
Ko mēs redzam nepublicētā Ņūtona manuskriptā, ko izsoļu nams “Bonhams” pārdeva pērnvasar? To, ka Ņūtona ieskatā pret mēri labi palīdz dzintars, safīrs, kā arī pastilas, kas gatavotas no… ar zemi sajaukta sasmalcināta, pirms tam trīs dienas skurstenī noturēta krupja.
20. gadsimta sākumā starp eigēnikas kvēliem atbalstītājiem bija Nobela prēmijas par sasniegumiem medicīnā un fizioloģijā laureāts Aleksis Karrels un virkne citu medicīnas jomas spīdekļu, savukārt rakstnieks Herberts Velss, kas pazīstams ar savām trāpīgajām nākotnes prognozēm, vienā mierā rakstīja: “Jautājumā par bērniem mums jāvadās pēc principa “mazāk, bet labāk”. Mēs nevaram nodrošināt sociālu dzīvi un mieru pasaulē, ja mums tiek uzspiests neaudzinātu, grūti apmācāmu nepilnvērtīgu pilsoņu pūlis.”
Atgādināšu, ka šie gudrie (bez ironijas) cilvēki patiešām uzskatīja, ka ir jāierobežo dzimstība tādās grupās kā kurlmēmie, “ar vāju miesas uzbūvi” un vienkārši nabadzīgie…
Pedagogi – “antivakseri” nav nekas šokējošs, ja paturam prātā arī zināšanu arvien dziļāku specializāciju.
Atļaušos apgalvot, ka diezgan labi pārzinu vairākas tēmas kultūras vēsturē, tomēr man ir visnotaļ slikts priekšstats par to, kādi principi ir mana viedtālruņa darbības pamatā.
Es vienkārši paļaujos uz to, ka “tur viss ir normāli”. Tomēr tikpat labi varu arī nepaļauties.
Cilvēks var būt izcils angļu valodas vai mūzikas skolotājs ar ļoti aptuvenām zināšanām par cilvēka organisma funkcionēšanu. Jo sarežģītāka ir civilizācija, jo vairāk tās locekļi ikdienā uz kaut ko paļaujas, šo “kaut ko” patiesībā nesaprotot. “Kaut kas” var būt lidmašīna, lifts, internetbanka. Un pašsaprotami ikvienai “paļaušanās” atbilst “nepaļaušanās”.
Varu iedomāties pretargumentu – jā, cilvēkam var nebūt eksperta zināšanas par kādu specifisku jautājumu, tomēr ir taču t. s. kritiskās domāšanas iemaņas!
Atvainojiet, bet “kritiskā domāšana” ir samērā nesens, žargonā izsakoties, konstrukts, un būtu maldīgi iedomāties, ka tā ir kaut kāda cilvēkam a priori piemītoša spēja, ja vien cilvēks nav slinks un to izkopj.
Ņemot vērā, ka internetā katrs pats var atrast minēto tekstu, vienkārši nosaukšu divas publikācijas.
“Journal of Family Psychology” (“Ģimenes psiholoģijas žurnāls”) 2019. gadā publicēja krāšņu pētījumu par to, cik maz mēs mācāmies no savām kļūdām privātajā dzīvē. “Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America” (“ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas raksti”) 2020. gada jūnijā lasāmas atskurbinošas atziņas par to, cik pārspīlēti labās domās mēs esam par savu vizuālo (jo īpaši krāsu) uztveri.
Īsi sakot, cilvēkam nav jātic horoskopiem, lai būtu pamats piesardzīgi izturēties pret viņa “racionalitāti”.
Es neaizstāvu pedagogus, kuri pauž skepsi pret vakcinēšanos. Manuprāt, tā ir nepieciešama. Es vienkārši ieteiktu nedramatizēt skepses pastāvēšanu un izdarīt no tās kategoriskus secinājumus.
Saprotu, ja mērķis ir mācību procesa atsākšanās ierastajā režīmā, laika ir maz. Tomēr kopumā kaislības ap vakcinēšanos ir labs atgādinājums tam, ka mums vispār ir jāmācās sarunāties par tēmām, kuras vairums no mums objektīvi nesaprot, bet kuru pārskatāmā nākotnē kļūs arvien vairāk.
Piemēram, vairumam no mums patīkamā tēze, ka varam ar medicīnas palīdzību dzīvot ilgāk nekā ļaudis iepriekšējos gadsimtos, nozīmē arī to, ka – vienkāršošu – populācijā uzkrājas mutācijas, kas agrāk “izskalotos” vājāku populācijas locekļu nāves gadījumā (“dabiskā atlase”, zināt).
Tātad būs nepieciešama tāda iejaukšanās mūsu organismos, salīdzinājumā ar kuru vakcīnas ir ziediņi.
