Personiskais „Homo Novus”. Ilze Kļaviņa recenzē festivālu „Homo Novus” 1
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Starptautiskais laikmetīgās skatuves mākslas festivāls “Homo Novus”, kas ik rudeni piedāvā publikai netradicionālas teātra formas, arī šogad paplašina skatītāju pieredzi ar citādo skatuves mākslu. Festivāla organizators – Latvijas Jaunā teātra institūts – ir uzticīgs pirms gandrīz trīsdesmit gadiem iedibinātajām inovatīvām idejām un aicina uz tikšanos tos, kuri gatavi doties uz nezināmu spēles telpu un pieņemt estētiku, kas neatbilst kanoniskiem priekšstatiem.
2022. gada programmas ar intensīviem notikumiem piesātinātā nedēļas karte no 2. līdz 11. septembrim rādīja ceļu auditorijai uz dažādām vietām Rīgā, Saulkrastos, Limbažos. Neviena no tām nebija parasta melnā kuba skatuve. Katrā varēja ieraudzīt, piedzīvot (un daudzviet arī piedalīties) mākslinieku darbus, kas katrs citādā veidā atklāj mūsdienu cilvēka sajūtas.
Laikmetīgums
2022. gada festivāls paliks atmiņā ar autorteātra žanram līdzīgām mazas formas performancēm, kas izteiksmes līdzekļu ziņā uzrunā nepastarpināti tieši un pārliecina ar māksliniekam – konkrētajam autoram – būtisku tēmu vai eksperimentu. Izrādēs bija minimālas dekorācijas un nebija ārēja dekoratīvisma, zīmīgi, ka performances bija saistītas (tiešā un metaforiskā nozīmē) ar izpildītāju pārliecību un daudzos gadījumos ar viņu personiskās dzīves praksi.
Personisku emocionālu impulsu sērija, tā varu raksturot šī gada festivāla kopsajūtu, no kuras izkrita daži eksperimenti, piemēram, Somijas “Wauhaus” grupas veidotā objektu izrāde “Zibdeja” ar melnu piepūšamu maisu, mulsinot ar izaicinoši ilgu sēdēšanu (katra skatītāja ziņā bija izdomāt attaisnojumu būt šeit un tagad) tumsā un nesaprotamībā, itin kā pretendējot uz šausmu filmas iespaidu.
Savukārt biedrības Sansusī “Savādi cilvēki stāv ļoti savādi”, pieteikta kā izrāde bērniem koncertšova formā ar analogo sintezatoru skanējuma un operas balss un kino projekciju apvienojumu, šķita kā māksliniecisks piedzīvojums, iederīgs telpā “Tu jau zini kur”. To veidoja Platona Buravicka vokālais cikls baritonam ar Daniila Harmsa dzeju un režisora Klāva Meļļa gaismu, foto, video un objektu spēles.
Koptēls kā radoši uzlādēts, apzināti neizskaidrojams haoss bāzējās krievu disidenta oberiuta dzejnieka konstruktīvismā. Tomēr spēlēšanās ar bērnišķīgumu, kas mijas ar pieaugušajiem nojaušamu absurda traģismu, šķita infantils un eksperimentāls risinājums, kas, iespējams, ir pusceļā uz kādu konkretizējamu mākslas darba ieceri. Vai, gluži pretēji, pirms gada tapušie “Savādie cilvēki..” bija pamats Valmieras Vasaras teātra festivāla operas “Vēsā” lieliskajai koncepcijai?
Ķermeņa pieredze
Aplūkojot “Homo Novus” izteiksmīgākās izrādes autorības aspektā, pārsteidza autoru radoši jūtīgā attieksme un sociālais asredzīgums. Tieši subjektīvais uzrunāja visvairāk, lai cik atšķirīgas būtu izrāžu ideju vilkmes, jo dažas rādīja poētisko virzienu uz eskeipisma meklējumiem, citas – uz dokumentālas patiesības pietuvinājumu, kur arī skatītājiem bija paredzēta darbošanās.
Kjāras Bersani (Itālija) piedalīšanos festivālā es pieredzu jau otro reizi. Viņas jaunā performance “Fumea/Dūmaka”, kas notika Botāniskajā dārzā, itin kā turpina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja norises “Vienradžus meklējot” pagājušajā gadā pieteikto tēmu – cilvēciskas tuvināšanās mēģinājumus.
Bersani atkailinājums un palēninātās kustības pretstatā ritmiski aktīvajai dīdžeja Lemmo skaņu partitūrai radīja spriedzi, sabalsojoties ar poētisko dzejas pasauli, un uzsvēra fiziskās realitātes neatbilstību romantiskajai noskaņai, ko raksturo Emīlijas Dikinsones dzejas tēli. (“Nezinot, kad atnāks Rītausma, Es atveru visas Durvis, Varbūt tai būs Spalvas kā Putnam, Vai viļņu Putas kā piekrastei”). Šoreiz spēles telpas skarbajā vidē izcēlās mākslinieces ķermeņa trauslums, liekot vispārinājumā pārvērtēt attiecības starp ķermeni un garīgo pusi. Kas mūsos ir vairāk – redzamā vai neredzamā daļa? Un kas spēcīgāks?
Ķermeņa pakļaušana vardarbībai, lai mazinātu garīgās pretošanās spēku, bija vadmotīvs baltkrievu mākslinieka Igora Šugaļejeva performancei “37509082334. Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams”. Galerijā “Smilga”, kur uz sienas tik ierasto gleznu vietā bija projicēts digitālais taimeris. Laika atskaitei sākoties, Šugaļejevs piecēlās no skatītāju rindām un nometās pie sienas uz ceļiem ar galvu uz leju, to iespiežot starp sienu un grīdu.
Šādā (ar sakrustotām rokām aiz muguras) pozā Baltkrievijas policija protestētājiem liek stāvēt stundām ilgi, un skatītājiem klātbūtnes sajūtu paspilgtināja dokumentāla informācija par to, kas notiek Baltkrievijā. Arī par to, cik liels skaits protesta dalībnieku izrādes norises dienā ir Minskā notiesāti un ielikti cietumā.
Par ķermeni, bet šoreiz par dzīvnieka ķermeni, vēsta performance “Pēdējā brieža nakts”, atklājot ceļojumu no Nīderlandes cauri pusei Eiropas un galveno notikumu – sniegputenī notriektu briedi uz autoceļa. Mūsu profesionālā autorteātra spilgtākais pārstāvis dramaturgs, aktieris Jānis Balodis kopā ar teātra veidotāju un eksperimentālo skaņu mākslinieku autodidaktu Noelu Kano (Argentīna/Amsterdama) ieveda klātesošos ļoti personiskā dokumentālā notikuma atmosfērā.
Skatītāji nemanāmi un paklausīgi pievienojās mākslinieciski atveidotajam notikumam ar kustībām, kafijas dzeršanu, piecelšanos u. c. Par svarīgām kļuva ne tikai ārējo notikumu detaļas, bet arī pieslēgšanās izrādes autoru pasaules klātbūtnes sajūtai. Performance zīmīga ar plašiem un vienlaikus konkrētiem globālā un humānā diskursiem.
Pacelt rokas
Divas politiska satura performances pārliecināja ar vēstījumu precizitāti. Viena no tām – nepilnu stundu garā “Rokas augšā!” (“Hands up”) solo žanra izrāde – akcija, ko vadīja dejotāja Agniete Lisičkiniate no “Be Company” (Lietuva). Tā sākās ar skatītāju iesaisti, aicinot izvēlēties sev piemērotu plakātu un veikt kopīgu gājienu cauri pilsētai. Norise turpinājās nelielā Mākslas akadēmijas zālē, kur skatītāji, turpinot turēt rokas augšup, redzēja sevi no malas uzfilmētus gājiena laikā. Cik viegli ir turēt paceltas rokas fiziskā nozīmē un cik vienkārši/grūti noturēt pārliecības stāju sociālā aktīvisma kontekstā, šāds jautājums lika pirmo reizi ieraudzīt Brīvības pieminekļa statuju no citāda rakursa.
Mākslinieka Džaha Kū (Koreja) video, foto un stāstījuma montāža “Lallināt un trallināt” risināja identitātes un valodas tēmu uz mazu un lielu valstu un kultūru attiecību fona. Dienvidkorejas kultūrpolitisko vēsturisko notikumu skatpunkts savijās ar personisko stāsta līmeni par attiecībām starp korejieti un angļu valodas skolotāju. Korejiešu pakļaušanas ideoloģiju ilustrēja spilgti vizuāli gan dokumentāli, gan plakātiski mākslinieciski attēli, padarot it kā nemanāmu vēl vienu absurda līmeni. Angļu valodas pedagogs uzdod korejietim iemācīties angliski dzejoli, kura korejiešu pirmavots ir pazudis. Performances izskaņā skan korejiešu valoda, ko Džaha izpilda bez tehnisko līdzekļu pastiprinājuma uz tukšas skatuves, tādējādi izceļot netulkojamo oriģinālo pirmavota vērtību un spēku.
Dokumentē laiku
Manuprāt, festivāla programmas veidošanas princips – uzticēšanās māksliniekiem – ir attaisnojies. “Homo Novus” dokumentē laiku, telpu, sabiedrību, kurā dzīvojam, un pārsteidzoši, cik cieši ārvalstu mākslinieku pieredze saplūst ar mūsu lokālo dzīves izjūtu. “Homo Novus”, kura programma tapusi sadarbībā ar Lietuvas, Korejas, Itālijas, Austrālijas, Vācijas, Spānijas un citu valstu mākslinieku aģentūrām un kompānijām, aktualizē personiskas izvēles jautājumu un kontekstualizē humāno aspektu tajā.
Par to liecināja arī programmas noslēdzošā daļa – projekts “Apvērsums”, kurā saplūda piecu latviešu un piecu norvēģu jauniešu pieredze, attīstot potenciālo mākslas kuratoru individuālās prasmes un kopdarbu. Nav nejauši, ka viņu vārdi, rindoti secībā, tikai nojaušami atklāj piederību, viņi ir Alberts Roze, Annija Stranda Molstere, Estere Dimitere, Heda Osmo Rode, Ikars Graždanovičs, Karu Treij, Margita Ade, Nikolajs Fursets Rašfelds, Samuels Ozoliņš, Zahida Kardu. Kas viņi ir un kas būs – vai eiropieši, vai globālo vērtību paudēji, vai lokālās kultūras patrioti?
