Pēteris Apinis: Āzijas tīģerods atrasts Berlīnē – vai mums draud Denges drudzis un Čikungunjes drudzis
0
Vācijā tīģerods atrasts daudzkārt, visbiežāk Ziemeļreinas – Vestfāles novadā, bet nule sācis strauji izplatīties uz rietumiem, bet šā gada maijā viņa izplatības areāls sasniedzis Berlīni, un pēc nepubliskotām ziņām – Poliju – Ščecinu. Tīģerods ir Denges drudža un Čikungunjas drudža izraisītāju pārnēsātājs, un tas satrauc mūsu epidemiologus un infektologus (patiesībā tīģerods ir pārnēsātājs arī dzeltenā drudža vīrusam, Zikas vīrusam un vēl vismaz četrdesmit citiem, mazāk pazīstamiem vīrusiem, kā arī vairākām nematodēm piemēram, Dirofilaria immitis). Apzināti pašu oda aprakstu esmu atstājis raksta nobeigumā. Šo aprakstu esmu jau senāk publicējis, bet pieļauju, ka vairumam manu lasītāju oda apraksts ir mazāk saistošs nekā stāsts par bīstamu infekcijas slimību iespējamu ienākšanu mūsu reģionā.
Eiropā ziemas kļūst maigākas, un tas veicina tīģeroda izplatību. Tomēr galvenais iemesls odu izplatībai ir starptautisko pasažieru un kravas pārvadājumu pieaugums. Tīģerodi gandrīz nebaidās no dienas gaismas, to kodumi ir sāpīgi. Tīģerodus var atpazīt pēc melnbaltajām svītriņām uz ķermeņa; kukainis ir lielāks par mūsu odu – līdz centimetra garumam. garums ir no puscentimetra līdz vienam centimetram.
Denges drudzis ir infekcijas slimība, ko izraisa Denges vīrusi. Tā ir izplatīta galvenokārt tropu un subtropu reģionos un tiek pārnesta ar inficētu odu kodumiem. Parasti slimība sākas četras līdz desmit dienas pēc inficēšanās ar augstu drudzi, stiprām galvassāpēm, muskuļu un locītavu sāpēm, kā arī ādas izsitumiem. Šo slimību tās simptomu dēļ bieži dēvē par “kaulu lauzējdrudzi”.
Lielākā daļa pacientu atveseļojas nedēļas vai divu laikā, tomēr atsevišķos gadījumos Denges drudzis var izraisīt smagas komplikācijas – asiņošanu, asinsrites traucējumus vai par kolapsu. Specifiska pretvīrusu terapija pagaidām nav pieejama; ārstēšana ir vērsta uz simptomu mazināšanu un pietiekama šķidruma uzņemšanu organismā.
Čikungunjas vīruss izraisa tāda paša nosaukuma drudzi, arī to pārnēsā Āzijas tīģerodi. Pēc inficēšanās parasti pēkšņi paaugstinās temperatūra, parādās stipras sāpes locītavās un muskuļos, galvassāpes un ādas izsitumi. Īpaši raksturīgas ir ļoti stipras locītavu sāpes.
Vairumā gadījumu Čikungunjas slimība nav dzīvībai bīstama, bet tā var būtiski pazemināt dzīves kvalitāti vairāku nedēļu un pat mēnešu garumā. Īpašas pretvīrusu terapijas nav, ārstēšana aprobežojas ar atpūtu, bagātīgu šķidruma uzņemšanu un simptomu mazināšanu.
Un tomēr – šobrīd pārlieku lielas bīstamības saslimt ar Deges drudzi vai Čikungunjas slimību Eiropā nāv, jo – lai drudža izraisītāju pārnēsātu, odam vispirms jāiekož pacientam ar šādu slimību, bet pagaidām Eiropā pacienti ar šīm slimībām nonāk ļoti reti – pēc ceļojumiem uz tropiskām valstīm. Tādēļ sagadīšanās – ļoti retie pacienti ar Čikungunjas slimību un Denges drudzi un pagaidām – ļoti retie tīģerodi, vēl nav notikusi un pavisam tuvā nākotnē nav paredzama. Tomēr klimata pārmaiņu dēļ tas ir tikai laika jautājums.
Latviju tīģerodi kā izplatības areālu sasniegs tuvējo piecu vai desmit gadu laikā. Noteikti sasniegs, un noteikti kaut kad pārnēsās arī slimības. Efektīvākie pasākumi kā no tīģerodiem savā tuvumā izvairīties, ir regulāri mainīt ūdeni vietās, kur tas var uzkrāties, piemēram, laistīšanas kannās, spaiņos vai puķu podu paliktņos. Nebūtu vēlams pieļaut lietusūdens uzkrāšanos. Un tagad – stāsts tiem, ko saista entomoloģija.
Aedes albopictus ir ods, kas sastopams Dienvidaustrumāzijas tropu un subtropu reģionos. Tomēr pēdējo gadsimtu laikā šī suga ir izplatījusies daudzās valstīs, pateicoties preču transportam un starptautiskajiem ceļojumiem.
Šis ods ir kļuvis par nozīmīgāko kaitēkli globāli, jo cieši saistīts ar cilvēkiem – dzīvo pilsētās, nevis tikai mitrās vietās, šī oda mātītes lido un barojas ne tikai krēslas un rītausmas laikā, bet arī dienas laikā.
Aedes albopictus ir epidemioloģiski nozīmīgs vektors ne tikai Čikungunjas drudža izsaucējam vīrusam, bet arī Dengas drudža vīrusam, dzelenā drudža vīrusam, Zikas vīrusam un vēl vismaz četrdesmit citiem, mazāk pazistamiem vīrusiem, kā arī vairākām nematodēm piemēram, Dirofilaria immitis.
Āzijas tīģerodu pirmais aprakstīja Austrālijas entomologs Frederiks Skuse, un nosauca šo odu Culex albopictus.
Āzijas tīģerodi sākotnēji nāk no Dienvidaustrumāzijas, kur kā tropu un subtropu reģionu iedzimtais šis ods siltā un mitrā klimatā ir aktīvs visa gada garumā; tomēr tas veiksmīgi pielāgojies vēsākiem, mēreniem reģioniem. Suga var izturēt pat sniegu un temperatūras zem nulles. Pieaugušie tīģerodi var izdzīvot visu ziemu piemērotās iekštelpās, un cik saprotams – Beļģijā un Francijā ir iemācījušies atrast ziemas mītnes, piemēram, fermās un kūtīs.
Kopš 20. gadsimta 60. gadu vidus tīģerodi ir izplatījušies Eiropā, Amerikā, Karību salās, Āfrikā, Islandē un Tuvajos Austrumos. Saskaņā ar Globālo invazīvo sugu datu bāzi, Aedes albopictus ir viena no 100 pasaulē bīstamākajām invazīvajām sugām. Šķiet, tikai Austrālijai un Jaunzēlandei izdevies izvairīties no šīs sugas, pateicoties labi organizētām entomoloģiskās uzraudzības programmām šo valstu ostās un lidostās (tie, kas lidojuši uz šīm valstīm un Āzijas valstīm pamanījuši, ka pirms nolaišanās lidmašīnās tiek izsmidzināts pretodu līdzeklis). Tomēr kopš 2006. gada tīģerodi kļuvuši par vietējo sugu salās starp Austrāliju un Jaungvineju, tātad – gauži tuvu Austrālijai.
Eiropā Āzijas tīģeru odi pirmo reizi parādījās Albānijā 1979. gadā, ievesti ar preču sūtījumu no Ķīnas. 1990.–1991. gadā tie tika ievesti Itālijā lietotās riepās, un kopš tā laika izplatījušies visā Itālijas kontinentālajā daļā, kā arī Sicīlijā un Sardīnijā. Kopš 1999. gada tie ir ieviesušies Dienvidfrancijā. Beļģijā tīģerodi tika atklāti 2000. gadā, 2003. gadā Šveicē un Grieķijā, 2004 gadā Spānijā un Horvātijā, bet 2012. gadā – Slovākijā.
Amerikas Savienotajās Valstīs šī suga iebruka 1980. gados un ātri izplatījās uz ziemeļiem. Sākotnēji tīģerodi tika atklāti 1983. gadā Tenesī, Memfisā. 1985. gadā tie tika atklāti Hjūstonas ostā. Kalifornijā tīģerods tā tika atklāts 2001. gadā, pēc tam vairāk nekā desmit gadus suga tika iznīcināta. 2017. gadā Aedes albopictus odi tika identificēti jau 40 ASV štatos. 2019. gada pētījumā žurnālā Nature Microbiology, kurā tika modelēta Aedes albopictus izplatība klimata pārmaiņu, urbanizācijas un cilvēku pārvietošanās dēļ, tika secināts, ka šī suga, visticamāk, turpinās izplatīties nākamajās desmitgadēs.
Neaprakstīšu – kā šī odu suga pārņēma Āfriku un Dienvidameriku, kā izspieda lokālās odu sugas, bet stāsts ir interesants.
Pieaudzis Āzijas tīģerods ir 8–9 mm garš ar izteiktu baltu un melnu svītru rakstu. Tēviņi ir par 20 % mazāki par mātītēm, toties tēviņu antenas ir ievērojami kuplākas un satur dzirdes receptorus, lai uztvertu mātīšu raksturīgo skaņu.
Mātītei ir pagarināts snuķis, ko tā izmanto, lai savāktu asinis. Āzijas tīģeroda mātīte ir ātra un veikla, kas ļauj tai izvairīties no cilvēku mēģinājumiem to notvert. Savukārt tēviņi galvenokārt barojas ar augu nektāru, cilvēkiem nekož un ir viegli notverami.
Mātītes olas dēj ūdens tuvumā, nevis tieši ūdenī, kā to dara citi odi. Jebkurš atvērts trauks ar ūdeni ir labs kāpuru attīstībai, pat ja tajā ir mazāk nekā 30 ml ūdens. Ods var vairoties arī tekošā ūdenī, tāpēc stāvošas ūdens krātuves nav vienīgās vairošanās vietas.
Tāpat kā citām odu sugām, tikai mātītēm ir nepieciešama asins maltīte, lai attīstītu olas. Pārējā laikā tās barojas ar augu nektāru un citām saldām augu sulām, tāpat kā tēviņi. Attiecībā uz upura atrašanās vietu, tīģeroda mātītei svarīga ir oglekļa dioksīda esamība izelpojamajā gaisā, ko oda mātīte sajūt. Tīģerodu mātīte parasti mēdz kost cilvēku vairākas reizes vai vairākus cilvēkus pēc kārtas, ja vien tas ir iespējams. Asins porcijas lielums atkarīgs no oda lieluma, bet parasti tas ir apmēram 2 μl.
Tīģeroda mātīte ir uzmanīgāka par citu odu mātītēm, tādēļ asins maltīte bieži tiek pārtraukta, pirms ir uzņemts pietiekams asins daudzums olu attīstībai, tāpēc Āzijas tīģerodu mātītes kož vairākiem saimniekiem, kas padara odus īpaši efektīvus kā slimību pārnēsātājus.
Ceļu grāvjos esošie atkritumi ir ideāla augsne Āzijas tīģeru odiem.
Aedes albopictus ir ļoti grūti apkarot vai kontrolēt, jo tas spēj ļoti labi pielāgoties dažādām vidēm, ir ciešā kontaktā ar cilvēkiem un tam ir īpaša reproduktīvā bioloģija.
Inficēšanās ierobežošanu parasti veic sabiedrības veselības dienesti, īstenojot visaptverošus kontroles plānus, kuru mērķis ir samazināt dažādu vīrusu pārnešanas risku. Šādi plāni ietver dažādas darbības, tostarp entomoloģisko uzraudzību, larvicīdu apstrādi publiskās un privātās teritorijās, informācijas kampaņas, bet īpāši – apstrādi pret pieaugušajiem odiem zonās, kurās ir aizdomas par pārnēsājamo vīrusu gadījumiem.
Lai novērstu šīs sugas izplatīšanos un ieviešanos, ir būtiska efektīva uzraudzība vai novērošana. Papildus ostu, importēto augu noliktavu un riepu krājumu uzraudzībai ar atbilstošām metodēm jāuzrauga arī atpūtas zonas uz autoceļiem un dzelzceļa stacijās.
Āzijas tīģeru odu kontrole sākas ar to olu dēšanas vietu iznīcināšanu, kas nekad neatrodas tālu no vietām, kur šo odu mātītes cilvēkiem kož, jo šīs mātītes ir vājas lidotājas, kuru lidošanas rādiuss ir tikai apmēram 200 metri. Jāizsūc vai jāizvāc peļķes, kas pastāv ilgāk par trim dienām, nosēdušās vai aizsērējušas jumta notekcaurules, vecas riepas, kurās uzkrājas ūdens, atkritumi un jebkuri citi iespējamie trauki vai stāvoša ūdens krātuves. Kanalizācijas un drenāžas sistēmu ieplūdes, kurās uzkrājas stāvošs ūdens, puķu podi, stāvošas vāzes, koku dobumi un citas plaisas, kurās var uzkrāties ūdens, jāaizpilda ar smiltīm vai smalku granti, lai odi tajās nevarētu dēt olas.
Diemžēl Latvijā un Eiropā ievērojami samazinājies spāru skaits, bet spāres ir efektīgākais bioloģiskais līdzeklis pret odu sugām. Spāru nimfas ēd odu kāpurus, bet odi ir daļa no spāru uztura.
